Visa Evaņģēlija saturs

Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem. [Ps.103:10]

Šie vārdi ir tik bagāti ar žēlastību, mierinājumu un tik skaidri, ka mēs nekad par tiem nevaram gana priecāties, slavēt, pateikties un ņemt tos nopietni pie sirds! Pirmkārt, tajos ir viss Evaņģēlija saturs, ka Dievs nedara mums pēc mūsu grēkiem, bet pēc Sava Dēla nopelniem. Reiz Tas Kungs darīja vienam Cilvēkam “pēc mūsu grēkiem” un atmaksāja Viņam “pēc mūsu noziegumiem”.

“To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku” [2.Kor.5:21]. “Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu grēkus” [Mt.8:17]. “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam” [Jes.53:6]. “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts” [Jes.53:5]. “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams” [2 Kor.5:19].

Te ir iemesls, kāpēc Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un kāpēc pat lieli grēcinieki ir saņēmuši žēlastību, savukārt lielie “darbu svētie” tikuši pazudināti. Bet taisnība, ka Tas Kungs ar zināmiem cilvēkiem rīkojas pēc viņu grēkiem. Tas sacīts Vēstulē romiešiem 4:4: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna,” t. i., tie saņems pēc nopelniem, kā vēlējušies, jo tie nebūs “skūpstījuši Dēlu”. “Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību” [Rom.4:5].

Īsi sakot: tas, ka Dievs mums nedara pēc mūsu grēkiem, ir visa Evaņģēlija saturs. Un tomēr visos cilvēkos, pat ticīgajos, neizdzēšami mājo samaitātā doma, ka Dievs būs mums žēlsirdīgāks, kad esam dievbijīgi, un mazāk žēlīgs, kad esam grēkojuši. Bet, ja tas tā būtu, tad taisnība nāktu no darbiem un Kristus būtu velti miris. “Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” [Rom.11:6]. Bet, ja no darbiem, tad vairs ne no žēlastības, citādi darbi vairs nebūtu darbi.

Tālāk raugi, cik liela un augsta ir šī pieskaitītā žēlastība. Cik brīnišķi vārdi seko mūsu psalmā: “Jo, cik augstu ir debess pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pār tiem, kas Viņu bīstas” [Ps.103:11]. Lai ikviens kristietis jo dziļi ieraksta šos brīnišķos vārdus savā sirdī – šādu lielisku ainu Tā Kunga Gars ir lietojis, un šie vārdi radīs sirdī debešķīgu paradīzi.

Apdomā – “cik augstu ir debesis pār zemi” – neviena cilvēka acs to nevar izmērīt, un tomēr sacīts: cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret mums. Debesis ir tik augstu pār zemi, ka visi nelīdzenumi virs zemes netop redzami no debesīm. Mums, bez šaubām, tas šķiet liels attālums, kas ir starp kalnu virsotnēm un ieleju dzīlēm, un mūsu priekšstatos tur ir lielas atšķirības, taču neviena kalna virsotne nesniedzas debesīs, lai tur radītu kādas atšķirības.

Tāpat tas ir ar grēku un žēlastību. Mūsu grēki bieži liekas augsti kā kalnu grēdas, bet Dieva žēlastība pār tiem visiem ir tik augstu, cik augstu ir debess pār zemi, tā ka visi mūsu grēki nerada ne mazākās atšķirības žēlastībā. Padomā: ja grēks varētu radīt atšķirības žēlastībā un mēs saņemtu žēlastību tad, kad mēs būtu darījuši kādus labākus darbus, un mums nebūtu tāda pati žēlastība, kad atklātos kādi trūkumi, – tad taisnība patiešām būtu no darbiem, un viss, ko Evaņģēlijs māca par salīdzināšanu un žēlastību, būtu nepareizi.

Šeit ievēro, kā mūsu prāts un jūtas pie šīs domas apstulbst! Un, kad Kristus par vājajiem mācekļiem saka: “Jūs esat tīri, viscaur tīri,” un kad Pāvils saka: “Ja no žēlastības, tad vairs ne no darbiem,” un kad Dāvids saka šai pantā, ka žēlastība ir tik augstu pār mums, cik augstu ir debesis pār zemi – tad šie apgalvojumi liekas muļķība un meli! Samaitātība ir tik dziļi mūsos, ka mums šķiet, ka žēlastībai jābūt atkarīgai no darbiem. Bet tam, kas grib nelokāmi pastāvēt ticības cīņā, ir dziļi jāieraksta savā sirdī šie Svētā Gara vārdi un nopietni jālūdz Dievam pēc šādas ticības.