VII post Trinitatis svētdienā

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]

I

Arī šis Evaņģēlija notikums sniedz mācību un mierinājumu, kas ļauj stāties pretī kārdinājumiem, kuri saistīti ar zūdīšanos sava vēdera dēļ jeb ar raizēm par laicīgo iztiku un Baznīcas uzturēšanu zemes virsū. Te vajadzīga ticība; jo Kristus ir nācis ne tādēļ, lai iedibinātu laicīgu valstību vai kārtību katrā namā – to Dievs ir iedibinājis jau iepriekš un tai ir dots viss, kas vajadzīgs – turklāt arī cilvēka prāts māca, kā katram cilvēkam iemantot iztiku, mieru un aizsardzību, dzīvojot savā kārtā; tas, kas ir vajadzīgs šādas kārtības uzturēšanai, ir acīmredzams un ar rokām satverams. Tādēļ Kristus nav rūpējies par šādām lietām, jo tās nav bijušas saistītas ar Viņa kārtu un amatu. Viņa Valstībai bija jābūt citai Valstībai, kurā visiem cilvēkiem – gan augstiem, gan zemiem, lai kādās kārtās un valstībās viņi dzīvotu, kā grēciniekiem un Dieva priekšā nolādētiem cilvēkiem jātiek glābtiem no nāves un ievestiem mūžīgajā Dieva Valstībā un dzīvībā, tādēļ Viņam bija jārūpējas tieši par šo Valstību, nevis par visām citām.

Tādēļ arī bija jānotiek tā, ka Kristus mācekļiem, sludinātājiem un kalpiem nācās ciest nabadzību, jo tie, kalpodami savā amatā, atšķirībā no visas pārējās pasaules, nevarēja cerēt nopelnīt sev iztiku vai kļūt bagāti. Turklāt vēl pasaule viņus vajāja un pretojās viņu sludināšanai, jo tā neatbilda pasaules izpratnei un domām. Tā nu kristiešiem šajā pasaulē nebija droša pamata, uz kuru varētu paļauties, cerot uz savu iztiku vai mierīgu dzīvi un aizsardzību. Šīs pasaules dēļ viņiem arvien bija jādzīvo nedrošībā – arī tas, kas viņiem jau piederēja, tika apdraudēts un pakļauts briesmām. Tomēr arī kristiešiem ir jāēd un jādzer, kaut kur jāatrod vieta; un to viņi var gaidīt vienīgi no Kristus.

To Kristus labi zina; tādēļ Viņš mierina savus kristiešus un sniedz tiem šādus vārdus un piemērus, lai viņi neizbītos un nezaudētu cerības. Lai arī Viņa Valstība nav saistīta ar ēdienu un dzērienu, nedz arī ar rūpēm par laicīgo iztiku – tomēr kristiešiem nenāksies nomirt badā. To Kristus vēlreiz apstiprina Mt. 6: 33, sacīdams: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” To Viņš ir pierādījis, paēdinādams šos ļaudis, kuri bija steigušies Viņam pakaļ, klausījušies Viņa sludināšanā un bijuši tik stipri, ka palikuši pie Viņa tuksnesī veselas trīs dienas. Viņi nebūtu varējuši atceļā uz mājām nesajust badu, tā, ka būtu cietuši nabadzību, trūkumu un raizes Dieva Vārdam dēļ. Tomēr viņi visupirms ir meklējuši Dieva Valstību un Kristus jau ir viņiem sludinājis, par viņiem lūdzis un viņu labā paveicis visu to, kas saistīts ar Dieva taisnību, tādēļ nu jāseko arī laicīgajām lietām – lai šie cilvēki ticētu, ka arī šo lietu viņiem nepietrūks, un, ka viņiem jāgaida no Kristus arī laicīgās lietas – viss tas, kas vajadzīgs Viņa kristīgās Baznīcas uzturēšanai šeit, uz zemes.

Baznīcai arvien ir kaitējušas – un vēl joprojām nodara lielu postu – šīs divas lietas: bagātība un nabadzība. Jo, redzot, ka gan apustuļi, gan dievbijīgi bīskapi un sludinātāji ir tik nabadzīgi, ka viņiem neviens neko nedod un arī viņi paši sev neko nevar izcīnīt, ikviens ir sācis baidīties no šīs amata un daudzi nav gribējuši to pieņemt. No otras puses – kad Baznīcas kalpi kļuva pārlieku bagāti, saņemdami lielus ziedojumus un prebendas un baudīdami īstu pārpilnību, viņi paši ir atstājuši novārtā sludināšanas amatu un rūpes par cilvēku dvēselēm, lai baudītu savu varenību.

Tāpat noticis arī šeit: kad īstiem mācītājiem un sludinātājiem neviens neko nav gribējis atvēlēt, turklāt viss, kas viņiem bijis, ir ticis izrauts no viņu mutēm, kad nekrietnā, nepateicīgā pasaule, valdnieki, dižciltīgie, pilsētnieki un zemnieki ir ļāvuši šiem cilvēkiem līdz ar viņu nabaga sievām un bērniem ciest badu, tā, ka vēlāk šīm sievām un bērniem bijis jākļūst par nožēlojamām, atstumtām atraitnēm un bāreņiem – tad daudzi krietni un labsirdīgi cilvēki ir sākuši baidīties kļūt par mācītājiem un sludinātājiem. Jo visas pārējās prasmes, amati un kārtas kalpo tam, lai cilvēks varētu izvairīties no bada un nabadzības, turpretī ar šo amatu ir otrādi – kas grib to uzcītīgi pildīt, tam jādodas briesmās un nabadzībā.

Tas noved pie Baznīcas izpostīšanas – mācītāju muižas un sludinātāju vietas paliek tukšas, vai arī nāk tādi sludinātāji, kuri netiecas uzticīgi sludināt Dieva Vārdu un vairot Kristus Valstību, bet domā, kā sludināt ļaudīm to, ko viņi vēlētos dzirdēt, lai sludinātāji netiktu apdraudēti un varētu atkal kļūt bagāti; tas atkal ne pie kā laba nenoved. Tādēļ arī tagad lielie un varenie – īpaši no dižciltīgo vidus – domā, kā pakļaut savus mācītājus un sludinātājus, lai tie atkal nekļūtu bagāti, kā tas jau agrāk ir ticis pieredzēts un nu vairs nav pieļaujams. Taču viņi nepanāks to, ko ir nodomājuši.

