Viscildenākā lūgšana

Šeit redzamā mākslinieka Muriljo glezna “Pazudušā dēla atgriešanās” (Lk.15:20) atspoguļo visbūtiskāko Kristus mācību – neskatoties uz mūsu grēcīgumu, mūsu debesu Tēvs ir vienmēr gatavs mums piedot un pieņemt mūs atpakaļ.

Jēzus to atkal uzsver, kad Viņš māca savus mācekļus lūgt. Tāpēc, ka Dievs ir mūsu mīlošais Tēvs, mēs vienmēr varam Viņam tuvoties bez bailēm. Jēzus saka: “Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs ..” (Mt.6:9).

Iesākumā mūsu uzmanību pievēršot žēlsirdīgajam un piedodošajam Tēvam, mūsu Kunga lūgšana tālāk izvēršas vairākos atsevišķos lūgumos. “Mūsu Tēvs” lūgšana nav nekāda mantra vai slepens rituāls, kur, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, nepieciešams izrunāt pareizos vārdus. Ja mēs tikai mehāniski izrunājam šos vārdus, uz mums attiecas Jēzus brīdinājums, izteikts Mt.6:7. Lai lūgtu “Mūsu Tēvs” lūgšanu Dievam tīkamā veidā, mums ir jāsaprot, ko mēs lūdzam. Tādejādi pareizi lūdzot katrs lūgums satur “asociāciju ķēdi”, kā tas bieži vērojams televīzijas viktorīnu pārraidēs.

Kad pārraides vadītājs, piemēram, saka “sniegs” klausītājiem tas tūdaļ asociējas ar jēdzienu “ziema”. Vai arī kad vadītājs saka “slapjš”, klausītāji iedomājas – “ūdens”.

Līdzīgi ikreiz, kad mēs izsakām kādu no lūgumiem “Mūsu Tēvs” lūgšanā, Dievs vēlas, lai mūsu prāts tūdaļ atsauktu atmiņā Viņam tīkamu šī lūguma skaidrojumu. Lai Svētais Gars dara jūs spējīgu atcerēties šos skaidrojumus ikreiz, kad jūs lūgšanā nākat Dieva troņa priekšā, un lai dāvā jums spēju izprast Viņa vārdu un Viņa apsolītās svētības.

Ik dienas lūdziet Jēzus mācīto lūgšanu

“MŪSU TĒVS DEBESĪS” (MT.6:9)

Nez vai kāds varētu dot vēl labāku šīs uzrunas skaidrojumu, kā Mārtiņš Luters: “Dievs grib mūs ar to drošināt, lai ticam, ka Viņš ir mūsu īstenais Tēvs un mēs viņa īstenie bērni, lai priecīgi un ar stipru cerību Viņu lūdzam, kā mīļi bērni lūdz savu mīļo tēvu.” Turklāt Pāvils raksta Galatijas kristiešiem: “Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs! Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks” (Gal.4:6-7).

“SVĒTĪTS LAI TOP TAVS VĀRDS” (MT.6:9)

Tiešām šķiet muļķīgi lūgt “svētīts lai top Tavs Vārds.” Dieva Vārds jau pats par sevi ir svēts. Mūsu lūgšanas nespēj padarīt Dieva Vārdu vēl svētāku nekā tas jau ir. Tomēr mūsu Kungs vēlas, lai mēs lūdzam, ka Viņa Vārds būtu svēts arī mūsu vidū.

Kā tad tas notiek? Pirmkārt, kristiešiem ir jāatceras, ka velns gādā par bezdievīgu mācību izplatīšanos visā pasaulē. Neiedomājams skaits – piecdesmit trīs procenti no ASV iedzīvotājiem ir iesaistīti kādā nekristīgā reliģijā. Eiropas valstu valdības cīnās pret scientoloģijas kustību, kuras mērķis ir graut gan Baznīcu, gan valsti. Pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzas antikristīgas kustības ar lielu dedzību darbojas šajās jaunatbrīvotajās zemēs, lai gūstītu cilvēku prātus un piespiestu viņus atkal atgriezties verdzībā.

Mēs svētījam Tā Kunga Vārdu, ik dienas lūdzot “Mūsu Tēvs” lūgšanu, gan katrs pie sevis, gan kopīgās dievkalpošanās. Tā ir spēkpilna publiska liecība, ka ticīgie Kristū grib stāties pretī jebkādu maldu mācību izplatībai, gan savās dzīves vietās, gan arī citur pasaulē.

Mēs arī “svētījam” Dieva Vārdu mūsu vidū, kad dzīvojam Viņam tīkamu dzīvi. Pārāk bieži mēs sakām “svētīts lai top Tavs Vārds”, bet ar bezdievīgu rīcību atļaujam velnam padarīt “nesvētus” mūsu vārdus.

