VIII svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem
Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic, un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet, un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās, un noslāpst, un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. [Lk.8:4-15]
Jēzus izgāja no nama un aizgāja līdz jūrai. Pie Viņa sapulcējās liels pulks cilvēku no visām pilsētām. Jēzus iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastmalā. Līdzīgi kā tagad – jūs esat krastmalā, bet es esmu kancelē kā laivā.
Un tad Jēzus tiem stāstīja līdzību, jeb ilustrāciju, par sējēju.
Kāpēc tu uz tiem runā līdzības? jautāja Viņa mācekļi.
Es atdaru savu muti līdzībās, es runāju lietas, kas apslēpatas no pasaules iesākuma. [Mt.13:35] Es runāju Debesu valstības noslēpumus. [Mt.13:11] sacīja Jēzus. Noslēpums ir lietas, kas nav zināmas, un Dieva valstības noslēpums – Kristus un Viņa dāvātā žēlastība – ir apslēptas Dieva valstībā. Kas atzīst Kristu, tas zina, kas ir Debesu valstībā, bet noslēpums tas ir tādēļ, ka šīs ir garīgas un un apslēptas lietas, kuras atklāj vienīgi Svētais Gars kristiešiem. Proti, jūs nevien redza un dzirdat, bet arī ar sirdi atzīstat un ticat. Tādēļ jums noslēpums nav vairs noslēpums.
Bet pati ilustrācija atstāj lielu iespaidu uz klausītājiem. Kristus nolūks nav slēpt patiesību, lai tie redzēdami neredzētu, un dzirdēdami nesaprastu, bet lai katrs sapratu to atbilstoši savām spējām. Jēzus vēlas, lai cilvēki visupirms uztvertu acīmredzamo nozīmi, un ar interesi klausītos, jo klausītājiem patīk stāsti par ikdienišķām lietām, ar kurām tie saskaras.
Un lai arī viņi tās uzreiz nespēj to saprast, tomēr vēlāk, kad būs vairāk mācīti, viņi tās sapratīs. Tādēļ klausītājiem ir jāklausās kristīga sludināšana atkal un atkal, jāmeklē izskaidrojumi, un jālūdz pēc saprašanas, lai Svētais Gars atklātu un darītu izprotamu kristīgo mācību, jo neviens cilvēks ar saviem paša spēkiem nespēj ticēt.
Arī mēs šodien jautāsim un meklēsim, kā īsteni Jēzus mācekļi: „Izskaidro mums lūdzu, Kungs, šo līdzību.” [Mt.13:36] Kas ir sēkla? Kas ir sējējs? Kas ir lauks?
Pirmkārt, kas ir sēkla?
Sēkla ir Dieva vārds. Šajā pasaulē nekas nevar augt bez sēklas, ne labība, ne dārzeņi, ne puķes – un kā izrādās – arī ticība un tās augļi.
Pa kreisi ir sēklas. Pa labi ir Dieva vārds!
No redīsu sēklām izaug redīsi, bet no Dieva vārda sēklas izaug Dieva bērni, jo ticība nāk no sludināšanas.
Tagad es jums jautāju – Vai šīs sēklas tagad var nest augļus?
Ja es savāktu vēl daudz un dažāds sēklas – gurķu, tomātu, kāpostu, burkānu un citas sēklas, un noliktu tumšā sausā vietā – vai es varētu rudenī novākt ražu? Vai es varētu gatavot ēst no šīm krāsainajām bildītēm?
Un ja man mājās plauktā būtu simtiem Bībeļu, un tās tur arī paliktu nekustinātas, neatvērtas un nelasītas – vai Dieva vārds varētu nest augļus?
Kas būs manā dārzā, ja es to neapkopšu un neapsēšu ar šīm brīnišķīgajām sēklām?
Un kas būs manā sirdī, ja tajā netiks sēta šī sēkla – Dzīvā Dieva vārds?
Patiesi es jums saku – tur būs nezāles. Tur būs nezāļu džungļi.
Tādēļ sēklas ir jāizsēj. Jēzus pats saka: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. [Jņ.12:24]
Līdzīgi tas ir ar Dieva vārdu. Ja tas paliek gramatā un mēs to nelasām un nedzirdam, tad tas mums nenieka nepalīdz. Bet kad tas top izsēts lasot un stāstot, tad tas cilvēka sirdī nes daudz labus augļus.
Tad mēs arī varam redzēt, kurš lauks labs, kurš ļauns – tāpat kā dārznieks var novērtēt augsni tikai tad, kad sēkla uzdīgst un izaug.
Sēkla, potams, ir labi jāglabā, lai ta nesabojājas. Un arī Dieva vārds ir jātur godā, kā to pavēl trešais bauslis. Bet sējas laikā tas ir jāizsēj, citādi glabāšana būs veltīga.
Un tas ir jāizsēj sējējam. Tas ir otrs jautājums – kas ir sējējs?
Sējējs izgāja sēt sēklu, saka Kristus mūsu evaņģēlijā.
Sējējs ir Jēzus Kristus.
Tāpat kā visi dārznieki grib, lai uzdīgtu un augtu katra sēkliņa, tāpat Jēzus grib, lai ikviens cilvēks nonāktu Debesīs. Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. [1.Tim.2:4]. Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka mūsu Dievs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. [Ec.33:11]
Tādēļ Jēzus pārstaigāja visu jūdu zemi strādādams, mācīdams un darīdams lielus brīnums. Viņš nebija bez darba ne mirkli. Jo Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” [Mt.20:28]
Un Viņš aicina arī kalpus, kas Viņam palīdz. Vecajā derībā tiek bija pravieši, jaunajā derībā apustuļi, un tagad līdz pasaules galam, visi Rakstiem uzticīgie mācītāji.
