Vispārēja samierināšanās – visu cilvēku vešana atpakaļ – άποκατάστασις πάντων?

Runājot par visu, kas ticis rakstīts un sacīts par pastarās tiesas divējādo iznākumu – mūžīgo nāvi un mūžīgo dzīvību –, vispirms ­jākonstatē, ka Dieva vārds atkal un atkal neatlaidīgi norāda, ka šī ­izšķiršanās kļūst zināma jau mūsu tagadējā dzīvē. Uz to norāda Jēzus kalna sprediķī, tāpat apustulis Pāvils māca un mudina savas draudzes:

“..ka netaisni neiemantos Dieva valstību” (1.Kor.6:9-10; ­Gal.­5:19–21; 1.Tim.1:8–10).

Kas šeit – kā tas atkal un atkal notiek – māca un apgalvo, ka mēs neko nevaram zināt par Dieva tiesas iznākumu, tas kā draudzes gans un mācītājs nav izpildījis sava amata pienākumu. Jo šeit ir runa par to, kas šajā laikā izšķirošs mūžībai. Bez šī ieskata aplūkojamās tēmas kontekstā nonākam pie tukšām spekulācijām.

Vārds άποκατάστασις sastopams tikai vienā Rakstu vietā, proti, Apustuļu darbu grāmatā (3:21 un tālāk).

“..Kristu Jēzu, kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts (ἄχρι χρόνων άποκαταστάσεως πάντων), par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti.”

Arī tālākais, jau iepriekš citā kopsakarībā citētais teksts ir jāievēro saistībā ar norādi uz to, ko pravieši jau iepriekš pasludinājuši.

Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums Pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani (5.Moz.18:15–20); Tam klausait visās lietās, ko Tas uz jums runās. Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. – Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši. Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes (1.Moz.22:18; 26:4). – Jums vispirms Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no Sava ļaunuma.

Šis ir mesiānisks pravietojums, kas norāda uz Jēzus Kristus nākšanu, kas, aicinot uz atgriešanos un piedošanu, sagatavo un paver ceļu cauri nāvei un glābšanu no tiesas tiem, kuri Viņam tic. Šis ir Dieva vārda pasludināšanas uzdevums visiem cilvēkiem. Taču nav norādes uz to, ka visi cilvēki bez kādas izšķiršanas un tiesas nonāks debesīs.

Darbības vārds άποκατάστάνειν “atjaunot” atbilstošās Rakstu vietās (Mt.17:11; Mk.9:12; Ap.d.1:6) arī attiecināts uz visa tā ­piepildījumu, ko Dievs apsolījis Savā vārdā, proti, ka Viņš ar Savu tiesu nodibinās taisnību un ka ar to sāksies Viņa valdīšana – mesiāniskā valstība.

Kā jau tas baznīcas vēsturē bieži mēdz notikt, jēdzieni sāk patstāvīgu dzīvi, pakļaujoties mēģinājumiem novērst pretrunas. Attiecībā uz άποκατάστασις πάντων tas ir jautājums: kas tad īsti notiek ar tiem, kuri netiek uzņemti mūžīgajā valstībā. Frīdrihs Daniels Ernsts ­Šleiermahers, tāpat kā daži citi pirms un pēc viņa, šo problēmu ir formulējuši un mēģinājuši atrisināt kā personīgu ticības pārbaudījumu. Šeit jāatsauc atmiņā tiesas attēlojumi virs gotisko katedrāļu vārtiem, kur redzami starojoši svētie un izmisuši nolādētie – tas saistās ar viņa pārdomām:

Ja aplūkojam mūžīgo pazušanu saistībā ar mūžīgo svētlaimi, tad itin viegli varam saskatīt, ka pirmā vairs nevar pastāvēt, ja pastāv otrā. Jo, kaut arī ārēji tās abas ir pilnīgi atšķirīgas, tomēr paaugstinātais svētlaimes stāvoklis jau pats par sevi nav savienojams ar pilnīgu neziņu par citu cilvēku nelaimi, vēl jo vairāk tad, ja izšķiršanās ir tikai vispārējas tiesas sekas, kur tiesas laikā bijušas klātesošas abas puses, tas ir, ikviens ir apzinājies arī citu klātbūtni. Ja nu mēs piedēvējam svētlaimīgajiem jeb atpestītajiem zināšanu par nolādēto ļaužu stāvokli, tad nav iedomājams, ka viņiem nebūtu līdzcietības jūtu pret tiem..

