Vispārīgās un īpašās Dieva darbības
Apustuļu darbu grāmatā Pāvils saka, ka Dievs, “dod visiem dzīvību, elpu un visu” [Ap.d.17:25]. Šeit Pāvils runā par vispārīgo Dieva darbu, ar kuru viņš uztur visas radītās lietas tik ilgi, cik viņš to pats vēlas. Viss pastāv tikai tik ilgi, cik ilgi Dievs to uztur ar savu vispārīgo darbību, un viss sabruktu tajā pašā brīdī, kad Dievs šo darbību pārtrauktu. Tādējādi par vispārējo Dieva darbību tiek saukta regulāra, normāla un parasta notikumu gaita, kas iedibināta dabā, un ar kuru Dievs uztur, atbalsta, aizsargā un virza atsevišķas vienības tā, lai tās darbotos saskaņā ar savu dabu.
Savukārt īpašās Dieva darbības, kas attiecas uz apskatāmo jautājumu* ir tādas darbības ar kurām Dievs no savas žēlastības vai Svētais Gars veic kaut ko labu ticīgajos. Šajā sakarībā tiek izšķirtas divas lietas: a) tā ir darbība, kas nav raksturīga visām būtnēm, kas pastāv, dzīvo un tiek rosinātas; b) blakus vispārīgām uzturēšanas darbībām, kas attiecas arī uz bezdievjiem, Dievs īpašā veidā darbojas savos ticīgajos tā, ka tie saprot, vēlas un dara to, kas ir labs. Šāda izšķiršana ir ļoti svarīga, jo jaunā paklausība ticīgajos tiek saukta par Svētā Gara augļiem, kas tiek nesti nevis pateicoties vispārīgajai Dieva darbībai, tas ir, nevis tādēļ, ka mēs dzīvojam, esam un rosāmies Dievā, bet pateicoties Svētajam Garam, kurš darbojas ticīgajos citādi, nekā viņš uztur saprātīgus spēkus neticīgajos. Citiem vārdiem sakot, jaunā paklausība rodas no īpašas Dieva darbības, kas nav raksturīga neticīgajiem. Neticīgajos Dievs saglabā izvēles iespēju, bet viņš neko nedara tādā viedā, kas liktu cilvēkam izvēlēties ļaunu. Ļaunie darbi arvien izriet no cilvēka samaitātās dabas un grēcīgajām nosliecēm [Gal.5:19; Rom.7:5]. Tas, kas darbojas šādā ļaunā veidā nepaklausības bērnos, ir nevis Dievs bet Sātans [Ef.2:2]. Tādējādi labie darbi ir īpaša Dieva darbība ticīgajos, nevis cilvēka darbi vispār, kas tiek darīti saskaņā ar cilvēka kritušo dabu. Civilā skatījumā tie var būt labi un derīgi, bet tie nav Dieva īpašie darbi, kurus Dievs veica atdzimušajos. Kopīgs ar bezdievjiem atdzimušajiem ir tas, ka Dievs uztur un pasargā viņu dabiskos spēkus un prāta spējas. Bet pāri un blakus šai vispārējai darbībai, Svētais Gars ar īpašām darbībām apgaismo prātu, atjauno sirdi, un panāk to, ka ticīgie vēlas un dara to, kas ir patīkams Dievam [1.Tim.4:10].
Sekojoši mācība par Dieva vispārīgajiem un īpašajiem darbiem ne tikai noraida stoiķu un astrologu fatālismu un jebkuru aklu nejaušību, bet arī sniedz daudz mierinājuma un prieka ticīgajiem. Lai labāk izprastu šo jautājumu, apskatīsim tos iebildumus, kas parasti tiek lietoti kā iebildumi patiesai mācībai par grēka cēloni.