Kā tad nu šajā lietā būtu jārīkojas, un kur atrast mācītājus un sludinātājus, lai Kristus Valstība tiktu uzturēta? Ne bagātība, ne nabadzība Baznīcai nenāk par labu: sludinātāji nevar dzīvot pastāvīgā nabadzībā, rūpēs un raizēs, taču arī liela manta un bagātība tiem nav panesama. Nabadzība atbaida cilvēkus no sludināšanas amata, savukārt bagātība traucē šo amatu pildīt. Un tomēr – kur notiek tā, ka sludinātāji vispār netiek uzturēti un mācītāju vietas paliek tukšas, tur pasaulei nāksies pieredzēt bēdīgas sekas. Jo, ja katrs domā tikai par savu namu un par to, kā uzturēt pašam sevi, bet nevienam nerūp, kas notiek ar Dieva Vārdu un sludināšanas amatu, tad Dievs saka to pašu, ko Viņš teicis pravieša Hagaja grāmatā 1: 4 – 11. Kad tauta ļāva Dieva namam palikt tukšam, atstājot novārtā Dieva Vārdu un dievkalpojumu templī, tā, ka priesteriem un Dieva kalpiem nācās pievērsties zemkopībai vai mācīties kādus citus amatus, lai sevi uzturētu, jo, pildot savu amatu un kalpošanu, viņi to nespēja izdarīt, tad Dievs sacīja: “Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim amatam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.” Un: ““Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā Tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama. Tāpēc debess aizturēja pār jums savu veldzi, un zemes klēpis noslēdza jums savus augļus. Un Es sūtīju sausumu pār visu zemi un kalniem, pār labību, pār vīnu un eļļu, un pār visu, kas izaug no zemes, tāpat arī pār ļaudīm, lopiem un visiem ar rokām darinātiem darbiem.””

Redzi, tāds ir sods, ko saņem šāda nicinoša izturēšanās pret sludināšanas amatu; tolaik šis sods vēl nebija bargs, un kaut Dievs dotu, ka tas tāds arī varētu palikt! Bet, kad Dieva Vārds tiek tik ļoti noniecināts, kad priesteri un sludinātāji tiek piespiesti atstāt novārtā viņu amatu un meklēt citu darbu, ar ko varētu nopelnīt maizi, tā, ka arī citi cilvēki tiek atbaidīti no šī amata, kaut arī būtu gatavi un vēlētos to pildīt, – tad Dievs ne tikai sūta dārgus laikus un citas nelaimes, kas nomāc visu zemi un kuru dēļ – kā tagad redzam – neviens nespēj paturēt savā makā pat grasi, un ļaudīm nav ne svētības, ne krājumu; Viņš atņem arī savu Vārdu un patieso mācību, ļaudams nākt sektantiem un maldu mācītājiem, kuri pieviļ ļaudis, iekams tie paguvuši attapties, iegrūzdami postā gan viņu miesu, gan dvēseli, turklāt šādi mācītāji prasa, lai viņu pūles tiktu bagātīgi atlīdzinātas ar veselām kaudzēm laicīgās mantas.

Tādēļ mums vajadzētu dot pasaulei padomu – ja vien tā gribētu uzklausīt mūsu padomus – lai kungi, valdnieki, zemes, pilsētas un visi cilvēki, kuri kaut mazliet ziedotu Dieva nama un Viņa Valstības vajadzībām. Arī citiem amatiem taču ir nepieciešams šāds atbalsts, lai tie, kuriem šie amati jāpilda, netrūktu maizes; un uzturēt sludināšanas amatu taču ir vēl svarīgāk. Jo, ja pilsētai pietiek ar vienu pārvaldnieku vai tiesnesi, ja viens jurists vai mediķis var veikt savus pienākumus, rūpējoties par vienu vai vairākām pilsētām, un reizēm pat par visu zemi, tad vienā otrā zemē, kur ir daudz draudžu un baznīcu, var būt vajadzīgs vesels tūkstotis sludinātāju. Jo ik dienu dzimst bērni, kurus nepieciešams kristīt un audzināt, lai tie mācītos Dieva Vārdu un kļūtu par kristiešiem. Kur tad lai šādi sludinātāji rastos, ja tie netiek uzturēti un sagatavoti. Tādēļ baznīcas stāv tukšas, tauta tiek izklīdināta un staigā maldu ceļos, vai arī – īstu sludinātāju vietā nāk neaptēsti ēzeļi un maldinātāji.

Bēdas visiem tiem, kuri ir palīdzējuši tam notikt vai arī – nav aizkavējuši to, ka Dieva nams paliek tukšs un tiek izpostīts! Bet vēl jo vairāk jābīstas tiem, kuri kavē citus nākt Dieva namā un neļauj viņiem tur palikt; jo šādi ļaudis ir sliktāki par jūdiem un turkiem. Lai gan tas neattaisno cilvēkus, kuri pieļauj, ka nabadzība tos aizbiedē projām no sludināšanas amata; jo visupirms viņiem pietrūkst ticības tam, ka Kristus viņiem tomēr dos maizi jeb uzturēs viņu dzīvību. Kaut arī tas notiek ar grūtībām un tev klājas pavisam smagi, tev tomēr ir jādomā tā: tas, ka cilvēks brīnumainā veidā, ar Dieva svētību saņem maizes riecienu, ir kaut kas daudz vairāk, nekā visas pasaules bagātības.

Tādēļ īpaši valdībai būtu jādomā, kā dot savu ieguldījumu šajā lietā, rūpējoties par mūsu bērniem un pēcnācējiem; tā nedrīkst atraut savu roku no Baznīcas uzturēšanas darba un ar savu piemēru aizkavēt un atbaidīt no tā arī citus, nodarot kristietībai nelabojamu zaudējumu. Kā tad tu atbildēsi Dieva priekšā, ja savas nolādētās alkatības dēļ būsi atstājis novārtā kaut vienu vienīgu dvēseli, ja kaut vienam cilvēkam būsi traucējis iemantot pestīšanu? Es nemaz nerunāju par to, kas tevi varētu sagaidīt, ja būsi rīkojies tā, ka tavas vainas dēļ vesela pilsēta vai zeme nevarēs saņemt Dieva Vārda pasludinājumu. Tam tiešām jābūt negantam, nežēlīgam, nolādētam cilvēkam, kurš pats saviem bērniem nepalīdz, bet pat traucē dzirdēt Dieva Vārdu! Jo, ja gribam būt kristieši, mums jāzina, ka Dieva mums ir pavēlējis un mūs aicinājis ar abām rokām un visiem spēkiem strādāt, lai Dieva nams netiktu izpostīts, lai kanceles nepaliktu tukšas un Dieva Valstība neietu mazumā – lai ne mums pašiem, ne mūsu jaunatnei nenāktos zaudēt pestīšanu.

