Vienprātības grāmatas priekšvārds

Kristīga, vienprātīga ticības apliecība, ko vairākkārt atkārtoti snieguši un šīs grāmatas beigās parakstījuši Augsburgas konfesijas kūrfirsti , firsti, valdošo kārtu pārstāvji un teologi.

MĀCĪBA UN TICĪBA

Rūpīgs to ticības artikulu izskaidrojums, par kuriem pēc Mārtiņa Lutera svētīgās aiziešanas ir izcēlušies strīdi un diskusijas. Šis izskaidrojums pamatots Dieva vārdā kā vienīgajā mācības mērauklā.

Nodots izdošanai pēc iepriekšminēto kūrfirstu, firstu un valdošo kārtu pārstāvju vienprātīgas vienošanās un pavēles – kā pamācība un brīdinājums viņu zemēm, baznīcām, skolām un pēctečiem.

Ar Saksijas kūrfirsta svētību 1580.gadā.

Visiem un ikvienam, kas lasīs šo mūsu rakstīto, mēs, kas tā nobeigumā esam parakstījušies kā Augsburgas ticības apliecības apliecinātāji – kūrfirsti, firsti un vācu nācijas svētās valsts valdošo kārtu pārstāvji atbilstoši katra kārtai un stāvoklim – sniedzam savu draudzību, sveicienus un labo gribu, turklāt, padevīgi un labprātīgi kalpodami, darām visiem zināmu:

Visuvarenais Dievs šajos iznīcīgās pasaules pēdējos laikos savā neizmērojamajā mīlestībā, žēlastībā un žēlsirdībā skaidri un nesagrozīti ir atklājis cilvēkiem sava svētā Evaņģēlija gaismu, kas vienīgā spēj glābt, lai tā mums spīdētu, vedot vācu nāciju, visu mūsu mīļo tēvzemi ārā no māņticības pilnās pāvestības tumsības. Tādēļ, pamatojoties dievišķajos praviešu un apustuļu Rakstos, ir sastādīta īsa ticības apliecība, kuru 1530. gadā Augsburgas reihstāgā mūsu dievbijīgie un kristīgie priekšteči vācu un latīņu valodā ir pasnieguši ķeizaram Kārlim V . Šī apliecība, kas darīta zināma visām kārtām mūsu valstī, nonākusi atklātībā, ir atskanējusi un izplatījusies kristiešu vidū visā plašajā pasaulē.

Vēlāk daudzas baznīcas un skolas ir pievienojušās šai apliecībai kā savas ticības mūsdienu simbolam galvenajos strīdīgajos artikulos, apliecinot to kristīgā, vienprātīgā izpratnē bez kādiem strīdiem un šaubām pretstatā pāvestībai un visdažādākajiem novirzieniem. Mācība, kas ietverta šajā ticības apliecībā un stingri pamatota dievišķajos Rakstos, ir īsi apkopota senajos, pārbaudītajos simbolos. Šai mācībai tic vispārējā Kristus baznīca, kas, to pareizi mācīdama un to aizstāvēdama, ir cīnījusies pret daudzām herēzēm un maldu mācībām un atkal no jauna ir to vienprātīgi apliecinājusi.

Bet daudziem ir kļuvis zināms, skaidri redzams un nav palicis apslēpts, kādas bīstamas runas un nogurdinošs nemiers ir radies mūsu mīļotajā vācu nācijas tēvzemē drīz pēc augsti apgaismotā un dievbijīgā vīra doktora Mārtiņa Lutera kristīgās aiziešanas, kā arī tas, ka šādā rūpju pilnā stāvoklī un valsts panīkumā visa cilvēku dzimuma ienaidnieks cenšas izplatīt savu sēklu – viltus mācību un nevienprātību. Tas mēģina radīt postošas un piedauzīgas šķelšanās baznīcās un skolās, lai sagrozītu Dieva vārdu, postītu kristīgas mīlestības un vienprātības saites, līdz ar to ievērojami traucējot un aizkavējot svētā Evaņģēlija izplatīšanos. Dievišķās patiesības pretinieki meklē šķietamus pamatojumus, lai mūs, mūsu baznīcas un skolas nomelnotu, noslēptu savus maldus un novērstu nabaga maldinātās sirdis no skaidras Evaņģēlija mācības atziņas, tā ka tās labprātāk pakļautos pāvesta jūgam un spaidiem, kā arī citu maldu mācītāju maldiem, kuri pretojas Dieva vārdam.