Jēzus tos sūta ar vārdiem: Ejiet pa visu pasauli, mācītdami turēt visu ko Es esmu pavēlējis. [Mt.28:19]
Ejiet uz lauka, un sējiet sēklu, ko es jums esmu devis.
Kas ir lauks?
Lauks ir klausītaji, kur Dieva vārds satopas ar četru veidu mācekļiem.
Pirmie ir salīdzināti ar ceļmalu. Tie, Dieva vārdu neuzņem un neievēro. Kristus nerunā par ateistiem, bet par cilvēkiem, kas vēlas saukties par kristiešiem, un darboties baznīcā un būt līdzdalīgi draudzē. Tomēr viņu sirdis paliek miesīgas, tās ir velna varā, velns nāk un izņem vārdu, ka tie piedzīvo lielu garīgu postu – viņi netic. Un ja viņi šādā neticības stāvoklī paliek, viņi nevar tikt izglābti, bet aiziet mūžīgā pazudināšanā, savas vainas dēļ. Jo kur nav Dieva vārds, tur nav pestīšanas. Un tur nelīdz nedz darbi, nedz ārēja svēta dzīve. Jo Kristus skaidri saka – tie netop izglābti, jo tiem ir atņemts vārds un tie netic.
Turklāt ceļmalā sēkla tiek sabojāta – to cilvēki mīda kājām un putni to apēd. Šiet Dieva vārdu sagroza pēc sava prāta. Tie novēršas no patiesības un pievēršas pasakām [2.Tim.4:4]. Un kamēr viņi klausās pasakas, viņi paliek bez patiesības un bez glābjošas ticības Kristum.
Otrie ir salīdzināti ar akmeni jeb akmeņainu zemi. Viņi vārdu uzņem ar sajūsmu. Viņi gavilē par Dieva lielo žēlastību, kas Kristū izglābj grēcinieku un dāvā tam jaunu dzīvību. Viņi ar prieku runāja par Dieva vārdu un to apliecināja. Viņi ātri sazaļo.
Bet tā tas ir mazu brīdi. Līdz pārbaudījumu laikam, līdz bēdām un vajāšanām ticības dēļ. Viņi apgrēkojas un atkāpas. Viņi noklusē, jo nevēlas piedzīvot apsmieklu, un nevēlas neko zaudēt ticības dēļ.
Trešie ir salīdzināti ar ērkšķainu augsni. Tie dzird un uzņem Dieva vārdu, taču viņi aiziet un iegrimst šīs pasaules rūpēs, bagātības viltībā un citas kārībās, kas noslāpē vārdu. Viņi nesagroza vārdu kā pirmie, viņi nenoklusē vārdu vajāšanās kā otrie. Bet viņus pieveic kārdinājums, kas nāk no otras puses – miers un pārticība, ko tie bauda. Viņi nespēj ar nopietnību seko vārda, bet kļūst slinki. Viņiem gan ir viss nepieciešamais pestīšanai – viņi ir saņēmuši vārdu, bet viņi to neizmatnot, un sapūst miesīgā dzīvē. Arī tur nav augļu.
Ceturtie ir salīdzināti ar labu zemi. Tie ar labu un godīgu sirdi satver Dieva vārdu un saglabā to, nesdami augļus ar pacietību. Viņi vārdu dzird un patāvīgi pie tā paliek, un ir gatavi atteikties no visa ticības dēļ. Velns to nesēj viņiem atņemt, vajāšanu svelme tos neizklatē, un kārību, labas dzīves un alkatības ērkšķu ēna tiem nestājas ceļā. Viņi nes augļus – viņi apliecina, sludina un izplata Dieva vārdu, ar kā palīdzību vēl daudzi citi tiek atgriezti un uzņemti Dieva valstībā.
Viņi to dara ar pacietību, jo sastopas ar daudz grūtībām. Vieniem jāpanes naids, izsmiekls, pat kaitējumi miesai un mantai, kā arī [jāpanes] zūdīšanās, alkatība un raizes par laicīgo mantu, un pašu miesas kārības, kas tiem uzmācas kā ērķšķi.
Tādēļ, ja tu gribi kļūt par Dieva bērnu un pastāvēt ticībā, ja tu gribi nest Dieva vārda augļus, tad tev jānāk uz dievkalpojumu. Izsūdzi savus grēkus, saņem grēku piedošanu, labprāt klausies un mācies Dieva vārdu, paturi to sirdī, uz lūpām un prātā, un jāsteidzas saņemt sava Kunga miesu un asinis svētajā Vakarēdienā, lai tavas sirds tīrums tiktu apsēts ar Dieva vārda sēklu, un lai Dievs ar savu žēlastību paliktu tev līdzās, un tu varētu paturēt Dieva vārdu un īstenu ticību savā sirdī.
Jo ar šo sēklu mēs kļūstam mūžīgi, kā mums Kristus apsolījis: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam! [Jņ.8:51] un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! [Jņ.11:26] Jo šī sēkla ir Dieva spēks [1.Kor.1:18] par pestīšanu ikvienam, kas tic. [Rom.1:16] Āmen.
Ieskaties