Visu mūsu patiesā tēvija

Šodien baznīcās daudz tiek runāts par tautu un tēviju, bet apustulis Pāvils saka, ka kristieši nepieder šai pasaulei, bet “mēs piederam debesīm” (Fil.3:20).

Par mūsu ticības tēvu Ābrahāmu un viņa bērniem tiek sacīts, ka viņš ticībā “aklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas.

Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā.

Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu.” (Ebr.11:8-16)

Tad nu, lūk, šī pilsēta – jaunā Jeruzāleme ir visu mūsu patiesā tēvija, ko ar ilgām un nepacietību gaidām. Ne Rīga, nedz Liepāja nav mūsu īstā mājvieta. Šeit mēs esam tikai viesi, kas ilgojas pēc labākas – pēc Dieva apsolītās debesu tēvijas.