Vecajā Derībā ar Mozus starpniecību ikvienam cilvēkam bija pavēlēts dot Tam Kungam desmito tiesu no visiem ienākumiem, 3. Mozus 27: 30. Cik daudz vairāk mums, kristiešiem, pienāktos veltīt tam, kas ir pats nepieciešamākais! Neviens nevar nodrošināt to, ka Kristus Valstība mūsu vidū tiek celta un stiprināta, ja mēs neļaujam tās kalpiem ēst kopā ar mums, tā, ka mēs varētu palikt tajā pašā Valstībā, un arī mūsu bērni varētu mantot šādu žēlastību un pestīšanu. Ja mēs to nedarām, tad Dievs sodīs mūsu alkatību, rijību un nepateicību, un viss, kas mums pieder, ātri vien izsīks. Jo mums nav tik daudz mantas un krājumu, ka Dievs tos nevarētu iznīcināt, sūtīdams pār tiem rūsu – dārgus laikus, karu un citas nelaimes, kas izposta visu zemi, tā, ka viena gada laikā tas viss tiek saplosīts, izpostīts un iznīcināts.

Tā nu Kristus šeit vispirms grib mūs pamācīt pats ar savu piemēru, lai ikviens no mums ar savu laicīgo mantu palīdzētu vairot Dieva Valstību un izplatīt Viņa Vārdu, ja arī paši nevaram vai negribam būt sludinātāji.

Tāpat Kristus šeit mierina tos, kuriem uzticēts sludināšanas amats, lai viņi nekristu kārdināšanā un neļautu sevi izbiedēt nabadzībai un trūkumam, ar ko tagad nākas sastapties, bet zinātu, ka Kristus par viņiem rūpējas un arī nabadzībā tomēr grib viņus paēdināt, tā, ka viņiem nenāksies visu mūžu ciest trūkumu un postu, bet galu galā viņi tiks bagātīgi paēdināti. Jā, Viņš jau iepriekš ir visu pārdomājis un sagatavojis, pirms vēl šie ļaudis ir sākuši domāt, kur varētu rast to, kas viņiem vajadzīgs.

Jo šajā piemērā Kristus pārliecinoši rāda, ka Viņš ir bagāts, varens Kungs un pārvaldnieks, jā, Viņš pats ir bagāts melderis un maiznieks, kas prot šo amatu labāk par jebkuru, kas to ir iemācījies vispilnīgākajā veidā. Jā, Kristus pats izdara dažādu amatnieku darbus – visus uzreiz, vienā mirklī un gluži bez cilvēku palīdzības – Viņš ar, vāc ražu, izkuļ labību, samaļ graudus un izcep maizi vienā vienīgā acumirklī. Tas ir brīnums, kas cilvēka prātam nav aptverams. Kā gan četrus tūkstošus vīru ar visām sievām un bērniem iespējams pabarot ar septiņām maizēm, turklāt maize vēl paliek pāri? Taču Kristus to paveic ar vienu vienīgu vārdu, tikai pieskardamies maizei un likdams to izdalīt ļaudīm; tai pašā mirklī viss ir sagatavots – graudi ir samalti un maize izcepta – tik daudz, ka pietiek vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tam tiešām jābūt varenam Ķēniņam (kā sacīts Jņ. 6: 14, kur aprakstīts šis pats notikums), kas klajā laukā spēj apgādāt lielu ļaužu pulku, tā, ka ikviens jebkurā brīdī var atrast maizi grozā vai kabatā; Viņš bagātīgi paēdina un atalgo visus savus ļaudis.

Tāds ir šis mūsu Ķēniņš, to visu Viņš spēj darīt. Kur vien Viņš pieskaras, tur ir pārpilnība, un, kur Viņš grib dot, tur visa būs pārpārēm. Tā Mt. 17: 27 Viņš liek Pēterim iet un paņemt stateri no zivs mutes. Kas gan ir ielicis sudraba gabalu zivs mutē? Un kurš varētu iedomāties meklēt naudu ūdenī un tieši zivs mutē? Bet Kristus var radīt un dot, ko, kad un kur vien Viņš grib, jā, Viņš varētu pārvērst akmeņus maizē un ūdenī, un paēdināt visu pasauli. Jo visa pasaule ik dienu redz Viņu darām šādas lietas, un viss, ko pasaule saņem, nāk ar šādu brīnumu starpniecību, kuri – kā Sv. Augustīns saka – nav mazāki par šo.

Mēs esam pieraduši, ka labība ik gadu izaug no zemes, un šāda kārtība mums ir tik ierasta, ka mēs šo Dieva darbu vairs nepamanām. Jo to, ko ik dienu redzam un dzirdam, mēs vairs neuzskatām par brīnumu. Tomēr šis brīnums ir tik liels, ka, ja mēs par to gribētu runāt pareizi, mums būtu jāatzīst, ka tas ir vēl brīnumaināk, nekā, ja Dievs pārvērstu smiltis un akmeņus graudos – kā šeit, kur Kristus paēdina lielu ļaužu pulku ar septiņām maizēm. Jo vai tad sausas smiltis ir kas cits, kā samalti akmeņi, vai akmens ir kas cits, kā sacietējusi smilts vai zeme?

Bet kā gan akmens var izdot no sevis maizi, ko mēs varam ēst? Labība taču aug zemē un smiltīs! Tāpat ir arī ar visu citu, kas aug zemē, ar visu, ko mums dod augi un dzīvnieki, katrs atbilstoši savai dabai, – vai tad tas viss nenāk no zemes un putekļiem?

Tieši šādi brīnumi ir iedibināti un notiek jau kopš pasaules pirmsākumiem un vēl joprojām, katru dienu; tie mūs apņem it visās lietās un vietās, tikai mūsu acis un sajūtas šos brīnumus nepamana, jo tie mums ir gluži ierasti. Tādēļ laiku pa laikam Dievam nākas darīt ne jau lielākus, tomēr īpašus brīnumus, kuri neiekļaujas mūsu ikdienas dzīves gājumā. Tā Viņš grib darīt mūs modrus, ar atsevišķu, īpašu brīnumu palīdzību mācīdams pamanīt ikdienišķos brīnumus, kuri notiek visā plašajā pasaulē.

Zemkopis taču arī nevar teikt neko citu, kā vien apstiprināt, ka labība izaug no zemes, no akmeņiem – kā arī Mozus 5. Mozus 32: 13 saka: “Un Viņš tiem lika celties pāri zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā akmens.” Kas te ir sacīts – kā gan no akmens un klints var nākt medus un eļļa? Tas notiek tā, ka graudi un koki, kas nes vissaldākos augļus, ir dēstīti akmenī jeb smiltīs; tie aug no smiltīm, un nekur citur nevar rast sulu un spēku. Ja mēs tagad paši savām acīm redzētu, ka medus un eļļa lāso no akmens staba, tas tiktu saukts par visu brīnumu brīnumu. Bet tagad, ik dienu skraidīdami pāri laukiem un tīrumiem, kuros aug labība, mēs neko neredzam un nesaprotam.

