Viltus baznīca pāvesta antikristīgajā varā
Viltus ticība, kura nebalstās uz atgriešanos no grēkiem, tiecas dibināt viltus baznīcu, kura kļūst par laicīgās varas atdarinājumu: “Tad vēl māca svinīgas ceremonijas, kas saistītas ar baznīcu, tērpiem, ēdieniem, amatpersonām un vēl bezgala daudz tādu bērnišķīgu, ārišķīgu lietu. Taču tajā visā neko nemāca par Kristu, ticību un Dieva baušļiem.”
Tātad, šādas baznīcas varas pamatā ir nevēlēšanās atgriezties no grēkiem un tā atbilstoši savai izcelsmei dara visu, “lai (cik daudz tas atkarīgs no viņa) samaitātu visu svēto kristīgo baznīcu un lai iznīcinātu pirmo un galveno artikulu – par pestīšanu Jēzū Kristū.” To visu dara velns, izmantojot savu visspēcīgāko ieroci – antikristu. Secinājums, ka “pāvests ir īstais antikrists,” tiek uzskatīts par Šmalkaldes artikulu klupšanas akmeni un īpaši apgrūtina to saglabāšanu simboliskās grāmatas statusā mūsdienās.
Kā jau mēs to norādījām, lai šo secinājumu varētu pienācīgi izvērtēt, to ir nepieciešams apskatīt kontekstā ar visu dogmatisko argumentāciju attiecībā uz baznīcu, kura cieši saistās ar pareizu mācību par grēku un īsto grēku nožēlu.
Ja pāvests tiek uztverts kā patiesā Evaņģēlija sludinātājs, kas nelaimīgā kārtā ir aizgājis par tālu savos apgalvojumos attiecībā uz mācītāja amata ierobežojumiem, tad viņš, bez šaubām, nevar būt antikrists. Pāvestību kā institūciju nevar uzskatīt par antikristīgu arī tad, ja jūs nepievienojaties reformatora izpratnei par to, kas ir īstais Evaņģēlijs. Vienīgi tad, ja jūs esat gatavs pieņemt, ka pāvesta vara ir grēcīgā stāvokļa auglis, kas izraisa nevēlēšanos atgriezties no grēkiem, uzbur pašu cilvēku izgudrotas paklausības un paštaisnuma pildītu pasauli, vienīgi tad jūs varēsiet saprast artikulos izteikto baismīgo apsūdzību.
Jāuzsver arī tas, ka artikuli šajā vietā nekādā gadījumā nav uzskatāmi par nepārspējamu polemikas meistardarbu vai acumirklīgu dusmu uzliesmojumu, kas mierīgākos brīžos noplok.
Luters šeit pamatoti piebilst, ka šo mācību ir izklāstījis “daudzās grāmatās.” Tajās viņš uzsver, ka šī mācība par antikristu krietni atšķiras no viduslaikos izplatītās morālistiskās, individuālistiskās un nereti pat fantastiskās koncepcijas. Tā laika dīvaino, šķebinošo simboliku viņš aizstāj ar ko pavisam vienkāršu: dogmatisku, institucionālu antikristu, atbilstošu Bībelē aprakstītajam, kura vara turpinās līdz pat Kristus otrajai atnākšanai un kurš darbojas svētajā baznīcā, izdodot pavēles paša Dieva vārdā.
Šī mācība ir raksturīga reformācijai jau kopš pašiem tās pirmsākumiem, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka tā ir atrodama arī šeit. Daļa no Evaņģēlija jaunatklāsmes ir tas, ka tā pretinieku Luters saskatīja institūcijā, kura ne tikai to noraida, bet arī apgalvo, ka paštaisnuma evaņģēlijs ir galējs un dots visiem cilvēkiem, ka pats Dievs licis tai to sludināt un ka pakļaušanās tam ir daļa no cilvēka pestīšanas.
Tie, kas pārzina šodienas RKB realitātes, teiktu, ka RKB ļoti daudz māca par Kristu, ticību un Dieva baušļiem, brīžam vairāk par baznīcām, Reformācijas mantiniecēm.