Jau savus miesīgos tēvus bērni apkauno ar rupju valodu, neķītrām runām un sīkiem meliem. Tāpat arī mūsu debesu Tēvs tiek nievāts un nicināts, ja mēs lādamies, vieglprātīgi runājam par Dieva lietām vai ļauni izturamies pret saviem apkārtējiem.

Ik dienas lūdziet Jēzus mācīto lūgšanu. Ar Viņa dzīvo vārdu, kas darbojas mūsos mēs spēsim pastāvēt par Dieva Vārdu un mācību. Un tad, ar lielu prieku par Viņa piedošanu, mēs dzīvosim mūsu žēlsirdīgajam un piedodošajam Tēvam tīkamu dzīvi.

“LAI NĀK TAVA VALSTĪBA” (MT.6:10)

“Kad lūdzat Dievu”, Jēzus mācīja, “sakait: .. lai nāk Tava valstība” (Lk.11:2).

Vārds “valstība” tūdaļ liek iedomāties ģeogrāfiskas teritorijas, kur valda karaļi vai citi pasaules valdnieki. Tomēr Dieva valstību neieslēdz nekādas robežas. Dieva valstība ir visur, kur vien Dieva vārds un Gars vada cilvēku prātus un dzīves. Kristietis, kurš dzīvo tālā pasaules nostūrī, pat zem tirāna varas var būt līksms par to, ka ir Dieva žēlastības pilnās valstības pilsonis, jo Kristus valda viņa sirdī un viņa dzīvē.

Lūdzot Jēzus vārdiem, “lai nāk Tava valstība”, mēs gūstam cerību dzīvei un iedrošinājumu katrai dienai. Kaut arī Jēzum ticīgie zina, ka “visa pasaule ir grimusi ļaunumā” (1.Jņ.5:19), viņi katru dienu var sākt ar paļāvību. Kristus dod kristiešiem savu Lielās Piektdienas nāves un Lieldienu augšāmcelšanās uzvaras spēku. Šī pārliecība par uzvaru ir daļa no Dieva žēlastības dāvanas visiem, kuros Viņš mīt, un kuri tādējādi dzīvo Viņa valstībā.

Bet ir vēl kas vairāk. Daudz vairāk! Mūsu Tēvs prasa, (jā, pat pavēl) mums izlūgties no Viņa visu, kas Viņam pieder. Kā Pāvils mums atgādina – mūsu Tēvs “spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam” (Ef.3:20). Un Viņš dusmojas, ja mēs Viņam nelūdzam šīs lietas ar pārliecību.

Iedomājieties, ka visietekmīgākais no pasaules valdniekiem būtu nācis pie vistrūcīgākā no Indijas graustu nabagiem un teiktu: “Lūdz man, ko vien vēlies. Es gribu tev dot to vislabāko un dārgāko, kas man pieder.” Ja šis nabags tad lūgtu vienīgi pēc maizes kumosa, valdnieks noteikti būtu aizkaitināts un sadusmots.

Līdzīgi mūsu debesu Tēvs vēlas, lai mēs lūdzam un saņemam “lielās lietas”, tādas kā Viņa valstība, kura nāk mūsu vidū. To labi pasaka kādas kristīgās dziesmas autors: “Kad tu nāc pie ķēniņa, nes līdzi lielas lūgšanas. Tāds Viņa spēks un žēlastība, ka nekad nebūs lūgts par daudz”.

“TAVS PRĀTS LAI NOTIEK KĀ DEBESĪS, TĀ ARĪ VIRS ZEMES” (MT.6:10)

“Pārsteidzoši! Satriecoši!” – Tāda bieži vien ir medicīnas studentu reakcija, kad tie pirmo reizi zem mikroskopa apskata nemazgātu roku. Katru dienu uz mūsu ādas mudž tūkstošiem baktēriju, meklējot skrambas vai brūces, pa kurām iebrukt mūsu organismā. Tikai tad, kad apzināmies mūsu veselības apdraudētāju postošo spēku, mēs uzsākam ar tiem cīņu, ņemot talkā ūdeni un ziepes.

Pāvils mums rāda līdzīgu garīgās cīņas ainu, kurā mēs sastopamies ar neredzamiem nāvējošiem spēkiem. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef.6:12).

Mums kā Kristus sekotājiem, nākas sastapties ar nežēlīgiem spēkiem, kas tiecas mūs iznīcināt. Bez Dieva mēs esam nespēcīgi pret velnu. Dievs pār visu valda ar savu vārdu. Kad Dieva vārds tiek sludināts virs zemes, Viņa prāts notiek, kaut arī velns dara visu ko spēj, lai to apturētu.