Ja nu mēs atstājam neievērotus šos Dieva ikdienas darbus, kas ir vieni vienīgi brīnumi, Viņam nākas darīt ko īpašu, ko tādu, kas liktu mums izbrīnā ieplest mutes un sludināt par šiem īpašajiem brīnumiem. Tomēr kristietim visi šie darbi jāuzlūko kā viena grāmata, kurā mācāmies ieraudzīt visus Dieva darbus un brīnumus; viņam ar prieku jāuzņem tie savās sirdī un jādomā tā: kam gan es tā raizējos un baiļojos sava vēdera un laicīgās barības dēļ? No kurienes nāk labība, kas izaug laukā un visi augļi, ja visa pasaule ar visu savu gudrību un varu nespēj izaudzēt nevienu salmiņu, nevienu lapiņu vai ziediņu? Ja Kristus, mans Kungs un Dievs, ik dienu dara šādas lietas, kādēļ tad lai es raizētos vai šaubītos par to, kā spēšu iegūt sev pārtiku?

Te tu saki: jā, kā tad var notikt tā, ka Viņš, būdams tāds Ķēniņš, kas bagātīgi paēdina visu pasauli, tik bieži ļauj saviem kristiešiem šajā pasaulē ciest trūkumu un nabadzību? Viņam taču vajadzētu apgādāt savu tautu bagātīgāk, nekā visus pārējos! Atbilde: te mums jāzina, kāda ir Kristus Valstība, jo – kā jau sākumā sacīju – Viņš grib mums parādīt, ka Viņa Valstība uz zemes nav kāda laicīga valstība, kas saistīta ar ēšanu, dzeršanu, saimniekošanu, rūpēm par namu, miesu utt. – ar visām tām lietām, kam vajadzīga laicīga valstība un kārtība; Kristus Valstība ir garīga Valstība, kurā meklējami un atrodami dievišķie, mūžīgie dārgumi; šajā Valstībā ikviens ir un paliek bagātīgi apveltīts ar Dieva Vārdu un sakramentiem, ar Svētā Gara spēku un dāvanām – šeit netrūkst nekā no tā, kas kalpo mūžīgās dzīvības iemantošanai un saglabāšanai. Tādēļ Kristus ļauj pasaulei un visai tās valstībai sakrāt un izmantot visu, kas tai nepieciešams tās laicīgajām vajadzībām; taču saviem kristiešiem Viņš māca nevis paļauties un cerēt uz šīm laicīgajām lietām, bet tiekties pēc tās Valstības, kur viņi mūžīgi saņems visu pārpārēm un būs bagāti, Tas ir pirmais.

Otrkārt, Kristus grib mācīt kristiešus parādīt savu ticību šajā lietā, kas saistīta ar šo laicīgo dzīvi un laicīgiem labumiem – tā, lai arī visu to viņi mācītos saņemt no Kristus rokām, gaidīdami no Viņa arī lietas, kas vajadzīgas šajā dzīvē. Jo, ja Baznīcai uz šīs zemes jābūt un jāpaliek Viņa Baznīcai, tad Viņam jārūpējas arī par ēdienu, dzērienu, apģērbu, vietu un visu citu, kas vajadzīgs tās miesai. Jā, visu, ko pasaule saņem un lieto, Viņš ir radījis savu dievbijīgo kristiešu labā. Un tieši viņu dēļ Dievs šīs lietas dod un uztur, kamēr vien pasaule pastāv, tā, ka kristieši var bagātīgi baudīt Dieva dāvanas arī šajā dzīvē, un viņiem nenākas ciet trūkumu. Bet, tā kā pasaulē valda velns, kas ir Kristus un Viņa Baznīcas ienaidnieks, un, tā kā arī paši kristieši netiecas pēc šīs pasaules labumiem, viņiem nāks paciest to, ka laicīgās lietas tiek viņiem atņemtas un izrautas no viņu mutēm. Te nu Kristus atkal dod un palīdz savai Baznīcai, kā, arī trūkumu un postu ciezdama, tā tomēr spēj pastāvēt; Viņš sniedz tai palīdzību brīnumainā veidā, un kristieši atzīst, ka pats Kristus viņiem ir palīdzējis. Tā Viņš arvien dara brīnumu darbus savu kristiešu vidū – tiem arvien pietiek ēdiena un dzēriena, kaut arī pasaule viņiem neko nedod un nenovēl, bet drīzāk gan atņem vai vismaz apskauž un ienīst viņus šo Dieva dāvanu dēļ.

Redzi, mums jāmācās ticēt, ka Kristus mums ir tāds Kungs, kas rūpējas arī par mūsu vēderiem, par visu mūsu laicīgo dzīvi; tad spēsim atvairīt un uzveikt neticības pilnās raizes. Jo, ja Kristus ar daudzu piemēru palīdzību mudina mūs ticēt, gribēdams, lai kļūstam par tādiem ļaudīm, kuri nepavisam neraizējas par savu dzīvi – ne garīgās, nedz arī laicīgās lietās, jeb – ne par laicīgo, nedz arī par mūžīgo dzīvi (jo šeit tiek runāts par darbu jeb amata rūpēm, ko Dievs katram ir uzticējis, prasīdams, lai uzticīgi un uzcītīgi pildām sava amata pienākumus). Tā nu mums ar priecīgām sirdīm un drošu paļāvību uz Kristu jādara viss, kas pavēlēts – īpaši tajās lietās, kuras saistītas ar Dieva Valstību. Un, kaut arī nāktos pieredzēt trūkumu un postu, tomēr tas viss jāatstāj Dieva ziņā. Kristiešu mierinājums un stiprinājums ir šāds: es zinu un no Evaņģēlija esmu mācījies, ka man ir tāds Kungs, kas var pārvērst vienu maizi tik daudzās, cik vien Viņš grib, un, lai to paveiktu, Viņam nav vajadzīgs ne arājs, ne malējs, nedz arī maizes cepējs; Viņš dos man visu, kad, kā un cik vien būs vajadzīgs, kaut arī es pats nezinu un nesaprotu, jā, pat nespēju iedomāties, kad, kā un no kurienes es to varētu saņemt.

To parāda arī šis Evaņģēlijā aprakstītais notikums, tās, kā Kristus izturas un runā, redzēdams cilvēkus, kuri Viņam seko un nu lielā izsalkuma dēļ vairs nespēj atgriezties mājās; Viņš sauc mācekļus pie sevis un saka: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis ir palikuši un tiem nav ko ēst.”