“Artikulos izteikto briesmīgo apsūdzību” ir vēlams saskaņot ar realitāti, nevis reformatoru nosodīto 16. gadsimta baznīcas apostāzes situāciju padarīt par ticības artikulu un uzskatīt par normatīvu visiem laikiem, itin kā Kristus vairs nebūtu Kungs savā Baznīcā.
Draugi,
Lai nerastos tāds maldīgs priekšstats, kā vienam augstāk lasāmam “luterānim”, attiecībā uz Romas baznīcu, iesaku nevis klausīties Romas katoļu runas par “Kristu, ticību un Dieva baušļiem”, bet gan noskaidrot, visupirms, ko viņi saprot ar šiem vārdiem, proti, palūgt definēt terminus.
Sakiet, kas ir cilvēki, kuri runā par govīm, sviestu, lopiem un cūkām – lauksaimnieki vai lamātāji?
luterani, ne viss ir zelts, kas mutē spīd.
Ar cieņu,
gviclo
Gviclo,
lai runātu par Romas katoļu baznīcu, kā reiz ir jārunā ar Romas katoļiem, klausoties viņu izpratnē par “Kristu ticību un Dieva baušļiem”, nevis jāatkārto domāšanas geto dzīvojošu teologu izveidoti stereotipi vai jāšausminās par katra reiz Romas bīskapa krēslā sēdējuša cilvēka ambīcijām, pretenzijām vai ģeķīgiem izteicieniem.
Un pie kristieša ticības apliecības nepieder – ticu ka Romas katoļu baznīca ir viltus baznīca pāvesta antikristīgajā varā.
Viltus vai antikristīguma tur ir ne vairāk ne mazāk kā jebkurā svēti grēcīgā par baznīcu sauktā kristiešu grupā.
palūgt definēt terminus – noderīga nodarbe. Tomēr –
1.Prātā jāpatur ka nevar sagaidīt no piecsimt gadus paralēlus ceļus gājušiem kristiešiem identisku izpratni.
2.Vēl jo vairāk nevar cerēt uz izpratni no tādiem “luterāņiem”, kas šķiet, kristīgu dzīvi izdzīvo un to saprot vienīgi kā nebeidzamu uz papīra lapiņas uzrakstāmu pareizāko definīciju meklējumu.
luterani,
patiesība ir jāapliecina un maldi jānoraida, lai ticības apliecināšana būtu pilnīga.
Ņem vērā, ka noraidot Romas katoļu baznīcas maldus, es nerunāju par Romas katoļiem un viņu labajiem vai sliktajiem pastrādājumiem, bet gan, pirmkārt, par Romas katoļu baznīcas ticības apliecībām. Tādēļ Romas katoļu baznīcas maldi nav nedz jāizdomā, nedz jāpiemeklē, bet gan jāizlasa un jāierauga.
Ņem arī vērā, ka galvenā mūsu viedokļu atšķirība nav tevis minētā mūsu gadu starpība (500 gadi !!!), bet gan tā meklējama Luteriskās ticības apliecībās, kuru apliecināto ticību tu noraidi.
Tās bija gviclo domas,
Ar cieņu,
gviclo
Amen.
Gviclo, kāpēc noraidīt LTA apliecināto ticību?
LTA dogmatika ir augstā līmenī.
Kas attiecas uz Romas katoļu TA,
viņu turēšanās pie trim ekumēniskajām ticības apliecībām
ir pietiekams pamats draudzīgai un labvēlīgai attieksmei pret viņiem
kā pret brāļiem un māsām (kaut vai atšķirtajiem, viņu pašu terminus lietojot) Kristū.
Savukārt apliecināt 16.gs. vēsturisko situāciju baznīcā kā 21.gs. situāciju un iecelt to ticības artikula godā vnk nav reāli.
luterani,
Ja pēdējai Romas katoļu baznicas koncils būtu bijis Tridentā, tad mēs varētu runāt par 500 gadus veciem “strīdiem.”
Turklāt Romas katoļu baznīca nav atsaukusi Tridentas koncila lāstus.
Savukārt, LTA uzticīgi luterāņi secina, ka pēc pēdējos Romas katoļu baznīcas koncilos pieņemtajiem lēmumiem Romas katoļu baznīca ir kļuvusi par antikristīgu kultu nevis kristīgu baznīcu un kur nu vēl par Kristīgo Baznīcu līdz ar to LTA uzticīgu luterāņu brāļiem.
