Visa ļaunuma sakne

“Viss un visā ir Kristus.” [Kol.3:11]

Šie vārdi ir kā pērkona spēriens, kas vēršas pret visiem paštaisnības maldiem. Bet šis teksts ir arī bagāts mācības avots, mierinājums un iepriecinājums ikvienam, kas jūtas nožēlojami visa veida bēdās, raizēs un nelaimēs.

Viss un visā ir Kristus! Tas ir kristieša attaisnošanas, svētuma, spēka, kā arī žēlastības uzturēšanas noslēpums. Mēs redzam, ka daudziem pat vislielākajā vājumā un mazdūšībā tas ir neparasta miera, prieka un drosmes noslēpums.

Viss un visā ir Kristus. Šo vārdu jēga ir viegli apgūstama. Daudzi uzskatīs, ka neko lielu šie vārdi mums vairs nevar iemācīt. Bet tieši tad, kad esam iestiguši bēdās un grūtībās, atklājas, ka šo mācību tā arī neesam sapratuši.

Viss un visā ir Kristus. Tas atšķir īstu kristieti no visiem citiem “garīgajiem” cilvēkiem. Jo kristietis ir cilvēks, kam viss un visā ir Kristus. Daudzi ir savā ziņā ticīgi, taču viņu sirdī Kristus nav augstāks, tāpēc viņu domas un vārdi ir vairāk pievērstas citām lietām, nevis Viņam. Pats Kristus saka: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība.. Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību” [Jņ.5:39–40].

Arī cilvēku runa un vārdi atklāj, kas sirdij svarīgāks: jo “no sirds pilnības mute runā” [Mt.12:34]. Viņi lasīs un klausīsies šos vārdus, tomēr nebūs gana godīgi pret sevi, lai ņemtu nopietni savu situāciju. Pat ja viņi ir uzrunāti un apzinās savu liekulību un briesmīgo pašapmānu, viņi tomēr ir tik truli, ka arī tad neizturas pret sevi godīgi.

Šī mācība, ka “viss un visā ir Kristus”, ir nepieciešama arī citiem, tomēr citādā veidā. Tās ir dvēseles, kuras atrodas tuvu debesu valstībai un kurām ir patiesa ticība Kristum. Taču viņi neaptver visu, kas Kristū tiem dāvināts, – un, šķiet, neviens kristietis to pilnībā neaptver.

Tie paši sev sagādā daudz raižu, no kurām, šķiet, nav iespējams pilnīgi paglābties. Tomēr šīs raizes tik ļoti neapgrūtinātu viņu dzīvi, ja vien viņi aptvertu, kas viņiem pieder Kungā Jēzū Kristū. Apustulis Jānis raksta, ka tie ir cilvēki, kas tic Dieva Dēla vārdam, bet nezina, ka Viņā tiem dāvāta mūžīgā dzīvība.

Viens nopūšas: “Es nekad nespēšu palikt žēlastībā. Es redzu, cik daudzi nomaldās un cik daudz apkārt briesmu! Kas gan notiks ar mani, jo esmu tik nožēlojami vājš, mana miesa un sirds ir grēku apņemta un liekulības pilna, un es turklāt mīlu pasauli!” Cits gaužas: “Nekad es nebūšu nekas cits kā grēka vergs. Es redzu ļaunumu, bet nespēju tam pretoties. Esmu centies ticēt, lūgt, būt modrs un cīnīties un cerējis kādu dienu sasniegt sevī īstu, pamatīgu, paliekošu svētumu. Un tomēr nē, es kļūstu tikai ļaunāks!”

Trešais sūdzas: ““Mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā.” [Ps.51:5] Man nav ne miera, ne pārliecības par Dieva žēlastību un grēku piedošanu. Mana sirdsapziņa arvien mani apsūdz, un es nekad netapšu tāds, kādam jābūt kristietim.” Ceturtais saka: “Ar mani ir vēl ļaunāk. Es pat nespēju apjaust savu stāvokli, nožēlot un bīties savus grēkus, bet staigāju apkārt pavisam ciets, miris, auksts un vienaldzīgs.”

Visās šais grūtībās galvenā problēma arvien ir tā, ka cilvēks aizmirst Kristu. Tas aizmirst un ignorē Viņu tādā mērā, ka savās domās tas izslēdz Kristu pilnībā, tur Viņu par nieku un iekšēji izturas tā, it kā visvarenā Palīga, Labā Gana, Glābēja Kristus un Viņa pilnīgās taisnības Dieva priekšā nemaz nebūtu. It kā cilvēks būtu pats savas laimes kalējs, spētu sevi glābt un gādāt sev taisnību Dieva priekšā, pats būtu sev kungs, palīgs, gans un – pats sev visas lietas.

Šī briesmīgā neticības tumsa ir visa ļaunuma sakne. Bet vēl visu iespējams glābt un labot, ja vien Kristus mums ir viss un visā. Tas ir tā, kā saka Raksti: Dievs mums Viņu darījis par gudrību, taisnību, dzīves svētumu un pestīšanu [1.Kor.1:30].