II

Saki man, vai tad, ja ļaudis paši būtu nākuši pie Kristus ar savu vēsti, gribēdami Viņam norādīt savu vajadzību – vai viņi to varētu paveikt labāk, nekā pats Kristus to izteic, pārrunādams ar saviem mācekļiem? Vai viņi prastu labāk paskaidrot šo lietu un minēt būtiskāku pamatojumu savam lūgumam, kā sacīt: ak, mīļais Kungs, iežēlojies taču par šo nabaga ļaužu pulku – par vīriem, sievām un bērniem, kuri gājuši tik tālu ceļu, sekodami Tev un gribēdami dzirdēt Tavus vārdus! Atceries, ka viņi jau trīs dienas ir palikuši pie Tevis! Un viņiem nav, ko ēst, jo viņi ir tuksnesī. Un, ja Tu tos neēdušus atlaidīsi, viņi atceļā nonīks badā, pirms būs nonākuši līdz mājām – it īpaši vājākie no šiem ļaudīm, sievas un bērni. Padomā, Kungs, par to, ka daudzi ir nākuši no tālienes! Redzi, to visu Kristus pats ir iedomājies un atcerējies, pirms vēl kāds Viņam to sacījis; Viņš pats ir teicis savā sirdī šo lūgšanu vēl labākā un pilnīgākā veidā, nekā kāds no šiem ļaudīm būtu varējis likt Viņam pie sirds. Jā, Viņš ir norūpējies par šiem ļaudīm, pirms vēl tie iedomājušies Viņam ko lūgt – Viņš nopietni pārrunā šo lietu ar saviem mācekļiem un apspriežas ar viņiem par to, ko vajadzēs darīt.

Vai gan tas viss ir kas cits, kā dzīvs sprediķis, pierādījums un apliecinājums tam, ka Kristus no sirds rūpējas par mums – pirms vēl mēs esam spējuši Viņam ko lūgt un bilst; Viņš prot ielūkoties mūsu sirdīs labāk, nekā mēs paši spētu izteikt savu siržu ilgas; Viņš runā par ļaudīm sirsnīgāk, nekā jebkurš cits cilvēks, kas raizējas par otru. Kristus negaida, līdz kāds Viņam sacīs: ak, Kungs, iežēlojies taču par šiem ļaudīm! Padomā par to, cik ilgi viņi palikuši pie Tevis un cik ilgs būs viņu mājupceļš! Kā – Kristus saka – es pats to visu jau esmu pārdomājis un raizējos viņu dēļ. Bet ko jūs, mani mācekļi, varat ieteikt, ko varētu darīt, lai viņus paēdinātu?

Šāda apspriešanās un saruna ar mācekļiem notiek visupirms tādēļ, lai atklātos Kristus sirds un domas. Jo tas nedrīkst palikt noslēpumā, ka Kristus iežēlojas par ļaudīm – tam jāatklājas un jātop zināmam, redzamam un dzirdamam, lai mēs mācītos ticēt, ka arī mums ir tas pats Kristus, kas no sirds rūpējas par visām – arī laicīgajām – mūsu vajadzībām; šie vārdi: Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ” ir rakstīti Viņa sirdī ar dzīviem burtiem, tie izpaužas Viņa darbos un rīcībā. Un Kristus vēlas, kaut mēs to atzītu un uzklausītu šo Evaņģēlija Vārdu tā, it kā Viņš to teiktu arī šobrīd un ik dienu – ik reizi, kad sajūtam savu postu, jā, pirms vēl paši esam sākuši par to sūdzēties. Jo Viņš arī tagad un mūžīgi ir tas pats Kristus, Viņam ir tā pati sirds, domas un vārdi, ko Viņš mums saka – Viņš ir tieši tāds pats, kāds bijis tajā laikā; Kristus nekad nekļūs citāds – ne šodien, ne rīt. Un šeit skaisti un labi ir parādīti Viņa sirds dziļumi – ka Viņš ir uzticams, žēlsirdīgs Kungs, kas ņem pie sirds mūsu vajadzības un ielūkojas tajās daudz dziļāk, nekā mēs paši uzdrīkstētos lūgt. Mums pienāktos kaunēties par mūsu neticību – ka mēs, to visu dzirdēdami un redzēdami, tomēr nespējam Viņam uzticēties.

Jā, tieši šeit ir vēl viens iemesls, kādēļ Kristus iesāk šādu sarunu un prasa mācekļiem padomu – tas notiek tādēļ, lai mēs ieraudzītu savu neticību un muļķību un paši to nosodītu. Jo šeit tu redzi, cik rūpīgi Kristus pārdomā un apspriež mūsu vajadzības – Viņa rūpes un domas sniedzas daudz dziļāk un tālāk, nekā mēs paši spētu to visu pārdomāt, un neviens cilvēks briesmu un posta brīdī pats nespēj rast padomu, kā varētu izglābties. Un, lai arī Kristus jau ir izdomājis un izlēmis, ko Viņš darīs, Viņš tomēr prasa mācekļiem padomu, lai viņi redzētu, kā Viņš par tiem rūpējas un kāds varētu būt viņu pašu padoms. Te nu kļūst redzams, kādu padomu cilvēki spēj dot, ja viņiem nākas kļūt par Dieva un Kristus padomdevējiem. Šādā brīdī viņi visi līdzinās sliktam muzikantam, kas izjaucis viesiem deju; tie mēģina rast padomu ar savu cilvēcīgo gudrību un sāk domās pārskaitīt savus grašus. Ļaužu pulkā ir četri tūkstoši vīru un vismaz tikpat daudz sievu un bērnu. Kur gan varētu sadabūt ēdienu tik daudziem cilvēkiem – it īpaši tuksnesī? Vai tad viņiem vajadzētu ēst zāli un sienu?

Te nu tu dzirdi cilvēku gudrības atbildi, ko tā sniedz kā savu padomu; tu redzi, cik tālu tā ir no ticības. Jo cilvēku gudrība šeit nezina sacīt neko citu, kā vien secināt, ka šajā lietā tā nespēj palīdzēt. Cilvēka daba un prāts arvien patur un nes sev līdzi šādu vājību: kad uzbrūk trūkums un posts, tieši tad, kad vajadzētu uzticēties Dievam, gaidīt padomu un palīdzību no Viņa, prāts savā aklumā saka zaimojošus vārdus: ak, tas nav iespējams – viss veltīgi utt. Kad draud nāves briesmas, cilvēka prāts domā un spriež tā: nu dzīvi turpināt vairs nav iespējams; ja mājās vairs nav maizes, nav iespējams izvairīties no bada nāves. Tā nu cilvēks krīt pilnīgā izmisumā, tiklīdz pats savām acīm nespēj saskatīt, kur varētu rast palīdzību. Cilvēks nav tik gudrs, lai spētu iedomāties, ka viņam taču vēl ir kāds padoms un palīdzība. Bet mēs taču redzam, ka pats Kristus rūpējas par ļaudīm un negrib, lai tiem būtu jākrīt izmisumā, bet runā tā, ka skaidri noprotam: Viņš grib sniegt padomu un palīdzēt šajā lietā, nevis pieļaut, ka ļaudis dotos mājup izsalkuši un garajā ceļā nonīktu badā.

