Viņu lūdzot Dieva vārdu piesaucam

Iepriekšējā daļa

Tēvs ir Saule, Dēls ir spožums un gaišs Tēva attēls, Svētais Gars ir Uguns no lielās, svētās Saules, kā Svētie Raksti saka; Saule, Spožums un Uguns pasludina Trīsvienīgo Dievu – tie ir Viņa vārdi. Rīta zvaigzne ir tā vienīgā Pirmdzimtā Vārds, no kura bagātības visi pēc tam dzimušie Dieva bērni saņem gaismu, spožumu, mīlestību un spīd mūsu vidū kā jaukas zvaigznītes.

Katra klints ir tā Vārds, kas ir savējo Stiprums. Klints ir visdrošākais pamats. Tā tas ir ar radītājām lietām, kas Svētajos Rakstos radīti kā Viņa Būtības, Godības un Mīlestības Vārdi.

Tāpat arī Dēls, kas cilvēks tapis, – te Akmens, ko namdari atmetuši, bet kas Dieva priekšā kļuvis par Stūrakmeni, te Dieva Nams, te Līgavainis un Vīrs, te Zars un Atvase, te Puķe Saronā un Roze ielejā, te jaukas, smaržīgas mirres, te Vīna ķekars, Ābele un Vīnakoks, Kviešu grauds, Dzīvības koks, Tārpiņš pie krusta, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, Stirniņa virs Klints lauzumiem, Lauva no Juda, Gans, kas savu dzīvību atdod par savām avīm, īsts Gans, kam visi kroņi likti pie kājām un kam galvā visu kroņu kronis. Viņa balss aizsniedz visas zemes, un Viņa teiktais skanēs līdz pasaules galam! No Viņa, Viņa Tēva un Viņa Gara ir šis un visi citi Viņa vārdi. Visas pasaulīgās lietas sludina mūžības pasauli. Viss, kas vien šajā plašajā, ap mums izplestajā telpā atrodas, gan briesmīgas, nepatīkamas baiļu jūras, gan jaukais un patīkamais, – uzmanīgai un atvērtajai ausij tā ir viena vienīga brīnišķa, skanīga slavas dziesma, kurā katrs radījums – liels vai mazs – ir Dieva vārds.

Kā jau pieminēju, tikai uzmanīga un atvērta auss uztver šīs dievišķo vārdu atklāsmes dabā. Mums ir vēl kāda cita gaiša atklāsme, kurai dota īpaša Tā Kunga svētība uzsaukt mūsu no dabas kurlajām ausīm “epata” un atvērt tās Dieva vārda atklāsmei. Šī gaišā atklāsme, šis varenais un spēcīgais Dieva vārds, ir Tā Kunga Svētie Raksti – mūsu svētā Bībele. No pirmās līdz pēdējai grāmatai (1.Mozus grāmatas 1.nodaļas līdz Jāņa atklāsmes grāmatas 22.nodaļai), no A līdz Z, no pirmā līdz beidzamajam burtam – tas ir Viens un tas pats, kas še runā un māca – tas ir Tas Kungs, Trīsvienīgais Dievs, Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Svētie Raksti Tā Kunga vārdu atklāj tik spēcīgi un skaļi, ka tas jāsadzird arī kurlai ausij. Pasaules bērni baidās lasīt Svētos Rakstus, jo Svētais Dieva vārds, kas dots katrai radītai lietai, gaiši runā, gaiši atspīd no katras Svēto Rakstu rindas un sauc: jūs nevarat darīt abus darbus – lasīt Svētos Rakstus un dzīvot tā, kā esat nodomājuši un sākuši to darīt, jūsu dzīve ir necienīga un nevērtīga. Jā, kurš cilvēks gan var lasīt Svētajos Rakstos atklātās, sirdi aizkustinošās Dieva svētās lietas, Viņa augstā vārda atklāsmes, neuzmodinot savas dvēseles dziļumos snaudošo Dieva vārdu? Lasot Rakstus, tā lielā Balss tur dziļumos sāk posties un saukt: “Mosties, dvēsele! Arī tev jātop un jāpaliek par Dieva vārda atklājēju, par Viņa žēlastības piemiņas zīmi. Pacelies svētībā un patiesībā un sludini kopā ar citā radībām To Kungu Cebaotu!” Bībelē stāv rakstīts: “Nebīsties, Ābram, Es esmu tev par sargu un vairogu, un tava alga ir ļoti liela.” (1.Moz.15:1) Vai tu vari šos vārdus, kuros tas Visuvarenais sevi apsola par sargu un lielu algu, lasīt tā, ka tava, no pasaules trokšņa nogurusī, vientuļā dvēsele neilgotos pēc visa tā? Kad pravietis par silītē Vienpiedzimušo Dēlu priekā gavilē un skandina vārdus, kas kā saldi ūdeņi plūst no verdoša avota, tad viņa dvēsele gaviļu pilna un pacilāta sauc: “Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Vai ir kāds, kurš nerod šajos vārdos mierinājumu un jaunus spēkus savai nogurušajai dvēselei, tādu ticības stiprinājumu, kādu neviens pasaules vārds nespēj sniegt? Kad mīļais Pestītājs saviem mācekļiem apsola Svēto Garu, Viņš to nosauc par Iepriecinātāju un Vadoni visā taisnībā. Vai vēl mums, pēc iepriecinājuma iztvīkušiem grēciniekiem, kas noskumuši un ar mokām velkamies caur šo bēdu un tumsības ieleju zemes virsū, neslāpst pēc tāda Svētā Gara? Ak, cik mīļš gan Svētais Dieva vārds ir tiem, kuriem grēki šīs pasaules dzīvē vairs neko patīkamu nespēj sniegt! Katrs Svēto Rakstu vārds viņiem ir paša svētā Dieva vārds un atklāsme. Visa Bībele viņiem nav nekas cits, kā vien liels daudzums patīkamu skaņu no svētiem cilvēkiem, kas, Svētā Gara mudināti, bagātinās Tā Kunga slavas dziesmās, jo slavas dziesma ir neizrunājamo Dieva vārdu gaviļu dziedājums.