Pirmais iebildums: Vēstulē kolosiešiem apustulis saka, ka viss pastāv Dievā [Kol.1:17]. Savukārt vēstules ebrejiem autors saka, ka Kristus nes visas lietas ar savu vareno vārdu [Ebr.1:3]. Apustuļu darbu grāmatā Pāvils saka, ka Dievā “mēs dzīvojam un rosāmies, un esam” [Ap.d.17:28]. Pamatojoties šajos pantos kalvinistiski noskaņoti teologi saka, ka Dievs ir saistīts ar grēku un līdzdarbodamies grēkā un to atbalstīdams, daļēji ir grēka cēlonis. Šeit tiek minētas arī tādas Rakstu vietas kā Jņ.18:6 un 1.Ķēn.13:4, kas liecina, ka ja Dievs vēlētos viņš pārtrauktu grēcinieka darbību, un, piemēram, zaglis vai slepkava nevarētu pakustināt savu roku, bet tā kā viņi to var, tad Dievs esot līdzdalīgs viņu grēkos.
M. Hemnica atbilde: Pats vienkāršākais veids, kā atbildēt uz šo iebildumu, ir paskaidrot, kas grēks patiesi ir un uz kā tas balstās, proti, grēks ir defekts, trūkums un zaudējums. M. Hemnics norāda, ka lai gan šīs lietas vairāk šķiet piemērotas filozofiem, nekā teologiem, mums tomēr skaidri jāizšķir starp Dieva radītām lietām un grēku. Tā ir vajadzīga un nepieciešama nodarbe.
Šajā sakarībā ir jāatceras, ka grēks nav ne cilvēka daba, nedz arī cilvēka darbs, jo grēks nav ne būtība, nedz darbība, bet gan trūkums un zaudējums. Nav šaubu, ka mūsu daba un rīcība ir Dieva radītas un uzturētas, un grēks tām ir pieķeries, pielipis, bet tās nav pats grēks. Grēks ir dievišķās kārtības izkropļojums, kas pieķeras cilvēka dabai vai rīcībai, bet tas nenāk vis no Dieva, bet velna.
Tālāk ir jāizšķir divkāršs zaudējums, kas raksturīgs grēkam: a) grēkam trūkst sākotnējā Dieva iedibinātā kārtība vai mērķis; b) grēks ir dievišķās kārtības samaitāšana vai sajaukums, kas nav tikai trūkums. Tādēļ Jānis sauc grēku par “nelikumību”, tas ir, dievišķā likuma trūkumu vai atkāpšanos no dievišķā likuma.
M. Hemnics nepaskaidro šo jautājumu tuvāk, bet grēks ir arī pretošanās Dieva gribai. Tomēr tā nav pati darbība, bet gan tās defektīvais raksturs, kas tiek saukts par grēku. Sekojoši, Augustīna vārdiem runājot, “ļaunums nav daba, nedz arī pozitīva lieta.” Piemēram, aklums nav kāda būtība vai kaut kas pozitīvs. Ja aklums tiek dziedināts, tas vienkārši izzūd, nevis pārvietojas kaut kur citur vai pastāv pats par sevi. Tiktāl, cik akla acs ir daba, tā ir Dieva radīta, tiktāl cik tā ir defektīva, tā ir ļauna. Šī ir svarīga lieta, kas jāatceras. Ņemot vērā grēka dabu Augustīns saka, ka tā cēloni ir tikpat grūti atklāt, kā redzēt tumsu vai dzirdēt klusumu. Gan par tumsu, gan klusumu mums ir savas zināšanas, bet tās ir zināšanas par to, ko mēs nezinām, tā kā tās vienlaicīgi ir zināmas un nezināmas.