Lai gan mēs no Dieva nebūtu labprātāk vēlējušies redzēt un lūgt neko citu – kā tieši to, lai mūsu baznīcas un skolas tiktu uzturētas Dieva vārda mācībā, kā arī mīlestības pilnā kristīgā vienotībā, lai varētu tāpat kā doktora Lutera dzīves laikā pēc Dieva vārda pamācības tikt kristīgi un labi izveidotas un uzturētas, tad tomēr, tāpat kā jau svēto apustuļu laikā, baznīcās, kurās viņi paši bija sējuši skaidro, tīro Dieva vārdu, viltus mācītāji ir paslepus ienesuši aplamu, sagrozītu mācību. Šāds posts nācis arī pār mūsu baznīcām mūsu pašu un nepateicīgās pasaules neatgriezīguma un grēka dēļ.

Ir jāatceras mums uzticētais amats, kas ir jāpilda nepagurstot un ar vislielāko uzcītību, lai mūsu zemēs un novados tiktu apturētas un atvairītas viltus mācības, kas pie mums ir ieviesušās un arvien vairāk turpina iesakņoties, lai mūsu padotie tiktu uzturēti pareizajā – reiz atzītās un apliecinātās – dievišķās patiesības ceļā un netiktu novērsti no tā. Tā mūsu godājamie priekšteči, kā arī mēs 1558. gadā Frankfurtē pie Mainas, izmantojot tolaik gaidāmās kūrfirstu sapulces sasaukšanu, visbeidzot vienojāmies kristīgā lēmumā, lai mēs sanāktu kopīgā sapulcē un noturētu “nepieciešamās draudzīgās pārrunas” par dažām lietām, kurās mūsu pretinieki izsaka vissmagākos pārmetumus mūsu baznīcām un skolām.

Sekojot šim lēmumam, mūsu svētīgie priekšteči – kā arī lielākā daļa no mums – bija sapulcējušies Naumburgā, Tīringenē un pārrunājuši vairākkārt pieminēto Augsburgas ticības apliecību, kura 1530. gadā Augsburgā tika pasniegta ķeizaram Kārlim V. Šo kristīgo apliecību, kas pamatota nemainīgās Dieva vārda patiesības liecībā, mēs vēlreiz esam vienprātīgi parakstījuši, lai – cik vien tas no mums atkarīgs – arī mūsu pēctečus brīdinātu un pasargātu no nešķīstās, maldīgās un Dieva vārdam pretējās mācības. Tā esam pierādījuši un apliecinājuši ķeizariskajai majestātei , mūsu visžēlīgajam kungam, kā arī visiem pārējiem, ka nepavisam neesam domājuši pieņemt, aizstāvēt un izplatīt kādu jaunu un citu mācību, bet ar Dieva žēlastību pastāvīgi gribam palikt pie 1530. gadā Augsburgā atzītās un apliecinātās patiesības – paļāvībā un cerībā, ka tādā veidā tiks atvairīti skaidrās evaņģēliskās mācības pretinieki ar saviem izdomātajiem apmelojumiem un neslavas celšanu, ar kādu tie vēršas pret mums. Savukārt citiem labprātīgajiem ļaudīm ar šādu mūsu atkārtotu apliecību tiks sniegts atgādinājums – vēl nopietnāk meklēt vienīgi pestījošo Dieva vārda patiesību, pievērsties tai, lai savu dvēseļu pestīšanas un mūžīgās svētlaimes labā pie tās kristīgi paliktu un turētos bez kādām tālākām diskusijām un strīdiem.

Tomēr mums ne bez sarūgtinājuma ir nācies uzzināt, ka šis mūsu iepriekšējās kristīgās ticības apliecības izskaidrojums un atkārtojums pie mūsu pretiniekiem nav guvis gandrīz nekādu ievērību. Par mums, tas ir, par mūsu baznīcām, viņi joprojām izplata ļaunas valodas.

Turklāt – arī šo mūsu labi domāto rīcību mums un mūsu kristīgajai ticībai naidīgu uzskatu pārstāvji dažkārt ir izskaidrojuši un sapratuši tā, it kā mēs nebūtu pārliecināti par savu ticības apliecību un būtu to tik daudz un bieži pārveidojuši, ka ne mēs, ne mūsu teologi vairs nezinātu, kāda tad ir īstā un reiz iesniegtā Augsburgas ticības apliecība. Ar šādiem nepamatotiem pārmetumiem daudzas dievbijīgas sirdis ir aizbiedētas un attālinātas no mūsu baznīcām un skolām, no mūsu mācības, ticības un apliecības. Tam visam klāt nākusi vēl tāda nekrietnība, ka, izmantojot daudzkārt minētās Augsburgas konfesijas vārdu, daudzviet baznīcās un skolās ir izplatīta gluži pretēja mācība par Kristus miesas un asiņu svēto Sakramentu, kā arī citi maldīgi uzskati.

