Viss ir relatīvs
Īpaša loma šā jaunā Kristus veidošanā bija vēsturei, kas tika izmantota kā ideoloģisks ierocis cīņā pret tradicionālo kristoloģiju, kas apliecināta senajās ticības apliecībās un līdz pat XVIII gadsimta beigām valdīja kristietībā.
Centīsimies īsumā iepazīties ar raksturīgākajiem Jēzus dzīves vēsturiski kritiskās pētniecības aizsācējiem un viņu uzskatu turpinātājiem.
Par Jēzus dzīves kritiskās pētniecības sākumu var uzskatīt 1778. gadu. 1774. gadā vācu rakstnieks un literatūras kritiķis, pēc pārliecības brīvmūrnieks, Gotfrīds Lesings (1729–1781) iesāka publicēt nesen mirušā orientālista Hermaņa Samuēla Reimāra (1694–1768) rakstus. Problemātiskākais no tiem bija 1778. gadā publicētais septītais fragments – “Par Jēzus un Viņa mācekļu mērķiem”.
Pēc senbaznīcas kristoloģiskajiem strīdiem šo notikumu var pamatoti uzskatīt par otras lielākās krīzes sākumu kristīgajā baznīcā.
Savā rakstā H. Reimārs apšaubīja visu kristīgo ticību kopumā, ne tikai noliedzot Jēzus dievišķumu un augšāmcelšanos, bet arī pasludinot Jēzus mācekļus par krāpniekiem, kas izdomājuši stāstus par Jēzus augšāmcelšanos un otro atnākšanu.
H. Reimāra domas balstījās angļu deismā, kas universu uzskatīja par noslēgtu sistēmu, līdzīgu pulksteņa mehānismam, kuru Dievs reiz iedarbinājis, lai turpmāk tā darbībā vairs neiejauktos. Šīs un tamlīdzīgas idejas H. Reimārs izmantoja, lai uzbruktu klasiskajai protestantiskajai ortodoksijai.
Taču viņš spēra vēl soli tālāk, pasludinot senos kristiešus par krāpniekiem. Proti, senajā baznīcā, kad zudusi nepamatotā cerība uz drīzu Kristus otro atnākšanu, kristieši izdomājuši evaņģēliju stāstus par Jēzus veiktajiem brīnumiem, Viņa augšāmcelšanos un debesbraukšanu.
Šo domu vēlāk uztvēra un attīstīja pazīstamais humānists Alberts Šveicers. Taču ne viens, nedz otrs necentās iedziļināties pirmkristīgās draudzes apokaliptiskajā pasaules ainā un valodā.
Tas ir, viņi necentās saprast, ko īsti evaņģēliji un apustuļu vēstules mācīja par laiku piepildījumu un pasaules galu, bet vienkārši lietoja apokaliptisko elementu kā pierādījumu Jaunās Derības vēsts neuzticamībai.
Savukārt G. Lesings izmantoja H. Reimāra darbus, lai paceltu jautājumu par vēsturiskās patiesības pierādāmību vispār. Viņš pirmais mēģināja atdalīt Jāņa evaņģēliju no pārējiem trim, tā saucamajiem sinoptiskajiem evaņģēlijiem, meklēja patiesos evaņģēliju avotus, ierindoja evaņģēlijus vienā kategorijā ar pārējiem vēstures dokumentiem un apšaubīja Jēzus dievišķumu.
Ieskaties