Visaptverošā mīlestība

“Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē.” [1.Jņ.3:14]

Tava atgriešanās pie Dieva un ticība Kristus žēlastībai nes līdzi sev kādu vērtīgu augli – jaunu, sirsnīgu mīlestību uz Dieva bērniem. Tas attiecas ne tikai uz atsevišķiem kristiešiem, kas darījuši tev ko labu, saprot un novērtē tevi vai kas pēc dabas tev šķiet pievilcīgi. Bet šis auglis attiecas uz ikvienu, kas mīl vai meklē Kristu. Viņi visi ir tava jaunā ģimene, tavi brāļi un māsas. Šī jaunā mīlestība būs zīme un labāk par vislabākajiem darbiem apliecinās, ka tavā dvēselē ir notikusi jaunpiedzimšana no Dieva Gara. Dažkārt tev varbūt grūti noticēt, ka tu patiešām esi Dieva bērns, jo visa tava ticības dzīve ir tik tālu no pilnības. Tomēr visas tavas nepilnības un aizdomas ir nesvarīgas, salīdzinot ar Dieva vārdu un Dieva doto zīmi, kas to apstiprina.

Bet esi uzmanīgs: ja tu, pamodies no grēka un dzīvodams ticības dzīvi ar Dieva vārdu, lūgšanu un atgriešanos, tomēr nevēlies sadraudzību ar citiem ticīgajiem un esi laimīgs viens pats “ar Dievu un Viņa vārdu”, tad šāds stāvoklis ir tikai šķietami kristīgs, jo pret to liecina Dieva žēlastības galvenā zīme, un tas nozīmē, ka tava atgriešanās ir pašiedvesta un neīsta.

Savukārt, ja atgriešanās ir patiess Dieva Gara darbs, to vienmēr apliecina mīlestība uz brāļiem un māsām. Jo tad tu jutīsies tik zems, ka uzlūkosi citus kristiešus kā labākus par sevi. Tas notiek tad, kad Dieva Jēra asinis ir kļuvušas par tavu vienīgo prieku un mierinājumu un Dieva Dēla asinis “šaurajā ceļā” ir aizslaucījušas prom gan tavu grēku, gan tavu taisnību, un tava sirds plūst pāri no žēlastības.

Īsi sakot, dzīvojot šādā grēku nožēlā un ticībā, pašam ejot mazumā un Kristum pieaugot, tu žēlastībā tiksi sakausēts kopā viena dvēsele” [Ap.d.4:32], kā tas notika ar pirmkristiešiem.

Sadraudzība, kas veidojas no savstarpējas patikas un domu vienprātības, nevis no garīgas piedzimšanas un Kristus lielās žēlastības, nav tā īstā un atšķirīgā brāļu mīlestība, par ko Jānis saka: “Ikviens, kas mīl To, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas no Viņa ir dzimis” [1.Jņ.5:1].

Tā viņš liek mums saprast, ka īstai brāļu mīlestībai svarīgākais ir dzimšana no Dieva. Un tūdaļ vēl piebilst: “No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu un turam Viņa baušļus.” Tātad mēs viņus mīlam, jo mums ir kopējs Tēvs debesīs. Kas to aizmirst, tas maldina pats sevi un patiešām apmaldīsies.

No otras puses, cik gan brīnišķīgi ir apzināties, ka tava brāļu mīlestība ir saistīta ar Dieva žēlastības darbu viņu sirdīs. Jā, tagad visi ticīgie ir kļuvuši par tavu ģimeni. Tavi mīļotie brāļi tev šķiet tik dārgi un mīlami, ka tu pat nejūties pelnījis viņu mīlestību! Kāds svētīgs stāvoklis! Varbūt tev ir kāds ticības brālis, ko mīli īpaši – kā Kristus īpaši mīlēja Jāni. Tomēr kaut ko mīļu un dārgu tu atrodi visos ticīgajos, jo tie visi ir tavi brāļi un viss labais un sliktais jums ir kopīgs.

“Visaptverošā mīlestībā” tu vēlies, cik vien iespējams, palīdzēt visiem cilvēkiem sasniegt vislielāko laimi, ko pats pazīsti. Bet “brālīgā mīlestībā” tu vēlies būt īpaši vienots ar visiem, kas ir vienībā ar Glābēju. Šāda mīlestība pierāda ko svarīgu: tā pierāda, ka – lai cik slikti tev sekmētos tavā ticības dzīvē – Kristus ir tava dzīvība un, par spīti visiem taviem trūkumiem, Kristus Gars mīt tavā sirdī. Bet, tā kā brāļu mīlestība ir dzimusi mūsu sirdīs no Gara un radusies no vienības ar Pestītāju, tad šai brāļu mīlestībai tāpat kā Gara augļiem joprojām būs nepieciešams daudz rūpju.

Tāpēc Svētajos Rakstos ir tik daudz pamudinājumu uz mīlestību. Un, tā kā mīlestība izriet no dzīves Kristū, mīlestība arvien būs atkarīga no ticības dzīves. Ja es dzīvošu īstu ticības un atgriešanās dzīvi, tad es patiešām mīlēšu brāļus. Taču, ja manī nostiprināsies pasaulīgs prāts un es vairs nedzīvošu grēkatziņā un žēlastībā, tad mans prāts kļūs arvien aukstāks pret brāļiem un vairāk skatīsies uz viņu vainām, nevis uz viņiem doto žēlastību.