Tā nu daži dievbijīgi, miermīlīgi un izglītoti teologi to pamanīja un skaidri redzēja, ka labākais veids, kā izturēties pret šiem nekrietnajiem apmelojumiem un ik dienu arvien vairāk pieaugošajām cīņām reliģijas jomā, ir – pamatīgi un tieši, balstoties Dieva vārdā, izskaidrot un izšķirt radušās domstarpības visos strīdīgajos artikulos, noliegt un atmest jebkuru maldu mācību, skaidri apliecināt dievišķo patiesību. Tā, izmantojot drošu pamatojumu, pretiniekiem tiktu aizbāzta mute, savukārt dievbijīgām, paļāvīgām sirdīm – sniegts pareizs izskaidrojums un norādījums, kā viņiem izturēties šādos konfliktos un kā nākotnē ar Dieva žēlastību rast patvērumu pret nepatiesu mācību.

Godprātīgie teologi ar labi pārdomātiem rakstiem skaidri un precīzi izteikuši, kā minētās apgrēcīgās domstarpības būtu novēršamas un atrisināmas, nepieļaujot dievišķās patiesības sagrozīšanu, kā arī – lai pretiniekiem tiktu atņemts viņu meklētais gods un pamats zaimošanai. Šo teologu rakstos ir aplūkoti arī strīdīgie artikuli – tie ir dievbijīgi apsvērti un izskaidroti, norādot, kā radušās domstarpības kristīgi atrisināmas.

Saņemot ziņu par šādu kristīgu darbu, mēs esam to ne vien ar labpatiku uzņēmuši, bet arī kristīgā nopietnībā un dedzībā uzskatījuši par sava Dieva pavēlētā amata pienākumu veicināt šo darbu.

Tādēļ mēs un Saksijas kūrfirsts ar dažu mūsu ticības biedru – kūrfirstu un firstu – padomu un līdzdalību kristīgo mācītāju vienprātības veicināšanas labā 1576. gadā Torgavā saaicinājām kopā vairākus ievērojamus, nešaubīgus, pieredzējušus un izglītotus teologus, lai visi savā starpā kristīgi pārrunātu strīdīgos artikulus un jau pieminētos šim nolūkam sagatavotos rakstus. Un tā, piesaukdami visvareno Dievu, Viņam par godu un slavu uzmanīgi un rūpīgi caur īpašu Svētā Gara žēlastību esam sakārtojuši un apkopojuši grāmatas veidā visu, kas nepieciešams un attiecas uz šo jautājumu. Šī grāmata nosūtīta daudziem Augsburgas ticības apliecību pieņēmušiem kūrfirstiem, firstiem un valdošo kārtu pārstāvjiem, prasot, lai viņi ar savu ievērojamo teologu starpniecību to ar īpašu nopietnību un kristīgu dedzību izlasītu, labi apsvērtu, pēc tam izteiktu savus paskaidrojumus un labojumus rakstītā veidā un bez kautrēšanās darītu zināmas savas šaubas un ieteikumus.

Kad tika iesniegti šādi labojumi un izdarīti visi kristīgie, vajadzīgie un nepieciešamie atgādinājumi par to, kā izsūtītā kristīgās mācības apliecība ar Dieva vārdu pasargājama no jebkādiem bīstamiem pārpratumiem, lai nākotnē šīs mācības aizsegā neizplatītos maldu mācība, bet skaidrs patiesības pasludinājums nonāktu arī līdz mūsu pēctečiem, – tad visbeidzot tika sagatavota šī kristīgās Vienprātības grāmata.

Pēc tam daži no mums (ne visiem tas šobrīd dažādu iemeslu dēļ bijis iespējams) ir sākuši visos mūsu zemes novados šīs grāmatas artikulus lasīt priekšā gan teologiem, gan baznīcu un skolu kalpotājiem, mudinot un rosinot viņus rūpīgai un nopietnai šajā darbā ietvertās mācības pārdomāšanai.

