Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus

Bet tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noeimam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus no Nācaretes ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt!” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi!” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. [Lk.18:31-43]

Ja šā sprediķa tēmu vajadzētu apkopot vienā teikumā, tad to skaidri pauž paša Pestītāja teiktais dziedinātajam vīram: “..tava ticība tev palīdzējusi”, tas ir, Jēzus šeit pretstatā cilvēku nopelniem liek savus nopelnus, pretstatā maldīgajai ticībai izvirza patieso ticību, kas pamatojas Dieva žēlastībā pār grēcīgo cilvēku Kristus nopelna dēļ. Maldīgā ticība uzskata, ka cilvēks ar savām pūlēm spēj gūt atzinību Dieva priekšā, proti, ar savu centību baušļu prasību pildīšanā, ar savu tieksmi pēc tikumīgas dzīves, ar savu dedzīgo attieksmi draudzes darbā, ar savu nevainojamo dzīvi gan ģimenē, gan sabiedrībā. Šāda vēlme pati par sevi ir laba, un tā tiešām ir jādzīvo, jo tāda dzīve ir pavēlēta baušļos. Arī baušļi apsola cilvēkam mūžīgu dzīvošanu, taču ar nosacījumu, ja tie tiek izpildīti pilnīgi. Tomēr grēciniekam pašam ar saviem spēkiem nav iespējams pilnīgi gandarīt bauslības prasības. Tāpēc aizvien vēl bauslībai seko Dieva dusmība pār nepaklausību, un grēcinieks aizvien paliek nedrošībā, vai viss ir pietiekami izdarīts. Turpretim Kristus nopelns bez jebkādiem nosacījumiem dāvā nabaga grēciniekam pestīšanu no nāves, grēka un velna varas to, ko bauslība sniedz vienīgi ar nosacījumu. Šis Kristus nopelns ir tas, ko Jēzus māca saviem mācekļiem arī šajā evaņģēlijā, teikdams viņiem, ka: “Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Te mūsu Kungs īsi, kodolīgi atklāj mācekļiem Dieva iepriekš nolemtās pestīšanas patieso raksturu, proti, ar savu nāvi dāvāt visiem dzīvību.

Tagad aplūkosim, kā Pestītājs pats māca savus mācekļus raudzīties uz Viņa nopelnu, kā tas ir arī atspoguļots šajā evaņģēlijā. No Lūkas liecības ir saprotams, ka tuvojas Pasā svētki, jūdu Lieldienas. Šajā laikā daudzi svētceļnieki dodas uz Jeruzalemi. Tieši šo brīdi atspoguļo evaņģēlijs. Arī Jēzus, kā jau parasti mēdza darīt, kopā ar saviem mācekļiem devās uz Jeruzalemi. Tomēr šoreiz tas ir īpašs gājiens, jo tas ir Viņa pēdējais ceļš uz Jeruzalemi pirms Golgātas. Tāpēc Viņš, zinādams jau iepriekš visu to, kas ar Viņu notiks, sauc mācekļus savrup, lai vēlreiz viņiem atklātu visus Vecās Derības pravietojumus par Evaņģēliju, proti, par Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, lai tad, kad tas viss notiks, mācekļi nekristu bēdās, izmisumā. Taču, kā to liecina Lūka, mācekļi: “..no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.” Viņi nespēja saprast, kāpēc Jēzum būtu jācieš un jāmirst. Viņu prāts nespēja saprast un pieņemt Kristus žēlastības pilno Evaņģēliju, ka Viņš, Jēzus, dodas uz Jeruzalemi, lai apžēlotos pār vājajiem un nespēcīgajiem, dāvājot ar savu nāvi cilvēkiem mūžīgu dzīvošanu. Mācekļu neizpratnes iemesls ir tas, ka viņi savā ticībā spēja pieķerties vienīgi viņu pašu rīcībai – tam, ko viņi paši dara, jo vienīgi pašu darbi gūst ievērību cilvēku priekšā. Cilvēka prāts tos apbrīno. Tā kā cilvēka prāts redz un spēj novērtēt vienīgi šādus ārēji veiktus darbus un nesaprot jeb neuzlūko ticību kā Dieva žēlastības apsolījumu Kristus nopelna dēļ, tad prāts tāpēc iztēlojas, ka tieši šo darbu dēļ cilvēks nopelna grēku piedošanu un gūst attaisnošanu Dieva priekšā. Teiktais aizvien vēl paliek spēkā arī šodien, jo prātam ir pat neiespējami ticēt, kā darbs, ko Kristus veica pirms divtūkstoš gadiem, var sniegt samierinājumu ar Dievu arī šodien. Šādu bauslības viedokli cilvēkam uzspiež viņa grēcīgā daba. Tā tas paliek līdz tam brīdim, kamēr Dieva vārds pats nesāk mācīt mūsu prātu.