Jā, cilvēka daba arī nav tik dievbijīga, ka spētu dot Kristum godu un ticēt, ka Kristus zinātu un spētu palīdzēt vairāk, nekā pats cilvēks spētu palīdzēt sev; cilvēka daba un prāts negrib atzīt savu neizpratni jeb nespējīgumu, ko būtu nepieciešams atzīt, lai nodotu šo lietu Viņa rokās, gaidot padomu un palīdzību no Viņa. Tādēļ mēs esam tādi muļķi un gribam paši pēc sava prāta un iespējām novērtēt tās lietas, ko Dievs pie mums grib darīt, samērojot tās ar mūsu pašu spēkiem un iespējām. Ja tas neizdodas, mēs jau krītam izmisumā. Mums notiek tāpat, kā šeit, kur apustuļi pēc savas saprašanas mēģina samērot savus krājumus un ļaužu pulka lielumu un izsalkumu. Te nu neizbēgami nāks teikt un secināt: šai lietā mums nav cita padoma, kā ļaut, lai ļaudis paši iet un meklē, kur varētu atrast vai nopirkt ko ēdamu – lai viņi dara, kā var, un paši raugās, vai spēs palikt dzīvi, vai nomirs badā.

Tā nu arī pie Kristus mācekļiem redzam lielu dziļu neticību – mēs noprotam, kādi muļķi esam lietās, kas saistītas ar Dieva padomu un darbiem. Mēs nespējam ticēt Dieva darbiem, kad tie nesaskan ar mūsu domām vai sajūtām; mums šķiet, ka arī Dievs nezinās nekāda padoma un nespēs mūsu neko paveikt, ja paši nevaram jau iepriekš paredzēt un izspriest, kā tas būtu iespējams. Bet Dievs ar mums šādi rīkojas tieši tādēļ, lai parādītu, ka tur, kur beidzas mūsu padoms, gudrība un spējas, Viņš dara kaut ko daudz augstāku, nekā mēs varam iedomāties un uzskatīt par iespējamu, jā, arī Viņš paveic daudz vairāk, nekā mēs uzdrīkstamies lūgt un vēlēties. Jā, ja Dievs varētu pie mums darīt tikai to, kas atbilst mūsu pašu domām un padomam, Viņš nekad nepaveiktu nevienu īsti dievišķu darbu, un mēs, palikuši bez Dieva, kuru katru mirkli varētu krist izmisumā un aiziet bojā.

Tādēļ arī ir daudz labāk, ka Dievs dara savus darbus bez mūsu ziņas un padoma, jā, Viņš rīkojas gluži pretēji mūsu domām – tieši tā, kā jārīkojas visas radības Kungam un Dievam. Jo mēs arī šajā lietā nespētu dot nekādu padomu un nezinātu sacīt nekā cita, kā vien to, ko šeit saka apustuļi, proti – ka ir neiespējami un veltīgi mēģināt paēdināt tik lielu ļaužu pulku. Un tomēr Kristus izturas pret mācekļiem ļoti laipni – Viņš pat lūdz tiem padomu, ļauj izteikt savas domas par šo lietu un ir pacietīgs ar viņiem. Viņš ļauj, lai mācekļi mēģina rast padomu un ierauga, cik muļķīgu kļūdu ir pieļāvuši, tā, ka nu viņiem pašiem jākaunas savas neticības dēļ; jo viņi ierauga Kristus brīnumu darbu un iepazīst Viņa padomu.

No šī piemēra mums arī jāmācās ienīst savu neticību un pretoties tai, kad tā visos grūtību un briesmu brīžos itin viegli zaudē visas cerības uz palīdzību un mierinājumu, jo šeit rast padomu un palīdzību nav cilvēka spēkos. Mums tomēr jāpierod domāt, ka Kristus spēj un arī paveic daudz lielākas lietas, nekā mēs spējam saprast un iedomāties. Jo mūsu rokas un spēki nav radīti tam, lai dārdzības laikos un trūkumā varētu iegūt graudus un maizi, nāvē rast dzīvību un radīt kaut ko no nekā. Turpretī Kristus ir Kungs, kas spēj un dara šādas lietas – tas ir Viņa īstais darbs. Tādēļ – Viņš saka – vērs savas acis projām no savām rokām un spēkiem – uz Mani! Mani pirksti ir piemēroti tam, lai darītu tādus darbus; tikai tici, un tad, ja tavam prātam kaut kas šķiet neiespējams, atzīsti, ka manam padomam un maniem spēkiem gan tas būs iespējams.

To Kristus mums māca it visās lietās un vietās, visos savos brīnumu darbos, kurus Viņš ik dienu dara savā Baznīcā. Un tomēr Viņam vēl joprojām nav izdevies panākt, ka mēs ar stipru paļāvību un drošu prātu atstātu savas vajadzības Viņa varas un padoma ziņā un ļautu Viņam par tām rūpēties. Tā mēs padarām savu trūkumu un postu vēl dziļāku, pastiprinādami to ar savu nemiera un baiļu pilno zūdīšanos, lai gan caur ticību būtu tikuši no tā visa izglābti. Un mūsu ieguvums būtu divkāršs: mierīga sirds un sirdsapziņa, turklāt arī mierinājums un palīdzība, jo ar savu ticību mēs būtu nesuši pašu labāko upuri un kalpojuši Dievam vislabākajā veidā. Turpretī tad, ja neticam, mūsu kalpošana Viņam nevar patikt; mēs paši sevi biedējam un nomokām, kaitēdami tikai sev un tā arī neko nepanākdami. Mums būtu jāatstāj visas rūpes Dieva ziņā, jo neviens no mums ar savām raizēm nevar pacelt pat lapiņu no zemes, kaut arī būtu noraizējies līdz nāvei.

Tomēr mums nāk par labu, ka Dievs mums to visu ļauj pieredzēt un pārbaudīt, cik noderīgs ir mūsu padoms – mūsu nemiers un šaubas māca mums atzīt mūsu postu. Jo citādi mēs nedomātu, ka Kristus mums ir vajadzīgs, tā, ka nekad neiemācītos ne ticēt, ne lūgt. Tādēļ Viņš šeit rāda un atklāj saviem mācekļiem viņu pašreizējo trūkumu un postu, pirms vēl viņi paši par to ir iedomājušies.