Un, kad viņi bija atzinuši, ka šo strīdīgo artikulu izklāsts ir saskaņā vispirms ar Dieva vārdu un arī ar Augsburgas ticības apliecību, tad tie ar priecīgu prātu un sirsnīgu pateicību visuvarenajam Dievam labprātīgi un pēc rūpīgas pārdomāšanas šo Vienprātības grāmatu – kā kristīgi un pareizi izprastu Augsburgas ticības apliecību – pieņēma, izvērtēja un parakstīja, atklāti apliecinādami to ar savu sirdi, muti un roku. Tādēļ šī kristīgā vienošanās ir un var tikt saukta nevien par dažu mūsu teologu, bet gan par visu mūsu zemju un novadu – kā baznīcu, tā skolu skolotāju – vienprātīgu ticības apliecību.

Mūsu cienījamo priekšteču, kā arī mūsu Frankfurtē pie Mainas un Naumburgā pieņemtie labi domātie lēmumi nevien nav sasnieguši ilgoto mērķi – kristīgu vienprātību, bet daži tos pat ir gribējuši izmantot savu maldīgo mācību apstiprināšanai , lai gan mēs ar tiem ne savā prātā, ne sirdī neesam vēlējušies ieviest, apstiprināt vai izskaistināt kādu jaunu, nepatiesu vai maldīgu mācību, nedz arī kaut vismazākajā mērā atkāpties no 1530. gadā iesniegtās Augsburgas ticības apliecības. Mēs, kas esam palikuši pie iepriekš minētās Naumburgas lēmuma, tolaik kā nosacījumu tikām paredzējuši un apsolījuši, proti, ja nākotnē mūsu apliecība tiks apstrīdēta vai arī ja pienāks laiks, kad tas būs nepieciešams, – mēs to izskaidrosim plašāk. Tā nu mūsu pārliecības pilnīgam izklāstam esam kristīgi vienojušies un raduši vienprātību šajā Vienprātības grāmatā, vēlreiz apliecinot mūsu kristīgo ticību un apliecību. Un mēs nevēlamies, lai kāds tiktu maldināts ar mūsu pretinieku nepamatotajiem apmelojumiem, it kā mēs paši nezinātu, kura ir īstā Augsburgas ticības apliecība, bet vēlamies, lai visi – gan mūsdienās dzīvojošie, gan arī mūsu mīļie pēcteči – tieši un pamatīgi tiktu informēti un iegūtu pilnīgu pārliecību par to, kāda ir šī kristīgā apliecība, kuru mēs līdz ar mūsu zemju baznīcām un skolām līdz šim esam apliecinājuši un uz kuru arvien atsaucamies. Tādēļ mēs saskaņā ar skaidro, nemaldīgo un nemainīgo Dieva vārdu vienprātīgi esam apliecinājuši vienīgi Augsburgas ticības apliecību, kura pasniegta ķeizaram Kārlim V 1530. gadā Augsburgas lielajā valsts sanāksmē tādā veidā, kā to savos arhīvos saglabājuši mūsu svētīgie priekšteči, kuri paši šo apliecību minētajā valsts sapulcē pasnieguši ķeizaram Kārlim V. Šo tekstu līdz ar īsto, ķeizaram iesniegto oriģinālu, kas atrodas svētās valsts glabāšanā, uzticami cilvēki ir rūpīgi saglabājuši kā vācu, tā latīņu teksta eksemplārus, kuru saturs ir identisks un neapliecina neko atšķirīgu. Šī ticības apliecība ir iekļauta mūsu ticības izklāstā un Vienprātības grāmatā arī tādēļ, lai ikvienam būtu redzams, ka mūsu zemēs, baznīcās un skolās mēs neesam domājuši pieņemt un paciest nekādu citu mācību, kā vien šo, kuru 1530. gadā Augsburgā apliecinājuši jau daudzkārt pieminētie kūrfirsti, firsti un valdošo kārtu pārstāvji. Pie šīs pašas apliecības arī mēs ar Dieva žēlastību domājam palikt līdz pat svētīgajam sava mūža galam un ar priecīgām, neizbiedētām sirdīm un sirdsapziņām stāties mūsu Kunga Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā. Tāpat mēs ceram, ka mūsu pretinieki turpmāk aiztaupīs mums, mūsu baznīcām un to kalpiem apgrūtinošās apsūdzības, kurās tie tagad apgalvo, ka mēs neesot droši par savu ticību un tādēļ mums gandrīz ik gadu vai pat ik mēnesi nākoties sastādīt jaunu apliecību.