“TAVS PRĀTS LAI NOTIEK” (MT.6:10)

Jēzus nav mūs atstājis vienus cīņā ar velnu. Drīz pēc tam, kad Jēzus ir izteicis brīnišķīgos apsolījumus attiecībā uz lūgšanu (Jņ.16:23-24), Viņš apsola mums aizsardzību pret velnu un visu tā izraisīto ļaunumu. “To visu Es esmu runājis uz jums,” saka Jēzus, “lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ.16:33). Kaut arī Jēzus nebūt nesola mūs paņemt prom no šīs pasaules, Viņš sola mūs pasargāt “no ļauna” (Jņ.17:15).

Ar prieku mēs varam lūgt ik dienas “Tavs prāts lai notiek ..”. Tad, ar paļāvību uz Dieva vārdu, mēs droši varam doties tālāk, zinot, ka mūsu mīlošais Tēvs mūs pasargās no ļaunā.

“MŪSU DIENIŠĶO MAIZI DODI MUMS ŠODIEN” (MT.6:11)

Seši no septiņiem lūgumiem “Mūsu Tēvs” lūgšanā ir par garīgām lietām. Tāpēc mums varētu būt kārdinājumu sacīt: “Dievam īpaši neinteresē mūsu ikdienas dzīvē šajā pasaulē”. Tomēr tas nav tā! Dievam rūp katrs mats uz mūsu galvas (Mt.10:30).

Ikreiz, kad redzam augļu dārzu vai labības lauku, mēs zinām, ka caur šīm dāvanām Dievs dod mums “mūsu dienišķo maizi”. Bet ja valdība un ekonomika ir sagrautas, šī apgāde var pēkšņi pārtrūkt.

Drīz pēc 1991.gada kara Irākā televīzija parādīja pasaulei šausmas, kādas parasti ir kara pavadones – bērni, kas cieš badu, un slimības, kuras izraisījis piesārņots ūdens. Visas tautas cieš no šīm šausmīgajām karu, ekonomisko depresiju, revolūciju, sausuma un citu katastrofu izraisītajām traģēdijām. Tāpēc, kad mēs lūdzam Kristus mācīto lūgšanu “mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”, mēs lūdzam ko vairāk, nekā tikai maizi galdā. Mēs tajā ietveram visas cilvēku veidotās organizācijas un struktūras, kuras Dievs izmanto, lai dāvātu mums šīs svētības, tai skaitā arī stabilu valdību.

Protams, mēs varam vienkārši atzīt, ka Dievs mūs apgādā ar visu, kas mūsu miesai un dvēselei nepieciešams. Tomēr, kad mēs ik dienas lūdzam “mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”, Dievs ļauj mums atzīt, un Viņam pateikties par to, ka Viņš ir avots, no kura plūst visas zemes svētības.

“UN PIEDODI MUMS MŪSU PARĀDUS, KĀ ARĪ MĒS PIEDODAM SAVIEM PARĀDNIEKIEM” (MT.6:12)

Kļūstot par kristieti, cilvēks uzsāk pavisam jaunu dzīvi. “Kas bijis ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17). Taču arī mūsu jaunajā dzīvē mēs bieži vien piedzīvojam konfliktus ar ģimenes locekļiem un draugiem, ar cilvēkiem, kurus satiekam ik dienas. Mēs atzīstam līdz ar Pāvilu: “Labo, ko gribu, es nedaru” (Rom.7:19).

Mēs atrodamies tik bezcerīgā situācijā, ka mums nepieciešams atgādinājums par Dieva piedošanu ik dienu, pat ik stundu! Katrreiz, kad mēs lūdzam: “Piedod mums mūsu pārkāpumus,” šie vārdi mūs drošina, ka “ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1.Jņ.1:9).

Jēzus māca mūs lūgt “piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Pārprotot šīs lūgšanas otrā daļa varētu likt domāt, ka cilvēka piedošanai jānāk pirms dievišķās piedošanas. Tomēr šeit uzsvars nav likts uz secību. Drīzāk gan gluži kā Tēvs caur piedošanu atjauno sadraudzību ar saviem bērniem, arī viņiem vajadzētu tā darīt savā starpā, bet tas var notikt tikai tāpēc, ka viņi paši ir saņēmuši Tēva piedodošo labestību. Tas nav tikai teorētisks princips, bet fakts. – Kad mēs caur piedošanu esam darīti brīvi no grēka vainas, mēs esam atbrīvoti mīlestībai pret citiem. Tikai caur mūsu debesu Tēva piedošanu mēs kļūstam spējīgi piedot citiem.

Lūgšana un piedošana iet roku rokā. Sirds, kas nav pārliecināta par Dieva žēlsirdīgo piedošanu, nekad neuzdrīkstēsies lūgt. Piedodiet citiem, kā Dievs jums ir piedevis, un tad lūdziet ar drošu pārliecību un prieku, ko dāvā piedošana!