Šī ir piemērota vieta, lai apskatītu kādu piemēru no Rakstiem, piemēram, Jesajas 54:16 ir rakstīts: “Redzi, Es radīju kalēju, kas uzpūš oglēs uguni un kaldina pēc sava amata ieročus. Es radīju arī postītāju, kas tos saposta.” Šeit redzam, ka kalēja amata motivācija nāk no vispārīgās radīšanas kārtības, bet tādēļ, ka pats kalējs ar savu samaitāto gribu to nepareizi lieto, Dievs dara tā, ka kalējs pats iznīcina sevi, jo “nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt.” [Jes.54:17]. Te jāievēro divas lietas: 1) Dievs ir radījis kalēju, kas rada rīku. Šī ir vispārējā Dieva darbība. 2) Instruments ticis radīts, lai to lietotu pret pravieti, kas pavisam noteikti nav Dieva darbs, jo iepriekšējā pantā Dievs Jesajam saka: “Zini, ja pret tevi kāds vērš uzbrukumu, tas nenāk no Manis; kas saceļas pret tevi, tas kritīs tevis dēļ.” (15) Tādējādi Dievs rada kalēju, tas ir Dieva darbs, bet tad, kad kalējs kaļ ieročus, ko vērst pret Dieva ļaudīm, tas vairs nav Dieva darbs. Tas ir grēks, kas pašam kalējam nes pazušanu.
Otrais iebildums: Dievs ir visvarens un tādēļ tad, kad viņš virza cilvēka dabu, vairs nav iespējamas nekādas nejaušības, bet cilvēkam gribot negribot jārīkojas saskaņā ar Dieva gribu, jo neviena radība nevar pretoties visvarenam spēkam.
M. Hemnica atbilde: Ir skaidrs, ka tad, ja Dievs liek lietā savu absolūto varu uzturot savu saprātīgo radību, neviens nevar nedz domāt, nedz gribēt kaut ko citu, kā tikai to, ko Dievs liek viņam domāt un gribēt. Pretējā gadījumā Dievs viņu vienkārši piespiestu. Tomēr acīmredzams ir arī tas, ka Dievs neliek lietā savu neierobežoto spēku, lai iznīcinātu dabas kārtību, kuru viņš pats ir radījis, nedz arī maina to, kas vēl labs palicis saprātīgā cilvēka dabā. Turpretī Dievs valda pār savu radību tā, ka viņš ļauj tai likt lietā savus spēkus saskaņā ar radīšanā iedibināto kārtību. Raksti liecina, ka cilvēks spēj pretoties Svētā Gara darbībai, kaut arī Svētais Gars ir visvarens [Ap.d.7:51]. Šeit tikai jāpiebilst, ka Dieva neierobežotais spēks viņa vispārējās darbībās pilnībā neatceļ jebkuru sekundāru darbību, nedz arī tas nozīmē, ka Dievs ir grēka cēlonis.
Tas cilvēka prātā rada zināmas pretrunas, bet Raksti mūs nemudina izveidot loģiski saskanīgu ainu, bet palikt pie tā, kas mums atklāts.
Trešais iebildums: Otršķirīgie cēloņi nedarbojas paši par sevi, bet pakļaujas primārajiem cēloņiem, tas ir Dievam. Tāds otršķirīgs cēlonis kā Ievas griba pilnā nozīmē ir grēka cēlonis. Tādējādi Ieva nerīkojas viena, bet viņas rīcībā ir iesaistīts arī pirmcēlonis, tas ir, Dievs.
M. Hemnica atbilde: Dievs patiešām var radīt ar radīšanas darbu saistītos pirmcēloņus bez zemākiem iemesliem. Piemēram, Ādams un Ieva tika radīti bez parastā veida, kādā dabiski dzimst cilvēki; pirmie koki tika radīti ar jau gataviem augļiem; gaisma visumā tika radīta bez parastā veida, kā gaisma rodas un ceļo telpā utt. Tomēr savā neizmērojamā labestībā Dievs radīšanā izmanto arī zemākus, tas ir, otršķirīgus cēloņus, kas rodas no pirmcēloņa un bez tā nespētu pastāvēt.