Kas attiecas uz Augsburgas ticības apliecības otru izdevumu, kas ir minēts arī Naumburgas sarunās, mēs esam pamanījuši – un arī ikvienam citam tas ir skaidri redzams un atklāts – ka daži uzdrošinās aiz šā otrā izdevuma vārdiem paslēpt maldīgus uzskatus par Svēto Vakarēdienu un citas maldīgas mācības, iegalvojot ar publicētu rakstu palīdzību vienkāršiem ļaudīm šādus maldus, neņemot vērā to, ka šādas maldīgas mācības Augsburgā sniegtajā apliecībā pilnīgi nepārprotami ir noraidītas, pierādot pavisam ko citu. Tādēļ arī mēs šeit esam gribējuši atklāti pierādīt un darīt zināmu, ka toreiz, tāpat kā tagad, mūsu griba un nodoms nekādā ziņā nav bijis izskaistināt apslēpt vai apstiprināt kā evaņģēliskajai mācībai atbilstošas tās nepatiesās un maldu mācības, kuras varētu tikt paslēptas mūsu apliecības aizsegā. Mēs nekad neesam iedomājušies vai pieņēmuši, ka otrais izdevums varētu būt pretrunā pirmajai – ķeizaram Kārlim V pasniegtajai – Augsburgas ticības apliecībai, nedz arī gribējuši noliegt vai nosodīt citus noderīgus Filipa Melanhtona kunga, kā arī Brenca, Urbana Regija, Pomerāna utt. rakstus, ciktāl tie saskan ar Vienprātības formulā ietverto normu.

Tāpat arī – lai gan dažus teologus, to vidū arī pašu Luteru, pretinieki iesaistījuši diskusijā par divu dabu vienību Kristus personā (kas tomēr ir noticis pret šo mūsu teologu gribu), Vienprātības grāmatas saturā un tajā ietvertajā normā mūsu teologi skaidri apliecina, ka saskaņā ar mūsu un Vienprātības grāmatas nemainīgajiem uzskatiem jautājumā par mūsu Kunga Svēto Vakarēdienu kristiešiem nav jāmeklē neviens cits pamats, kā tikai šis vienīgais, proti – Kristus derības iestādīšanas vārdi. Viņš ir visspēcīgs un patiess, tātad spēj piepildīt to, ko Viņš pavēlējis un apsolījis Savā vārdā. Pie šā pamata kristiešiem jāpaliek, nediskutējot par citiem argumentiem, bet paļāvīgā ticībā turoties pie Kristus vienkāršajiem vārdiem, kas ir visuzticamākie un ir pamācoši arī vienkāršam lajam, kas nespēj saprast šādas domu apmaiņas. Bet, kad pretinieki uzbrūk šai mūsu vienkāršajai ticībai un Kristus novēlējuma vārdu izpratnei, nosaukdami to visu par neticību un nosodīdami, it kā mūsu vienkāršā izpratne un ticība būtu pretrunā mūsu kristīgās ticības artikuliem, tātad ir maldīga un nepareiza, – tad ir nepieciešams sniegt mūsu kristīgās ticības artikulu patiesu izskaidrojumu, lai pierādītu un parādītu, ka mūsu iepriekš minētā Kristus vārdu vienkāršā izpratne nav pretrunā šiem artikuliem.

Kas attiecas uz frāzēm un izteiksmes veidu, runājot par cilvēciskās dabas godību Kristus personā, kur tā ir paaugstināta pie Dieva labās rokas, kas nozīmē, ka – Kristus cilvēciskā daba ir visspēcīga, visuzinātāja, visuresoša utt. –, tad, lai novērstu jebkādus pārpratumus un piedauzību (vārdu abstractum ne visi sholastiskie skolotāji un baznīcu mācītāji lieto vienādā nozīmē), mūsu teologi ar skaidriem vārdiem apliecina, ka minētā dievišķā godība Kristus cilvēciskajai dabai nav piedēvējama ārpus Viņa personas vienības, nedz arī šāda godība piemīt Kristus cilvēciskajai dabai pašai no sevis jeb pašai par sevi (essentialiter, formaliter, habitualiter, subiective – kā runā sholastiskie teologi). Jo tādējādi tiktu mācīts, ka Kristus dievišķā un cilvēciskā daba līdz ar savām īpašībām ir sajauktas kopā un cilvēciskā daba ar tās būtību un īpašībām tiktu pielīdzināta dievišķajai dabai un tādējādi patiesībā – noliegta. Turpretī, kā to mācīja senie baznīctēvi, tas notiek ratione et dispensatione hypostaticae unionis, tas ir, personas vienības dēļ, kas ir neizdibināms noslēpums.