Tāpat arī mums Viņš dažkārt sūta kārdinājumus, briesmas, nelaimes un ciešanas, lai mēs sajustu un apjaustu šo postu, pārliecinādamies, ka paši nespējam rast padomu, nedz sev palīdzēt. Tomēr tai pašā laikā mums jāmācās nesekot savām sajūtām, kas mudina sacīt: ak, ko nu lai darām? Te jau viss ir pagalam. Kur atradīsim to, kas mums vajadzīgs? No kurienes gan tagad varētu nākt palīdzība? Liec savai mutei un sirdij klusēt, un steidzies pie Kristus, gaidi, ko Viņš tev grib teikt un dot! Jo tas, ka sajūti trūkumu, tev nekaitē. Bet Viņš tev to liek sajust tādēļ, lai tu pieredzētu un sajustu Viņa palīdzību, Viņa žēlastības darbu un glābšanu, mācīdamies Viņam ticēt un uz Viņu paļauties.

Ar to pietiktu, runājot par šīs Evaņģēlija vietas kopsavilkumu un galveno mācību. Tālāk šajā notikumā atklājas vēl daudzas labas lietas. Vispirms, kad Jēzus jautā, cik daudz maizes ir mācekļiem, un, paņēmis šo maizi līdz ar zivīm, pateicas Dievam un svētī šo ēdienu, tad liek mācekļiem to sniegt un izdalīt ļaudīm – šis piemērs mums māca to, ka ar pateicību jāsaņem un jāizmanto tas, ko Dievs mums dod, lai cik maz šo dāvanu būtu; jo mēs zinām, ka arī Kristus svētīs šo mazumiņu, jā, Viņš to mūsu rokās vairos. Kristum patīk, ka Viņa dāvanas tiek atzītas un saņemtas ar pateicību – tad Viņš tām dod savu svētību, un mūsu mazumiņš kļūst labāks un pastāv ilgāk, nekā visas neticīgo lielās bagātības – kā arī Ps. 37: 16 sacīts: Labāk būt taisnam ar mazumu, nekā būt bezdievim un dzīvot pilnībā.” Un Sālamana Pamācībās 10: 22: “Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm,” tas ir – kad manta, kas viņam pieder, ir Dieva dota un saņemta ar ticību un skaidru sirdsapziņu. Un Sv. Pāvils 1. Tim. 6: 6 saka: “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.”

Jo ko gan bezdievji iegūst, ja tiem pieder lielas bagātības, taču nav ticības Kristum? Viņi tikai atņem paši sev Dievu un Viņa svētību, kļūdami par elku kalpiem, par mamona gūstekņiem, kas nedrīkst pieskarties paši savai mantai un arī citiem neļauj to izmantot. Viņi nespēj ar mierīgu sirdi baudīt savas bagātības – maize, ko viņi ēd, nedara viņus priecīgus, jo pār viņiem valda alkatība un viņu sirdsapziņas ir apgrūtinātas; viņi arvien domā tikai par to, kā saraust vēl vairāk, un izmato negodīgus darījumus vai ļaunas viltības; viņi arvien ir rūpju pilni un pakļauti briesmām, tā, ka tiem nav miera ne Dieva priekšā, ne cilvēku vidū. Viņiem ir jāpieredz tik daudz raižu savas lielās mantas, kā arī pašiem savu bērnu un citu lietu dēļ, ka viņu sirdis kļūst gluži slimas. Tā viņi iemet paši sevi velna valgos un sirdssāpēs, no kurām vairs nav iespējams izrauties.

Turpretī – kā Sv. Pāvils saka – tas, kurš bīstas Dievu un dzīvo ticībā, tas, kuram pietiek ar to, ko Dievs viņam devis, patiesi ir bagāts cilvēks; viņš savu mantu patur ar Dievu un ar godu, nedarīdams nekādu netaisnību, nedz pārestību nevienam cilvēkam. Jo viņam pieder liels dārgums, kura vārds ir – Dieva svētība, tā, ka arī nabadzībā viņam tomēr visa pietiek – viņš zina, ka visi cilvēki galu galā no savas mantas gūst tikai to, ka ir paēduši un padzēruši. Tad – kā mēdz sacīt – viņiem visa ir papilnam. Un tas nav atkarīgs no izmisīgajām rūpēm un darba – ja Dievs nedod savu svētību un veiksmi, cilvēka pūles ir veltīgas, – kā sacīts Ps. 127: 2: “Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.” Un pats Kristus Lk. 12: 15 saka: “Neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas.”

Tādēļ kristietim daudz vairāk jāpriecājas saņemt vienu guldeni, ko Dievs viņam dod, nekā visu mantraušu lielās bagātības, kādas vien šeit, uz zemes, ir saraušamas. Jo kristieša namā ir atrodams šis skaistais, cēlais dārgums, kura vārds ir dievbijība un pieticība, tas ir – mierīga un priecīga sirds, kas paļaujas uz Dievu. Arī Ps. 112: 1 – 3 par šādu dievbijīgu cilvēku sacīts: “Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem! Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts, Turība un bagātība būs viņa namā.” Kas gan tā par turību un bagātību? – saka bezdievīgā pasaule. Kas gan ir daži guldeņi nabadzīga kristieša namā, kur ir kupls bērnu pulciņš, salīdzinājumā ar desmit, divdesmit vai piecdesmit tūkstošiem guldeņu bagātnieka lādē? Jā, pēc kā tad tu spried, ka šim dievbijīgajam cilvēkam ir Dieva svētība? Dieva svētību tu nevari nopirkt ne par saviem tūkstošiem, nedz arī par visas pasaules mantu, tā, ka viens guldenis, kas saņemts ar mierīgu sirdsapziņu, Dieva priekšā mirdz skaistāk un spožāk un arī cilvēkam nāk par labu vairāk, nekā visu ķeizaru kroņi un ķēniņvalstis; jo tie savas lielās bagātības nevar baudīt ar mieru un priecīgu sirdi, galu galā nesaņemdami no tām neko vairāk, kā paši nožēlojamākie ubagi.

Taču pasaule tam negrib ticēt, kaut arī visu redz pati savām acīm; tā arvien turpina skaust un raust – nevienam nepietiek ar to, kas viņam pieder, ikviens cenšas saraust vairāk, nekā ir citiem, un daudzi (kā jau tam arī jānotiek) mēģina kļūt bagāti ar laupīšanu, zagšanu un nabadzīgu ļaužu apspiešanu. Tādēļ arī viņu mantai nav Dieva svētības, tā viņiem atnes tikai Dieva lāstu, mokas, nelaimes un sirdssāpes.