Ar cieņu,
gviclo
gviclo,
LTA uzticīgi luterāņi secina, ka Reformācijas izaicinājums ilgtermiņā ir pozitīvi ietekmējis Romas katoļu baznīcu.
Atgādināšu , ka Romas bīskaps neatkārto tos savu viduslaiku priekšteču maldus, kas ļāva tos dēvēt par antikristiem, proti, ka pestīšana Kristū ir iespējama vien caur pāvesta amata atzīšanu.
Arī – luterāņi, kas ilgstoši oficiāli RKB tika dēvēti par herētiķiem, tagad tiek oficiāli saukti par ekleziālām kopienām, bet reāli par baznīcu.
It kā jau smieklīgi, bet LTA uzticīgi luterāņi taču arī nekad neņems pa pilnu visas RKB konfesionālās pretenzijas, tāpat kā RKB mūsējās.
Tā kā situācija pēc Tridentas koncila reāli ir izmainījusies.
Protams, tie, kas priekšstatus par citās konfesijās notiekošo veido stereotipos, summējot kopā vien negācijas un aktualizējot vēsturiskās nesaprašanās,
nespēs saskatīt pozitīvās norises, vienmēr aiz kaut kā aizķeroties.
Un tā pat nav teoloģiskas, bet psiholoģiskas dabas problēma.
es tomēr atļaušos neatsacīties no tiesībām spriest par RKB mācību balstoties Rakstos un palikšu TO pulkā, kuriem ir tāda psiholoģiskas [dvēseliskas] dabas problēma.
Tās bija manas personīgas domas,
Ar cieņu,
gviclo
Atsaukšanās uz Romas baznīcas turēšanos pie trim ekumēniskajām ticības apliecībām ir pilnīgi nevietā kā to brīnišķīgi ir izskaidrojis svētīgais profesors Luters savā darbā Īsa apliecība par Svēto Sakramentu:
gviclo,
lai izietu no šī psiholoģiskā dvēseles stāvokļa,
kurā nekritiski tiek atkārtotas mazo “nemaldīgo” 8-)idejas,
vajadzīgas oratio, meditatio , tentatio un, bez šaubām, metanoija.
Roberto,
1.Vatikāna koncila Romas pāvesta amizantās pretenzijas uz nemaldību gan nosodām, bet Lutera nemaldību absolutizējam – visos laikos un visās vietās un attiecībā uz visām lietām, vai ne?
Godinot Lutera devumu Kristus evaņģēlija skaidrībai, izdarīt secinājumus par 21.gadsimta vēsturisko situāciju kristietībā tomēr esam aicināti ar savu, ne Lutera galvu.
Atceries, šodien virs Lutera kapa dāmiņas no kanceles dragā tādas “viedības”,
ka Romas katoļu ne būt ne pilnīgais garīgais pienesums daudzviet pasaulē vērtējams kā salīdzinoši normāls Dieva vārda pasludinājums, ja neskatāmies uz to a priori nosodoši…
vai tad Popē kalpojošais mācītājs nav ar šīm dāmiņas, kuras no kanceles dragā “viedības”, sadraudzībā?
Viena dāma atlikumā no veciem laikiem –
tas ir labi, lai varētu salīdzināt ar situāciju,
kāda būtu,
ja viens kungs
nebūtu veicis zināmās reformas.
Bet kas attiecas uz tām dāmiņām virs kapa vietas, nē,
nav Popē kalpojošais mācītājs ar viņām sadraudzībā.
Tātad, nākas secināt, draugi, ka vēsturiskā situācija un cilvēki tiešām ir mainījušies, bet Raksti, ticība [arī ticības apliecības], un, die[va]mžēl, arī maldi paliek arvien tie paši vecie.
Tomēr, kas nav mazāk svarīgi, ticīgajiem visos laikos [arī mums šodien šeit] ir jāapliecina patiesība un jānoraida maldi. Acīmredzot, ticības mantinieki to nedarīja vakar, tāpēc šodien sludina t.s. dāmītes, ja ticības mantinieki to nedarīs šodien, tad ko gan mēs sagaidām rīt?