Kas attiecas uz maldu mācību nosodījumiem un noraidījumiem, īpaši artikulā par mūsu Kunga Svēto Vakarēdienu, – tiem šajā strīdīgo artikulu izklāstā jātiek skaidri un noteikti izteiktiem ne tikai, lai ikviens varētu izsargāties no šādām maldu mācībām, bet arī citu zināmu iemeslu dēļ, kurus nevar ignorēt. Mūsu nolūks nav bijis nosodīt tos ļaudis, kas maldās savu siržu vientiesībā un nezaimo Dieva vārda patiesību, un vēl jo mazāk – nosodīt veselas baznīcas vācu nācijas svētās valsts iekšienē vai ārpus tās. Mūsu nodoms ir bijis noraidīt, neatzīt tikai maldīgas un apgrēcīgas mācības līdz ar to stūrgalvīgajiem mācītājiem un zaimotājiem, kurus mēs nekādā ziņā nedomājam paciest savās zemēs, baznīcās un skolās, jo tie pretojas skaidrajam Dieva vārdam un nevar pastāvēt tam līdzās. Tādēļ dievbijīgām sirdīm jātiek brīdinātām no šādām mācībām, jo mums nav nekādu šaubu par to, ka daudzi dievbijīgi, nevainīgi ļaudis – arī tajās baznīcās, kuras līdz šim ar mums ne vienmēr ir sapratušās, – savu siržu vientiesībā nav šīs lietas pareizi sapratuši un arī nav ar prieku pieņēmuši zaimus pret Svēto Vakarēdienu, kas mūsu baznīcās tiek lietots saskaņā ar Kristus iestādījumu un par ko mēs vienprātīgi mācām atbilstoši Viņa novēlējuma vārdiem. Mēs ceram, ka šie ļaudis, ja viņi tiks pareizi mācīti, Svētā Gara vadībā pievērsīsies Dieva vārda nemaldīgajai patiesībai līdz ar mums, mūsu baznīcām un skolām. Tā arī mēs šeit visuvarenā Dieva vaiga un visas kristietības priekšā apliecinām, ka mūsu nodoms nepavisam nav ar šo kristīgo vienošanos dot iemeslu jebkādai nabaga apspiesto kristiešu apgrūtināšanai un vajāšanai. Mēs viņiem kristīgā mīlestībā ciešam līdz, tāpēc izjūtam riebumu pret vajātāju trakošanu un nepavisam negribētu būt līdzdalīgi pie viņu izlietajām asarām, kuras, bez šaubām, Tā Kunga lielajā dienā no viņiem tiks atprasītas Dieva bargā soģa krēsla priekšā. Viņiem būs jānes šī smagā atbildība.

Mūsu nodomi un centieni, kā iepriekš sacīts, arvien bijuši vērsti uz to, lai mūsu zemēs, novados, skolās un baznīcās tiktu saglabāta un lietota vienīgi tā mācība, kas pamatota dievišķajos Svētajos Rakstos un savā pareizajā izpratnē ietverta Augsburgas ticības apliecībā un Apoloģijā, un lai netiktu pieļauts nekas, kas varētu radīt pretestību šai mācībai. Šī vienošanās ir domāta un sagatavota, lai kalpotu šim mērķim. Tādēļ mēs šeit vēlreiz atklāti kā Dieva, tā ikviena cilvēka priekšā esam apliecinājuši, ka ar daudzkārt pieminēto strīdīgo artikulu izklāstu un izskaidrojumu neesam radījuši nekādu jaunu vai citādu ticības apliecību, kas atšķiras no tās, kura 1530. gadā pasniegta ķeizaram Kārlim V, bet gan norādījuši mūsu baznīcām un skolām vispirms uz Svētajiem Rakstiem un simboliem, kā arī uz minēto Augsburgas ticības apliecību, un tādējādi esam gribējuši nopietni pamācīt īpaši jauniešus, kuri tiek gatavoti baznīcas kalpošanai, lai viņi uzticīgi un uzcītīgi mācītos šo apliecību, tā ka arī pie mūsu pēctečiem ar Svētā Gara palīdzību tiktu uzturēta un saglabāta šķīsta mācība un ticības apliecība – līdz pat mūsu vienīgā Glābēja un Pestītāja Jēzus Kristus atnākšanai godībā.

