Vīrs, kas bija akls kopš dzimšanas, kļūst redzīgs

Visa Jāņa evaņģēlija 9. nodaļa stāsta par vīru, kas bija piedzimis akls. Šajā drāmā galvenās darbojošās personas ir Aklais Vīrs, viņa Vecāki, Farizeju Pētnieciskā Komiteja un Jēzus. Darbības vieta – ieeja Templī un Ziloas dīķis pilsētas lejas daļā. Laiks – sabats pēc Būdiņu svētkiem, un cilvēkiem ir uzģērbtas svētku drānas. Neskatoties uz to, ka sabatā bija aizliegts ubagot, jo šai dienā nebija atļauts rīkoties ar naudu, kāds aklais ir ieņēmis savu parasto vietu pie vārtiem. Varbūt viņš vairāk ubago līdzjūtību nekā ko citu, jo visa pilsēta viņu pazīst gadiem ilgi.

Kad Jēzus kopā ar mācekļiem iet garām šim vīram, viņi uzdod Skolotājam mūžīgo jautājumu – kas ir vainīgs pie tādām ciešanām: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Jēzus atbilde ir pārsteidzoša: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā”.

Slimība ir lielā nivelētāja un atklājēja. Slimība mums māca saskatīt veselību kā Dieva dāvanu. Galu galā reizēm cietējs ir tas, kurš māca citiem dzīves paliekošās vērtības. Aramiešu valodā aklu cilvēku sauc sagi nahôr, kas nozīmē “stipri apgaismotais”. Homērs, pieņemtais klasisko episko poēmu “Iliādas” un “Odisejas” autors, bija akls.

Tomēr Jēzus nāca darīt Tēva darbus, un tāpēc Viņš saka: “Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma”. Tad Viņš spļauj zemē, taisa dubļus ar siekalām, uztriepj tos uz vīra acīm un saka: “Ej, mazgājies Ziloas dīķī.” Šis vārds burtiski nozīmē “sūtītais”. Kaut kas Jēzus runas veidā liek vīram paklausīt. Viņš taustās, meklēdams ceļu lejup pa stāvo nogāzi uz dīķi, mazgājas un atgriežas redzīgs.

Nu parādās kaimiņi un ortodoksālie kritizētāji. “Daži sacīja: viņš tas ir, – citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: “Es tas esmu”.” Kad tam jautā, kā viņa acis tika atvērtas, viņš atbild, ka Vīrs, ko viņi sauc par Jēzu, iztaisīja dubļus, uzlika viņam uz acīm un sūtīja to uz Ziloas dīķi.

Tomēr Jēzus metodēs bija kaut kas tāds, kas nesaskanēja ar rabīnu priekšrakstiem. Dziedināšana sabatā bija slikta pati par sevi, bet Jēzus pārkāpa likumu vēl tālāk, ņemot dubļus un ieberzējot tos vīram acīs. Berzēšana bija viens no 39 sabatā aizliegtajiem darba veidiem. Daži citi bija jāšana ar zirgu, peldēšana, dejošana, divu vagu uzaršana vai divu šuvju šūšana un pat saderināšanās, jo tas ietvēra rīkošanos ar naudu vai dāvanām. Katram šim aizliegumam bija vai nu 6 vai 39 “papildus pienākumi”. Tādējādi sabata priekšraksti varēja potenciāli kopā izveidot 39 x 39 = 1521. Līdz šai dienai ortodoksālais jūds var gluži labi pārbaudīt, vai neviens uz sinagogu nenāk ādas zoļu kurpēs, lai nepastāvētu iespēja, ka kāda nagla izšķiļ dzirksteli. Tuvākajā Jeruzālemes apkārtnē visi ciemi ir apvienoti vienā kopīgā sabata apgabalā, kura iekšpusē nav vajadzības mērīt sabata gājuma 2000 kubitus jeb 880 metrus. Praktiski jūds rūpējas par to, lai ārpus mājām vai sabata apvidus nenoietu vairāk kā 2000 vidusmēra soļus.

Nu kaimiņi aklajam vīram jautā, kur ir Jēzus, un, kad viņš nespēj pastāstīt, aizved to pie farizejiem, kur tomēr viņš atkal runā par brīnumaino dziedināšanu. Farizeji saka, ka Jēzus nevar būt no Dieva, jo Viņš netur sabatu. Tā kā aklā vīra identitāte joprojām tiek apšaubīta, uz skatuves izsauc viņa vecākus, kas reliģiskajiem vadoņiem apliecina, ka šis vīrs ir viņu dēls un ka viņš ir piedzimis akls. Tomēr, kad lieta nonāk līdz dziedināšanai, viņi saka, lai vīrs runā pats. Evaņģēlijs vēsta: “Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes.”

Izslēgšana no sinagogas tādā reliģiozā pilsētā kā Jeruzāleme bija šausmīga perspektīva. Talmudā teikts, ka tika izmantotas trīs soda pakāpes. Vismaigākā forma bija “rājiens“, kad apsūdzēto izdzina no kopības ar sinagogu uz vienu nedēļu. Ja spriedumu uzlika sinedrija priekšnieks, tas varēja ilgt pat līdz 30 dienām. Otrajā pakāpē – “izraidīšana” – kopība ar sinagogu tika lauzta uz mēnesi. Visbargākā soda forma bija – “lāsts” jeb “izdzīšana”, kur spriedums bija neierobežoti ilgs. Tad sodītais cilvēks lielākā vai mazākā mērā tika uzskatīts par mirušu. Pat “izraidīšanas” pakāpe bija šausmīga, jo tai līdzi nāca noteikti lāsti. Grēku nožēlotājam bija jāsēd uz zemes kā sērās, viņam bija aizliegts apgriezt matus vai bārdu – aizliegts pat mazgāt. Viņam nebija ļauts piedalīties sabiedriskās aktivitātēs, un no viņa izvairījās kā no spitālīgā. Pat tikai rakstu mācītāju autoritātes graušana tika uzskatīta par smagu noziegumu, un tāpēc nav pārsteigums, ka aklā vīra vecāki nesteidzās runāt dēla vietā.

Nu dziedinātais vīrs tiek iesaukts uz nopratināšanu, bet viņš nepiekrīt nomelnot Jēzus reputāciju tikai tāpēc, ka viņam to liek darīt. “Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt”. Kad farizeji joprojām pastāv pie tā, lai viņš tiem izskaidrotu notikušo, viņš atbild: “Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.” Nu saceļas kņada. Komitejas locekļi saniknojas. “Tu viss esi grēkos dzimis,” viņi kliedz, “un tu mūs gribi mācīt?” Un viņi to izdzen ārā.

Stāstam ir epilogs. Jēzus izdzird, ka vīrs ir izdzīts no sinedrija. “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Viņš jautā, to atkal redzēdams. “Kungs, kas Tas ir,” jautā vīrs, “lai es varētu Viņam ticēt?” “Tu esi Viņu redzējis,” Jēzus saka, “kas ar tevi runā, tas Viņš ir.” Tad vīrs saka: “Es ticu, Kungs!” un pielūdz Jēzu. Pēc tam Jēzus izsaka vārdus, kuru raksturs ir diezgan noslēpumains: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” Kad daži tuvumā stāvoši farizeji dzird šos vārdus, tie jautā, vai arī viņi ir akli. “Ja jūs būtu akli,” Jēzus saka, “jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek.”