Patiešām, otršķirīgie cēloņi paši par sevi bez pirmcēloņa nevarētu radīt neko pozitīvu. Paši par sevi tie var darboties tikai kā trūkums, kļūda vai nepietiekamība un šīs lietas savukārt nevar attiecināt uz pirmcēloni. Šo jautājumu ir vieglāk saprast, izmantojot Augustīna piemēru par klibu cilvēku. Klibu cilvēku raksturo gan viņa spēja kustēties, gan tas, ka viņš kustās klibojot. Pēdēja ir zināms kustību defekts. Šā cilvēka spēja staigāt ir saistīta ar velkošo spēku, no kura tomēr nerodas klibošanas defekts. Defekts ir saistīts ar kājas bojājumu. Tieši tāpat kā velkošais spēks joprojām liek klibai kājai kustēties, neraugoties uz tās klibumu, Dievs joprojām uztur dabu tādu, kāda tā ir, ar visiem tās trūkumiem.
Atbildot uz iebildumu, ka otršķirīgie cēloņi nedarbojas bez primārā cēloņa, jāsaka, ka patiešām sekundārie cēloņi ir atkarīgi no pirmcēloņa, bet vienmēr tas nenotiek vienādi. Pirmcēloņi saskan ar otršķirīgiem cēloņiem ne tikai tos uzturot, bet arī tos atbalstot un sekmējot to darbību. Turpretī ļaunos darbos, lai gan pirmcēlonis uztur dabu, tas tomēr neatbalsta gribu, kas darbojas pret Dieva gribu un viņa iedibināto kārtību.
Ceturtais iebildums: Tā kā Dievs atņemot savu uzturošo spēku varētu pilnībā iznīcināt dabu, kas rīkojas ļauni, kādēļ tad viņš to sargā un uztur, ja jau viņš negrib un neatbalsta grēku?
M. Hemnica atbilde: Tā kā Dievs nav mūsu grāmatvedis, kam jāatskaitās par savu rīcību, tad mums nevajadzētu pārāk cieši nodarboties ar neizdibināmu lietu pētniecību, bet jāmācās tās lietas, kas palīdz un veicina dievbijību. Radīšanas stāstā Dievs brīdina, ka ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka nesīs nāvi [1.Moz.2:17]. Šie Dieva vārdi skaidri liecina, ka viņš nevēlas uzturēt, bet gan drīzāk vēlas iznīcināt grēcīgu dabu. Savukārt 8. psalma 2. pantā Dievs saka Kristum – lūdz man, un es Tev došu tautas par mantojumu. Tādējādi redzams, ka lai gan Dievs nevēlas uzturēt grēcīgu dabu, tomēr pēc Dieva Dēla lūguma šis likums tiks mīkstināts. Sekojoši Dieva Dēls patiešām uztur visas lietas ar savu visvareno vārdu un viņā visas lietas ir sasaistītas kopā [Ebr.1:3; Kol.1:17].
Tajos brīžos, kad Dievs iznīcina bezdievīgos, Dievs parāda savu sākotnējā likumā ietverto bardzību. Tomēr grēcīgā daba tiek uzturēta Dēla dēļ, nevis tā, ka Dievs to atbalstītu vai apstiprinātu, bet lai no cilvēka cilts varētu tikt sapulcināts Dieva mantojums – viņa baznīca. Dieva žēlsirdība, kas izpaužas tajā apstāklī, ka viņš joprojām uztur bezdievīgos, nav ar prātu aptverama. Dievs uztur mūsu locekļus, spēkus un darbības pat tad, kad ar tām darām tādas lietas, kas visaugstākā mērā aizskar un aizvaino Dievu.