Tā mēs, pamatodamies dievišķajos praviešu un apustuļu Rakstos, esam droši par mūsu kristīgo apliecību un ticību. Caur Svētā Gara žēlastību mēs savās sirdīs un kristiešu sirdsapziņās esam par to pārliecināti. Un ir ļoti nepieciešams, lai tik daudzo mūsdienās radušos maldu, piedauzību, nesaskaņu un ilgstošu šķelšanos laikā tiktu sniegts visu radušos domstarpību kristīgs izskaidrojums un salīdzinājums, kas būtu stingri pamatots Dieva vārdā, un pēc kura skaidrā mācība atšķirama no sagrozītas. Tādējādi nemierīgiem un ķildīgiem ļaudīm, kuri nevēlas būt saistīti ar kādu noteiktu skaidras mācības formu, netiktu dota brīva iespēja pēc savas patikas izraisīt piedauzīgas diskusijas, ieviest un aizstāvēt neprātīgus maldus – jo tas nevar novest ne pie kā cita kā vien pie tā, ka visbeidzot patiesā mācība tiktu pavisam aizēnota un pazaudēta un nākotnē šajā pasaulē vairs nebūtu atrodams nekas cits – kā vien nenoteikti priekšstati, apšaubāmi, strīdīgi viedokļi un iedomas. Turklāt mums pēc Dieva pavēles, Viņa uzticētā amata dēļ, mūsu pašu un mūsu piederīgo laicīgās un mūžīgās labklājības labā ir pienākums darīt un turpināt visu, kas būtu nepieciešams un noderīgs Dieva goda un slavas, kā arī Viņa vienīgi pestījošā Vārda vairošanai un izplatīšanai, kristīgo skolu un baznīcu mieram, nabaga maldināto siržu mierinājumam un pamācībai. Tāpat mums nav palicis apslēpts tas, ka daudz labsirdīgu, kristīgu kā augstākām, tā arī zemākām kārtām piederīgu cilvēku kvēli ilgojas pēc šīs svētīgā kristīgās vienprātības darba. Un, tā kā ne šīs mūsu kristīgās vienošanās iesākumā, ne tagad mūsu nodoms nav bijis paturēt šo svētīgo un ļoti vajadzīgo vienprātības darbu slepenībā, lai tas nebūtu ikvienam pieejams, tas ir, slēpt dievišķās patiesības gaismu zem aizsega, – tad mums nav ilgāk jāatliek, nedz jāaizkavē šā darba publicēšana. Mēs nešaubāmies, ka visas kristīgās sirdis, kas sevī nes patiesu mīlestību pret dievišķo patiesību un kristīgu, Dievam tīkamu vienprātību, līdz ar mums uzņems šo svētīgo, ļoti vajadzīgo un kristīgo darbu ar kristīgu prieku, tā vairojot Dieva godu un visu cilvēku mūžīgo un laicīgo labklājību.

Visbeidzot mēs vēlreiz atkārtojam, ka ar šo vienprātības jeb konkordijas darbu negribam izveidot neko jaunu, nedz atkāpties no mūsu svētīgo priekšteču un mūsu pašu atzītās un apliecinātās dievišķās patiesības, kā tā ir izteikta, pamatojoties praviešu un apustuļu Rakstos, trijos simbolos, kā arī 1530. gadā ķeizaram Kārlim V iesniegtajā Augsburgas ticības apliecībā un tai sekojošā Apoloģijā, Šmalkaldes artikulos, augsti apgaismotā vīra Dr. Lutera Lielajā katehismā un Mazajā katehismā. No šīs patiesības mēs neatkāpsimies ne in rebus, ne in phrasibus , bet caur Svētā Gara žēlastību gribam pie tās palikt un turēties, saskaņā ar to izšķirt visus reliģiskos strīdus, tāpat arī dzīvot mierā un saticībā ar mūsu biedriem, kūrfirstiem un svētās Romas valsts valdošajām kārtām, kā arī citiem kristīgiem varas pārstāvjiem – saskaņā ar svētās valsts kārtību un īpašo vienošanos, kura mūs ar viņiem saista, un parādīt mīlestību, draudzību un gatavību kalpot ikvienam atbilstoši viņa kārtai.

Tāpat arī turpmāk mēs gribam draudzīgi vienoties par to, kā mūsu zemēs ar uzticīgas baznīcu un skolu vizitācijas, drukātavu uzraudzības un citu svētīgu līdzekļu palīdzību atbilstoši apstākļiem ikvienā vietā nopietni ievērot šo vienprātības jeb konkordijas darbu; gadījumā ja atkal atjaunotos pašreizējās vai rastos jaunas domstarpības attiecībā uz mūsu kristīgo ticību, tad censties tās bez nopietnām grūtībām laikus novērst un atrisināt, izsargājoties no jebkādas apgrēcības.