Es zinu vēl vienu Dieva vārdu. Ja es to piemirstu, tad vairs nedrīkstētu uz Viņa svētības spēkiem pat cerēt. Bet es neesmu vis to piemirsis. Es esmu pataupījis un turējis Viņu paslēptu sevī, kamēr runāju ar jums, jo tā ir mana visdārgākā manta, mana vienīgā vissvētākā bagātība. Dažbrīd gan esmu Viņu klusītēm piesaucis, bet tagad ar visu savu spēku gribu to minēt. Ak, kaut vien es spētu Viņu izrunāt tik spēcīgi, ka tas iespiestos dziļi dziļi jūsu sirdīs un tur arī paliktu! Vai zināt, kuru mīļo Vārdu es domāju? Nolieciet savas galvas, garā krītiet ceļos, pazemojieties Viņa priekšā – tas ir Vārds pār visiem vārdiem. Viņam lokās visi ceļi – Debesīs, zemes virsū un zem zemes. Šis vārds ir – Kristus. Un ne jau vārds vien, bet Viņš pats, Viņa Persona, Dieva viskrāšņākā Atklāsme ir šis brīnišķais Vārds. “Kas mani ir redzējis,” Viņš saka, “tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ.14:9) Jā, kas Viņu ar savām gara acīm ierauga, tas atzīst svētā Dieva vārdu – šo Viņa vaiga Eņģeli un Zīmi, – to Eņģeli, kurā Viņa Vārds ir Viņa Līdzības zīme, Viņa Godības Atspīdums! No silītes lopu kūtī Betlēmē līdz kapam, no Jordānas upes, kurā Jānis Viņu kristīja, līdz viņpus Sidranai, kur Viņš iesāka savu asinskristību, no apskaidrošanas kalna līdz nāves kalnam – Golgātai. Visa Viņa dzīve, ciešanas, miršana un augšāmcelšanās nav nekas cits kā Dieva vārda svēta, skaidra atklāsme, Vārds, kurā Viņš grib, lai mēs Viņu saucam. Mēs neredzam un nedzirdam nekā cita, kā vien Viņa lielo žēlastību un godību, kas savā pārpilnībā plūst uz mums. Savā Personā Viņš kā ar paceltām svētījošām rokām savā Vārdā no lielas žēlastības un patiesības sludina, ka Viņš ir žēlsirdīgs, mīlīgs un pacietīgs, ka Viņš saglabā žēlastību līdz tūkstošajam augumam un piedod nedarbus, pārkāpumus un grēkus. Brāļi, aizsegsim savus vaigus ar Mozus Dieva vārdu un Viņa, Kristus priekšā, steidzīgi metīsimies zemē, pielūgsim un dziļā dvēseles klusumā sauksim: “Allelūja! Āmen! Allelūja!”

Nu, mīļās dvēseles, esmu jums minējis šo Dieva vārdu – tos īsos vārdus, ar kuriem mēs Viņu lūdzot piesaucam, ko rāda gan radītās lietas, gan Svētie Raksti – Jēzus Kristus. Es joprojām saku – Dieva vārds ir svēts jau pats no sevis. Svēts ir tas, kas atšķirts no visa pagāniskā, kas nav pasaulīgs, cilvēcisks, ko nav skāris grēks, vārdu sakot, kas pieder Debesīm un Dievam. Svēti ir arī tie Dieva vārdi, pēc kuriem to pazīst Viņa tauta, piemēram, Dievs Tēvs, Dēls un Gars. Tie Viņam pieder un ir tādi, kā Viņš pats – nošķirti no visas pasaules. Dieva vārds ir svēts visā dabā, visā tās daudzveidībā, svētas ir visas radītās lietas, ciktāl tās vēl nav cilvēka grēku skartas un sagānītas, ciktāl tās atklāj, parāda un pagodina to Kungu un daudzina Viņa slavu. Dieva Vārds ir svēts mazā salmiņā un varavīksnē, jaukās mazās puķītēs un staltā ciedru kokā. Svēta ir Bībele, ko Dievs pats licis uzrakstīt saviem svētajiem cilvēkiem, Bībele, kas sludina Dieva godības pilno Vārdu un pati ir godības pilns Dieva Vārds, kas pasaulei ir nesaprotama un viena vienīga negantība, bet tādēļ tā nav mazāk spēcīga. Bībele ir un paliek Dieva svētā atklāsme un svēta dievišķa gudrība. Svēts, Svēts ir tas Dieva Vārds, tas ir Jēzus Kristus, Viņš – svētais un bezvainīgais, no grēciniekiem nošķirtais, augstāks par debesīm, Viņš, kura priekšā lokās visi ceļi, kuru atzīst visas mēles! Viņš bija Tēva godības pilns Vārds un būs tāds mūžīgi, tāpēc Viņš ir apskaidrots un svētīts, un spīd svētai Baznīcai kā saule – spīd tā, ka tai joprojām nevajag ne saules, ne mēness.

Turpinājums