Turklāt, Lutera kaps mani uztrauc mazāk nekā tas, ka, tēlaini izsakoties, ilgi raktais luterisma kaps tepat Latvijā jau tiek pamazām bērts ciet mūsu acu priekšā.
Ar cieņu,
gviclo
Gviclo,
Patiesība ir nemainīga un ar to var iepazīties Rakstos,
savukārt maldi rada atkal jaunas un jaunas metastāzes.
Un šeit svarīgi ir iestāties pret maldiem, kas tiešām tādi ir,
nevis cīnīties ar himērām…
Minēšu kādu piemēru – e-baznīcā ir webcamstars.lv reklāma.
Tavas bēdas par luterisma kapu Latvijā atgādina tādu domāšanas veidu,
līdzīgi ja cilvēks , iepazinies ar webcamstars.lv ,
saskatītu tur tikai un vienīgi maskētu prostitūcijas piedāvājumu.
Bet luterisms jau nav vienīgi tā amerikāņu versija un
vai par to vajag spriest vienīgi pēc tā cik ļoti tas līdzinās aizokeāna brālim.
luterani,
Mes jau nenoraidām cilvēkus, bet maldus, kas apdraud pesītīšanu.
par luterismu ne”vajag spriest vienīgi pēc tā cik ļoti tas līdzinās” amerikānim vai Romas katolim, bet gan Rakstiem.
Tiešām, luterisms varētu būt dažāds, bet vai tas jādara uz ticības patiesību rēķina?
Ar cieņu,
gviclo
Rakstu Gara iedvesmotie autori,
mācot par ticības patiesību,
tomēr šķiet žēlsirdīgāki nekā mēs.8-)
Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam,
un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri.
Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni.
Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?
Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu.
Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva. (1. Moz. 4:3-8)
Tālāk lasot Bībeli, ko mēs ieraugām? Vai vērsīšu uzmanību uz to, kas paliek aizkadrā. Mozus par to plaši neizplūst tomēr stāsta otra, tumšā puse ir: un Kaina baznīca auga spēkā un varenībā un visi (izņemot tos dažus, par ko runā Bībele) teica tai godu un slavu…
Tāpēc Jēzus saka: Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību! (Lk. 12:32)
jean,
lai gan no Svētajiem Rakstiem varam mācīties censties izvairīties no Kaina mentalitātes kristiešu kopībā,
un daudziem it kā kristiešiem ir Kainam līdzīga attieksme pret tuvākajiem,
tomēr Svētie Raksti nerunā par tādu Kaina baznīcu.
Uzmanies, šis samākslotais pretnostatījums –
tie – Kaina baznīca un mēs – mazais pulciņš, ir raksturīgs sektām,
jo bez tā tām grūti izdomāt kādu leģitimitāti saviem uzstādījumiem.
Bet kas var apgalvot,
ka no tā mazā pulciņa puses tā nav vien tā pati kainiskā uzpūtība,
tikai nelielā formātā.
Popē kalpojošais mācītājs acīmredzot ir uzbūvējis nepārvaramus šķēršļus ap altāri un nolīdzis aizsargus pie kanceles, lai tik šīs dāmas neietiek sadraudzības apgabalā…
Savukārt, ja kungs, kurš reiz veicis zināmās reformas, pasvilps, tad, luncinot asti, pa sētas durvīm Popes bastionā tiks ielaists ne tas vien..
Roberto,
ne jau visiem ir aktuālas dažu jeņķu teologu un viņu latvisko sekotāju “sadraudzības” mācības.
Kā zināms, ko piedien un ko nepiedien pielaist pie Vakarēdiena, ir altārī kalpojošā ziņā.
Atceros, kādā konsekrācijā pie konsekrācijas zināmās dāmas nepielaida,
bet pie Vakarēdiena pielaida, ticīgas kristietes taču un kas jāzina, ejot pie dievgalda, zin.
Un , latviešu valodā ir labs vārds – dievgalds, tātad Dieva paša galds, un ja kāds necienīgi no tā bauda , to Dievs pats, kā Raksti saka, pārmācīšot.
Divi dāmas jau esot ārā no aprites.8-)
Tā kā ar to nepielaišanu ir jābūt uzmanīgam.