To apliecinādami, mēs siržu vienprātībā esam parakstījušies un pievienojuši savus zīmogus:

Kūrfirsts Ludvigs, Reinas pilsgrāfs. Kūrfirsts Augusts, Saksijas hercogs. Kūrfirsts Johans Georgs, Brandenburgas markgrāfs. Joahims Frīdrihs, Brandenburgas markgrāfs, Magdeburgas arhibīskapijas administrators. Johans, Meisenes bīskaps. Ēberhards, Lībekas bīskaps, Verdenes bīskapijas administrators. Filips Ludvigs, pilsgrāfs. Saksijas hercogu Frīdriha Vilhelma un Johana aizbildņi. Saksijas hercogu Johana Kazimira un Johana Ernsta aizbildņi. Georgs Frīdrihs, Brandenburgas markgrāfs. Jūlijs, Braunšveigas un Līneburgas hercogs. Oto, Braunšveigas un Līneburgas hercogs. Heinrihs Jaunākais, Braunšveigas un Līneburgas hercogs. Vilhelms Jaunākais, Braunšveigas un Līneburgas hercogs. Volfs, Braunšveigas un Līneburgas hercogs. Ulrihs, Meklenburgas hercogs. Meklenburgas hercogu Johana un Zigismunda Augusta aizbildņi. Ludvigs, Virtembergas hercogs. Bādenes markgrāfa Ernsta un Jākoba aizbildņi. Georgs Ernsts, Hennenbergas grāfs un barons. Frīdrihs, Virtembergas un Mempelgardes grāfs. Hans Ginters, Švarcburgas grāfs. Vilhelms, Švarcburgas grāfs. Albrehts, Švarcburgas grāfs. Emihs, Leiningenes grāfs. Filips, Hanavas grāfs. Gotfrīds, Etingenes grāfs. Georgs, Kastelas grāfs un barons. Heinrihs, Kastelas grāfs un barons. Oto, Hoijas un Burghauzenes grāfs. Johanness, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs. Hanss Hoiers, Mansfeldas grāfs. Bruno, Mansfeldas grāfs. Hoiers Kristofs, Mansfeldas grāfs. Pēteris Ernsts Jaunākais, Mansfeldas grāfs. Kristofs, Mansfeldas grāfs. Albrehts Georgs, Štolbergas grāfs. Volfs Ernsts, Štolbergas grāfs. Ludvigs, Gleihenes grāfs. Kārlis, Gleihenes grāfs. Ernsts, Reinšteinas grāfs. Boto, Reinšteinas grāfs. Ludvigs, Lēvenšteinas grāfs. Heinrihs, Limburgas, Semperfreijas barons. Georgs, Šēnburgas barons. Volfs, Šēnburgas barons. Anarhs Frīdrihs, Vildenfelzas barons. Lībekas birģermeistars un pilsētas rāte. Līneburgas birģermeistars un pilsētas rāte. Hamburgas pilsētas rāte. Braunšveigas pilsētas rāte. Landavas birģermeistars un pilsētas rāte. Minsteres (Sv. Gregora ielejā) birģermeistars un pilsētas rāte. Goslāras pilsētas rāte. Ulmas birģermeistars un pilsētas rāte. Eslingenes birģermeistars un pilsētas rāte. Reutlingenes birģermeistars un pilsētas rāte. Nordlingenes birģermeistars un pilsētas rāte. Rotenburgas pie Tauberas birģermeistars un pilsētas rāte. Halles Švābijā birģermeistars un pilsētas rāte. Heilbronnas birģermeistars un pilsētas rāte. Memmingenes birģermeistars un pilsētas rāte. Lindavas birģermeistars un pilsētas rāte. Šveinfurtes birģermeistars un pilsētas rāte. Donauvertas pilsētas rāte. Rēgensburgas kambarkungs un pilsētas rāte. Vimpfenas birģermeistars un pilsētas rāte. Gīngenas birģermeistars un pilsētas rāte. Bopfingenas birģermeistars un pilsētas rāte. Alenes birģermeistars un pilsētas rāte. Kaufbeurenes birģermeistars un pilsētas rāte. Isnas birģermeistars un pilsētas rāte. Kemptenes birģermeistars un pilsētas rāte. Getingenes pilsētas rāte. Leutkirhas birģermeistars un pilsētas rāte. Hildesheimas pilsētas visa valdība. Hamelnes birģermeistars un pilsētas rāte. Hanoveres birģermeistars un pilsētas rātsvīri. Mīlhauzenes pilsētas rāte. Erfurtes pilsētas rāte. Eimbekas pilsētas rāte. Northeimas pilsētas rāte.