Viks: Vienprātība

Tas notika sen, ļoti sen,
Bet to stāstu es glabāju vēl,
Tas stāsts tā kā upe vēl plūst,
Tā kā mūžīgi uguņi rūc.
Nu jau desmitiem gadu vilcieni dzied
Seno dziesmu, ka jāaiziet.

Mēs sēdējām pustumsā,
Ogles kvēloja pavardā.
Aiz loga tur pustumsā
Melni zibeņi staigāja.
Tad viens cēlās un teica, ka ārā kāds stāv,
Citi teica, ka tur nekā nav.

Viņš cēlās un izgāja viens,
Bet mēs palikām visi kā viens.
Mēs gribējām zināt, kas būs,
Kas tik vēlu var traucēt mūs.
Tad, kad ārpusē klauvē, tad nevajag iet,
Neviens nenāks, ja durvis ir ciet.

Mēs atkal te pustumsā,
Ogles atkal ir pavardā.
Aiz loga, tur, pustumsā
It neviens vairs nestaigā.
Un ir labi, ka ir tāda vienprātība,
Ka nav jāiet un jāatver.