Otrkārt, pavēlēdams mācekļiem celt maizi ļaudīm priekšā, Kristus parāda, ka Viņš savu darbu un dāvanas tomēr grib mums dot ar cilvēku kalpošanas starpniecību. Un tas tiek sacīts tiem, kuriem dots amats jeb pavēle (jo īpaši sludināšanas amats), lai viņi, būdami tautas priekšstāvji, paklausīdami Kristum, uzcītīgi un uzticīgi kalpotu ļaudīm, ar labu prātu, laipni un dāsni dotu citiem to, ko Dievs viņiem devis un uzticējis; it īpaši viņiem jārūpējas par nabaga kristiešu pulciņu, kalpojot tam ar krietnu ticības un mīlestības piemēru, lai nestu viņiem gan labumu un mierinājumu, gan arī ticības stiprinājumu. Jo šeit Kristus parāda, cik bagātīgu svētību Viņš dod un grib dot, lai šāds amats un kalpošana nestu daudz labuma un augļu. Tā tas notiek šai vietā: kad mācekļi, saņēmuši no Kristus tikai septiņas maizes un dažas zivis, sāk tās izdalīt ļaudīm, viņu rokās šī maize un zivis vairojas, un viņi spēj paēdināt tautu tik bagātīgi, ka ēdiens vēl paliek pāri.

Tāpat arī mums jāmācās, ka, ja no Dieva dotajām dāvanām mēs, savukārt, dodam žēlastības dāvanas un palīdzam nabagiem, šīs mūsu saņemtās dāvanas tomēr neiet mazumā – kā arī Kristus Lk. 6: 38 apsola un saka: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārēm ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” To rāda arī daudzu dievbijīgu cilvēku pieredze – tā noticis tiem, kuri devuši bagātīgas žēlastības dāvanas un ziedojumus sludināšanas amatam, skolām, nabagu uzturēšanai u. c. Dievs viņiem to atlīdzinājis, dāvādams labus laikus, mieru un labklājību. Tādēļ arī ļaužu vidū arvien ir tikuši teikti un arī apstiprinājušies šādi sakāmvārdi: baznīcā iedams, darbu nenokavēsi; otram dodams, nabags nekļūsi; un: netaisna manta augļus nenes.

Arī mēs tagad redzam, ka viss notiek gluži otrādi – tā kā pasaulē valda tik negausīga mantas raušana un laupīšana, ka neviens savam tuvākajam neko nedod, bet tikai sagrābj sev visu, ko vien iespējams kādam atņemt, izsūcot nabaga ļaudīm visus sviedrus un asinis, Dievs arī atalgo mūs ar dārgiem laikiem, nemieriem un dažādām nelaimēm, līdz beidzot aprijam cits citu, vai arī mūs visus – bagātos un nabagos, lielos un mazos – aprij kāds cits.

Ir jāpamana arī pēdējā lieta, ko redzam šajā notikumā – ka Kristus māca pacelt un salasīt arī atlikušās druskas. Viņš grib, lai Dieva dāvanas netiktu izšķērdētas un izmantotas nelietderīgi, bet gan – lai mēs ar tām rīkotos apdomīgi un lietderīgi izmantotu visu Viņa dāvanu pārpilnību, rūpēdamies arī par nākotni, kad tās tāpat būs vajadzīgas. Tā mēs godājam mīļo maizi un neļaujam nevienai garoziņai palikt guļam zem galda – kā veci ļaudis, sekodami šim piemēram, ir mācījuši savus bērnus, sacīdami: kas taupa, kad viņam ir, tam būs, kad vajadzēs.

Jo arī tas ir negants, apkaunojošs netikums un briesmīga Dieva dāvanu noniecināšana, ka pasaule tagad rīkojas tik izšķērdīgi, veltīdama pārmērīgus izdevumus nevajadzīgai greznībai visās lietās. Šai izšķērdībai neizbēgami seko laupīšana, zagšana, augļošana, krāpšana un apspiešana, kas iedzen postā zemi un ļaudis, kungus un padotos. Tāds ir sods par to, ka neviens negrib būt mazāk ievērojams par otru, un šādās lietās kungi nevar savaldīt ne paši sevi, ne citus, jo, krādami un lolodami savus netikumus, viņi piesauc pār mums vienu sodu pēc otra.

Sv. Pāvils 1. Tim. 6: 17 saka: “Dievs mums dod visu bagātīgi baudīt.” Tā tas patiesi ir, ja mēs uz to raugāmies tā, kā šeit sacīts: ad fruendum – lai baudītu, un nevis tā, ka mums būtu visa pārpārēm, tomēr mēs savu bagātību nevarētu baudīt ne savām vajadzībām, ne priekam, bet apkaunojošā veidā to izšķērdētu un sabojātu, un tad, kad viss, kas pieder mums, ir tik nekristīgi sabojāts un iznīcināts, mēs savā negausībā vēl sagrābtu un izrautu jums no mutes to, kas ir jūsu. Ja mēs būtu tā rīkojušies, tad nopelnītu, ka Dievs neļauj mums baudīt visu, ko esam sarausuši un izspieduši no citiem cilvēkiem. Jo negausīgā elles rīkle ir nepiepildāma. Nevienam kungam nav tik daudz zemes un ļaužu, nevienai valstij nav tik daudz naudas, lai pabarotu tādu valdnieku, kādi mums ir tagad. Jo valdniekam dzīrošanai, spēlēm, dārgām drēbēm vien vajadzīgs vairāk, nekā viņa zeme un ļaudis spēj dot. Viens mantrausis var izspiest no valdnieka vairāk, nekā spēj dot vesela pilsēta. Un tomēr neviens cilvēks šo mantu nevar baudīt, nevienam tā nenesa labumu; viss tiek norīts bez izšķiršanas, lai gan citās vietās naudas un mantas pietrūkst – gan baznīcu un skolu uzturēšanai, gan valdīšanai un visu iedzīvotāju vajadzībām, viņu godam, iztikai un labklājībai.

Visu kopā saņemot – tā vairs nav Dieva dāvanu baudīšana; tas, kurš ir negausīgs mantrausis, nespēj tās baudīt – un nespētu pat tad, ja Elbā un Reinā ūdens vietā plūstu tīrs zelts, bet kungi un valdnieki varētu visu savu zemi pārvērst sudraba kalnos. Jo Dieva dāvanas ir jāizmanto un jābauda ar pateicību Dievam, bet viņi tās izšķērdē, nicinādami Dievu un samaitādami visu šo mantu, ko Viņš ir devis. Neviens arī nedomā, kā varētu kaut ko pataupīt un saglabāt mūsu pēcnācējiem, bet visi dzīvo tā, it kā gribētu visu iznīcināt, cik ātri vien iespējams. Un tas mums arī izdosies, ja jau neko citu negribam panākt. Šī Evaņģēlija notikuma nozīme pietiekami plaši aplūkota Laetare svētdienas sprediķī; tur vari to izlasīt un atkārtot.