Nedaudz vienkāršākā veidā izsakoties: tieši dievbijīgiem kristiešiem vajadzētu izjust kā kārdinājumu to, ka ne visi nonāk debesīs, un viņiem vajadzētu vismaz par saviem mīļajiem piederīgajiem un draugiem cerēt un lūgt, lai arī pēc nāves tomēr būtu iespēja novērst mūžīgu pazušanu. Tātad ir runa par to, kā klusināt noteiktus iebildumus, kuri nāk no mūsu pieredzes un mūsu jūtām.

Šis ir būtisks motīvs grēku atlaidām, ja ir runa par laicīgu sodu atcelšanu pirms tiesas pār dzīvajiem un mirušajiem. Tas var būt mokošs jautājums, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka tieši piētistu aprindās šī tēma arvien izraisa diskusijas, kuras beidzas pat ar asarām. Bet kā gan mēs varētu izdibināt Dieva padomu un novērst tajā saskatāmās pretrunas, ja neturamies pie Dieva vārda? Ne jau mums piederas tiesāt Dievu, bet Viņš tiesās mūs. Te mums būs dažas norādes pārdomām.

Pārliecinošākais piemērs par pastarās tiesas divējādo iznākumu ir mūsu acu priekšā Lūkas evaņģēlijā (23:39–43): līdzās Jēzum un reizē ar Viņu pie krusta tiek nonāvēti divi ļaundari. Viens izsmej un zaimo Mesiju, no kura visi gaidījuši Israēla pestīšanu:

“Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!””

Turpretī otrs atzīst savu grēku un lūdz Jēzu, lai piemin viņu:

“Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”

Tā nav prāta radītu pretrunu atrisināšana un novēršana, bet nāves stundā notiekoša nocietināšanās un atgriešanās. Līdz nāves brīdim paliek atklāts viss, ko mēs, cilvēki, varam un drīkstam darīt.

Tātad Dieva vārda pasludinājumā par pastaro tiesu izšķiroši svarīgi ir nevis draudi, bet aicinājums uz atgriešanos un gatavību, jo mēs nezinām, kad un kā pienāks šī diena, kas nāk “kā zaglis naktī” (Mt.24:43; Lk.12:39; 1.Tes.5:2; 2.Pēt.3:10).

Mateja evaņģēlija 25. nodaļa rāda pastarās tiesas divējādo iznākumu. Gudrās un ģeķīgās jaunavas (Mt25:1–13) gaida līgavaini ar saviem lukturiem: piecām no viņām ir tikai ierobežots eļļas daudzums lukturos, jo tās ir rēķinājušās ar līgavaiņa drīzu atnākšanu. Pārējām piecām ir līdzi lielāks eļļas krājums, jo viņas nezina laiku un stundu, kad līgavainis nāks. Un tad, kad beidzot līgavainis ierodas, pirmajām ir jau par vēlu:

“Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.”

Tāpat lasām par uzticētajiem talentiem (Mt.25:14–30). Kamēr vieni slēdz darījumus un gūst labumu no tā, kas viņiem uzticēts, viens savu talentu aprok zemē, tā ka tas nekādu ieguvumu nenes; turklāt šis kalps vēl mēģina aizbildināties, apsūdzēdams savu kungu.

“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju, un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”

Visbeidzot, (Mt.25:31–46) lasām par lielo tiesu pār pasauli. Šī, atšķirībā no abām iepriekšējām, nav līdzība, lai gan (Mt.25:32-33) pantos ietverta līdzība ar piemēru par ganu, kas šķiro savu ­ganāmpulku. Te redzam, ka gans pilda ne tikai glābēja un sarga uzdevumu (salīdz. Jņ.10; Lk.15:3–7; Ps.119:176), bet arī tiesā Viņš ir Ķēniņš (Mt.25:34). Šajā tiesas procesā savdabīgi ir tas, ka ne pie Cilvēka Dēla labās, ne kreisās rokas nostādītie nezina, kādēļ par viņiem pieņemts šāds lēmums. Acīmredzot viņi neapzinās savus labos un sliktos darbus, ko tie “darījuši (vai nav darījuši) vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem”. Tomēr šī tiesas norise atklāj to, “kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma” (Mt.25:34). Vai arī “eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt.25:41).