Neraugoties uz šo neaptveramo Dieva laipnību un žēlsirdību, nepateicīgais cilvēks ar savu rīcību uzskatāmi parāda, cik briesmīgs ir grēks. Kamēr Dievs mūs uztur, lai gan esam pelnījuši, ka viņš mūs iznīcina, bet grēks mūs turpina iznīcināt, mēs tomēr turpinām grēkot pret Dieva gribu un tiecamies darīt to, uz ko mudina grēks, kas mūs iznīcina. Šī briesmīgā dabas samaitātība atklājas arī krievu zinātnieka Pavlova eksperimentos ar dzīvniekiem, kurus padomju laikā izmantoja pret cilvēkiem. Noteiktā veidā apstrādāti, Pavlova eksperimentā tie suņi, kas tika sisti, laizīja sava sitēja roku, bet koda tajā rokā, kas tiem deva ēst. Ļeņins esot izteicies, ka Pavlovs izglābis pasaules revolūciju un ieviesis Pavlova atzinumus padomju sadzīvē. Patiešām neaprakstāms ir cilvēka samaitātības posts! Tomēr daudz lielāka ir Dieva žēlastība, ar kuru Dievs uztur mūsu rokas un mēli arī tad, kad ar tām cīnāmies pret Dievu! Tādējādi mums vajadzētu īpaši atzīt un pārdomāt svētību, kas nāk no Dieva Dēla aizlūgšanas par mums. Tās dēļ Dievs mūs tūdaļ neiznīcina, kad grēkojam, bet lēnprātīgi virza uz atgriešanos. Patiesi baismīgam postam un nelaimēm vajadzētu velties pār cilvēci, jo tā izmanto Dieva laipnību un žēlsirdību, lai grēkotu un vērstos pret pašu Dievu. Ja Dieva dusmas pār mums tiktu izlietas nekavējoties, pasaule un visa daba būtu iznīcināta vienā mirklī, kā tas notika grēku plūdos. Tomēr Dievs ir žēlsirdīgi atvēlējis mums laiku, lai mēs varētu tikt vadīti pie atgriešanās. Dieva laipnības dēļ nevienam gan nevajadzētu domāt, ka tad, ja sirds paliks neatgriezeniski cieta savos grēkos, Dieva dusmas ies secen. Nē, Dievs tās sakrāj dusmības kausā kā noliktavā, lai tad, kad viņa pacietības mērs būs pilns, izgāztu tās par neatgriezīgajiem grēciniekiem.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc Dievs aiztur savas dusmas. Dievs uztur velnu un bezdievīgos, lai viņa dusmības dienā visiem skaidri būtu redzams briesmīgais grēka ļaunums un baismīgās Dieva dusmas pret grēku. Mums nevajadzētu iedrošināt sevi uz grēku, redzot ka Dievs nesoda ļaunumu uzreiz, vai pat radīt bezdievīgas teorijas, kas attaisno grēku un ļaunumu, pat cenšoties to piedēvēt pašam Dievam. Kad Ādams strādāja Paradīzes dārzā, Dievs ne tikai uzturēja viņa darbu, bet arī palīdzēja un atbalstīja, lai tas būtu Dievam tīkams. Kad Ieva pastiepa roku pēc aizliegtā koka augļa, Dievs uzturēja viņas darbību, bet pavisam noteikti neatbalstīja ļauno rīcību. Dievs neatbalsta ļaunu rīcību, bet tādēļ, ka viņš ir visu cilvēku, arī neticīgo glābējs, Pāvils pamatoti un dievbijīgi saka, ka Dievs uztur, bet neatbalsta ļaunu rīcību [1.Tim.4:10]. Dievs atbalsta un uztur radīšanā iedibināto kārtību, kas ir laba, bet tad, kad novēršamies no viņa un darām ļaunu, tā ir mūsu pašu, nevis Dieva rīcība.
Diemžēl cilvēka samaitātība ir tik liela, ka labo tas piedēvē sev, bet slikto Dievam. Kristiešiem jāmācas pretējais – jāatzīst savs grēks un jāslavē Dievu par visu labo, visvairāk par to, ka viņš piedod grēku.
* – Dievs arī ārpus vai pilnīgi pretēji otršķirīgiem cēloņiem vai nu mīkstina, vai pilnīgi maina dabas likumus, lai atbalstītu ticīgos un baznīcu. Taču šis ir atšķirīgs jautājums un tiešā veidā neattiecas uz apskatāmo tematu.
Ieskaties