“UN NEIEVED MŪS KĀRDINĀŠANĀ” (MT.6:13)

Kādēļ gan Jēzus māca mūs lūgt “Mūsu Tēvs..”, un tālāk arī “neieved mūs kārdināšanā..”? Ja mūsu debesu Tēvs mūs patiesi mīl, vai tad Viņš mūs kārdinātu?

“Neviens, kas tiek kārdināts,” raksta Jēkabs, “lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina” (Jēk.1:13).

Kad mēs lūdzam “neieved mūs kārdināšanā”, mēs lūdzam mūsu Tēvam, lai Viņš neļauj mums krist kārdinājumā. Šīs lūgšanas pareiza izpratne gan mierina mūsu sirdis, gan arī pievērš mūsu uzmanību ikdienišķajai garīgajai realitātei – velns ir nenogurdināms savos uzbrukumos. Brīdī, kad jūtamies droši, mēs saņemam daudz bīstamākus un viltīgākus triecienus, nekā visus iepriekš pieredzētos.

Paraugieties uz dažiem no saviem draugiem. Bērnībā viņi, iespējams, gāja baznīcā, pielūdza un slavēja Kungu Jēzu. Tagad Dievs viņus vairs neinteresē, viņu dzīves ceļi ir pasaulīgi un viņu dvēseles atrodas acīmredzamās briesmās. Tās slīd pretī elles bezdibenim. Citi jūsu draugi varbūt apgalvo, ka tic Dievam, tomēr viņu dzīves griežas ap naudu un materiāliem labumiem. Ārpus Kristus nevienam nav aizsardzības pret spējiem velna uzbrukumiem. Ja vien mūs neaizsargā Dievs un Viņa dzīvais vārds, ar mums var notikt tas pats, kas ar mūsu draugiem.

Lūdziet “Mūsu Tēvs” lūgšanu ik dienas. Kad mēs nonākam pie vārdiem “neieved mūs kārdināšanā”, mēs varam tos izrunāt ar ticības pārliecību un atvieglojuma prieku, ko dod Dievs – kamēr Kristus mūs sargā, velns var mūs kārdināt, bet viņš nespēj mūs iznīcināt!

“BET ATPESTĪ MŪS NO ĻAUNA” (MT.6:13)

Jēzus mums māca noslēgt lūgšanu ar vārdiem “atpestī mūs no ļauna”. Mūsu Pestītājs ar nolūku licis šos vārdus lūgšanas beigās. Ja mēs lūdzam pasargājumu un atpestīšanu no visa ļauna, tad pārējiem lūgumiem jānāk pirms tam. – Dieva Vārdam jābūt svētam mūsos, Viņa valstībai ir jānāk, Viņa prātam jānotiek pie mums. Caur to Dievs mūs pasargā no grēka un kauna, un no visa cita, kas mūs ievaino vai mums kaitē.

Visās mūsu lūgšanās Dievam mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka velns stāv aiz visām cīņām, asarām un izbailēm, ar kurām mēs sastopamies. Mūsu izpratne par šo cīņu uz dzīvību un nāvi kļūst daudz skaidrāka, ja saprotam, ka tad, kad Jēzus teica šo lūgšanu, Viņš patiesībā teica “atpestī un pasargi mūs no Ļaunā.” Pēteris raksta, ka velns “staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt” (1.Pēt.5:8). Tāpēc mums jālūdz “Mūsu Tēvs” lūgšana katru dienu, ne vien svētdienās vai īpašos gadījumos.

“ĀMEN” (MT.6:13)

“Uz zemes nav atrodama cēlāka un labāka lūgšana par dienišķo “Mūsu Tēvs””, uzsver Luters, “jo tai ir īpaša liecība, ka Dievs to labprāt uzklausa; mēs to nemainītu pat pret visas pasaules labumiem.” [Lielais Katehisms]

Ikreiz, kad lūdzam Jēzus mācīto lūgšanu, mēs varam to nobeigt ar stipru, drošu un priekpilnu “Āmen”. Tas ir apliecinājums mūsu ticībai uz mūsu žēlsirdīgo debesu Tēvu, kurš, neskatoties uz mūsu grēkiem, Kristus darba dēļ pieņem mūsu lūgšanas. Caur savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir devis mums iespēju vērsties lūgšanā pie mūsu debesu Tēva, gluži kā pazudušajam dēlam, kad tas atgriezās pie sava tēva. Mūsu debesu Tēvs Kristū apsola ne vien uzklausīt mūsu lūgšanas, bet arī atbildēt uz tām. “Jo cik ir Dieva apsolīšanu, tās Viņā ir jā, tāpēc caur Viņu mūsu āmen Dievam par godu” (2.Kor.1:20).