Redzēdams mācekļu neizpratni un viņu maldīgo ticību, Jēzus atkal un atkal māca savai draudzei patieso ticību. Ceļā uz Jeruzalemi svētceļnieki iet garām kādam aklam ubagam, kas, izdzirdējis, ka Jēzus no Nācaretes ir viņu vidū, sauca skaļā balsī pēc apžēlošanas, uzrunādams Jēzu kā Dāvida dēlu, tas ir, Mesiju. Šis brīdis ir spilgts pravieša Jesajas teiktā atainojums: “Tā Kunga kalps uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase..; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu.” (Jes.53:2) Citiem vārdiem sakot, aklais ar šo lūgšanu grib teikt: žēlīgais Dievs, es atzīstu, ka esmu grēcinieks Tavā priekšā; uzlūko savu kalpu pēc savas žēlastības. Šis vīrs ir akls un nespēcīgs jel ko mainīt savā stāvoklī. Viņam nav arī nekādu darbu, ar ko varētu aizstāvēt sevi Dieva tiesas priekšā, kā vienīgi cerība uz žēlastību. To, ko redzīgie ar savu prātu nespēja saskatīt, to aklais ticībā spēja ieraudzīt. Tā arī šodien vienīgi ticībā Evaņģēlijā un sakramentos var redzēt Kristu žēlastībā nākam savas draudzes vidū, lai savus ticīgos atbrīvotu no ļaužu lielākajiem ienaidniekiem nāves, grēka un velna varas. Tā šis vīrs, kaut akls, tomēr bija redzīgāks par visiem redzīgajiem.

Te ņemsim vērā mūsu Kunga rīcību. Lūka ziņo, ka tie, kas gāja svētceļnieku priekšgalā, dzirdot, ka aklais nosauc Jēzu par Dāvida dēlu, centās vīru apklusināt. Kas tie bija, kas atradās gājiena priekšgalā? Lūka mums to nemin. Lai kas viņi arī būtu, skaidrs ir tas, ka viņi piederēja pie to jūdu kārtas, kas bija lepni uz to, ka var atrasties svētceļnieku priekšējās rindās. Viņi uzskatīja: ja Dāvida dēls būtu svētceļnieku vidū, tad Viņš katrā ziņā atzinīgi novērtētu “uzticamo” Dieva kalpu rīcību, viņu taisno kalpošanu. Tā kā tas nenotika, tad viņi lika aklajam klusēt, lai tauta nenovērstos no viņu mācītās ticības uz darbiem, kas tomēr nebija Svēto Rakstu mācība. To, ka šo vīru mācība nebija Dieva vārda mācība, Jēzus skaidri parāda, uzklausot aklā uzstājīgo lūgšanu un aicinot viņu pie sevis. Ja taisnība būtu tiem, kas soļoja gājiena priekšā, tad Jēzus būtu teicis aklajam: skaties uz šiem vīriem, ko viņi dara; klausi, ko viņi saka. Jēzus turpretim saka: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tā Jēzus rāda savai draudzei patieso, Dievam tīkamo ticību, kas paļaujas vienīgi uz Kristus nopelnu un priecājas par Viņa svēto Upuri Golgātā, kas priecājas par Dieva žēlastības līdzekļiem svēto Kristus Evaņģēliju un Viņa svētajiem sakramentiem. Šī skaidrā ticība zina, ka Dieva vārds nāk žēlīgs un pazemīgs pie savas draudzes Svētajā Kristībā un Svētajā Vakarēdienā, lai to stiprinātu ticībā un barotu ar mūžīgo ēdienu.

Arī šī aklā vīra rīcība ir ticības vadīta. Un, lai apstiprinātu aklajam, ka viņa ticība bijusi pareiza, Jēzus saka viņam: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi!” Un tūdaļ šis vīrs seko Kristum un Viņa mācekļiem, Dievu slavēdams. Šis brīdis brīnišķi sasaucas ar Psalma (105:21-22) vārdiem: “Tie lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem. Viņi lai nes pateicības upurus un sludina ar prieku Viņa darbus!” Kolīdz grēki ir piedoti, tā tiek dāvāts Svētais Gars, kas liek ticīgai sirdij slavēt Dievu savu Pestītāju. Tāpēc ticība redz un grib godāt vienīgi Kristus darbus un Viņa nopelnu. Neviens nevar Dievu godāt citādi kā vien Svētajā Garā. To redz arī apkārtējie un arī tiek stiprināti ticībā, ka patiesā Dieva godināšana ir tā, ka pie Dieva grēcinieks meklē nevis savus panākumus, bet gan grēku piedošanu Kristus nopelna dēļ. Āmen!