XV svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

Vispirms mums jāpievērš uzmanība vārdam “neviens”. Tas liecina, ka nav iespējams, ka kādam cilvēkam būtu divi dievi vai, ka cilvēks varētu paļauties gan uz patieso Dievu, gan uz vēl ko citu. Kā kādā vietā ar nosodījumu jautā pravietis: Cik ilgi jūs klibosiet uz divām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad kalpojiet viņam, bet ja Baals ir Dievs, tad kalpojiet Baalam. Otras izteikums ir “ienīdīs un mīlēs, pieķersies un atmetīs.” Cilvēks nevar palikt neitrāls starp Dievu un velnu, starp patiesību un meliem. Viena lieta izslēdz otru. Nevar vienlaicīgi būt diena un nakts, gaisma un tumsa. Ja cilvēks ar visu savu sirdi pieķeras Dievam, tad viņš sāk ienīst ļaunumu un visu šo pasauli. Ja cilvēks pieķeras pasaulei, tad agri vai vēlu viņš sāks ienīst Dievu. Tālākais Jēzus secinājums ir vienkāršs: jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Kādēļ tā? Tādēļ, ka abi divi prasa visu jūsu sirdi, domas un prātu. Ja pieķersieties Dievam, jums nevajadzēs vairāk neko citu. Ja pieķersieties mantai, jums arī nevajadzēs nedz Dievu, nedz ko citu, kā tikai mantu. Tad manta būs jūsu kungs. Tomēr cilvēka prāts nespēj ar to samierināties un viņš saka – bet bez naudas un mantas taču arī nevar, no kaut kā taču ir jādzīvo!

Pazīstot mūsu neprātu, muļķību un neticību, Jēzus saka: Tāpēc Es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?

Ievērojiet atkal šos mazos vārdiņus, proti, Kristus saka “tāpēc” un “Es jums saku”. Tāpēc nozīmē – atcerieties, ka jūs varat kalpot tikai vienam Dievam. Tiklīdz jūs no viņa novēršaties, jūs kļūstat par otra pielūdzēju. Kas no tā izriet? Pavisam vienkārši – ja jūs ticat Dievam – zemes un debess Radītājam un uzturētājam, tad jums nav jāuztraucas par savu dzīvību, ēdienu, dzērienu un drēbēm, jo Viņš par to gādā un rūpējas. Savukārt, ja jūs paši vēlaties to darīt, ko Jēzus neiesaka, tad jūs uzņematies Dieva lomu. Šo lietu ir svarīgi saprast – tiklīdz jūs uzsākat zūdīšanās biznesu, jūs sakāt- Dievs ir slikts, viņš par mani slikti rūpējas, es darīšu to pats. Savukārt vārdi “Es jums saku” nozīmē, ka nevienam nevajadzētu paļauties uz pasaules gudrību un miesas prātu, bet uz Kristus vārdiem. Kādēļ tā? Tādēļ, ka jums taču ir dzīvība, ko visi esat dabūjuši bez savām rūpēm, Dievs jums to ir devis. Ja nu Viņš to ir devis, tad Viņš arī parūpēsies par to, lai jums būtu ar ko šo dzīvību uzturēt. Ja jau lielo lietu dabūjāt bez zūdīšanās, tad kādēļ zūdīties par mazo? Tāpat ir arī ar miesu. To taču arī jūs dabūjāt bez zūdīšanās. Tā ir daudz labāka un brīnišķīgāka par jebkurām drēbēm. Tad kādēļ jums jāzūdās par to, kur dabūsiet drēbes? Turklāt, ja Dievs jums to nedos, tad kā gan jūs domājat to visu iegūt paši? Tad jums atliek tikai atteikties no Dieva un pievienoties velna kompānijai, lai mēģinām no Dieva nozagt to, ko Viņš jums negrib dot. Bet tas ir ļoti slikts un bīstams bizness, jo pazaudēt Dieva labvēlību un iegūt tādu kompanjonu kā velns, ir pats neprātīgākais, ko cilvēks var darīt.

Tomēr, tā kā Kungs Kristus zina, ka esam slikti skolnieki un ar vārdiem mums vien nepietiek, tad Viņš sniedz vēl dažus piemērus no dabas pasaules:

Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs i zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?

Ar piemēru par putniem viss ir daudz maz skaidrs -jūs taču neesat redzējuši nevienu putnu ar naudas zuteni padusē vai sējam, pļaujam un krājam šķūņos. Un tomēr putni ir pabaroti. Kas tad tos visus baro? Ja nebūtu Debesu Tēva, tad pasaulē drīz nebūtu neviena dzīva putna. Bet jūs taču redzat, ka putni ir un to ir diezgan daudz tādēļ – nāciet pie prāta! Turklāt jūs taču ikviens, ja vien neesat fanātisks Zaļo uzskatu piekritējs, uzskatāt, ka esat kaut kas vērtīgāks, lielāks un labāks par pumu. Ja nu Dievs pat šos putnus baro un uztur, ko taču jūs nevarat noliegt, tad kā gan viņš nebaros jūs? Tieši tāpat Kristus aicina arī domāt par dzīvību. Zūdieties un vaimanājiet, cik gribat, jūs taču nevarēsit ar to savu mūžu pagarināts pat par vienu Tieši otrādi, jo vairāk uztrauksieties, jo mazāk dzīvosiet. To pašu Jēzus saka arī par apģērbu – mācieties no puķēm laukā! Vai tās nav skaisti apģērbtas? Kurš viņas tā ir izdaiļojis? Taču, ne jūs, bet Dievs! Ja nu Dievs pat viņas tā ģērbj, ka pat Salamans ar savām drēbēm nobālēja to priekšā, tad kādēļ jums uztraukties par apģērbu? Jūs taču vērtējat sevi nedaudz augstāk par puķēm? Lūk, ko es jums teikšu, saka Kristus, jūsu galvenā bēda ir nevis tā, ka jums ir par maz naudas vai mantas, bet tā, ka jūs esat mazticīgi. Tas ir, ar savām vaimanām un zūdīšanos, šaubām un bailēm jūs esat apklusinājuši ticības balsi un kļuvuši galīgi neprātīgi, tik neprātīgi, ka nespējat neko mācīties ne no maniem vārdiem, nedz no apkārtējās dabas pasaules. Un tad Viņš atkal saka īpašu vārdiņu, kas mums jāievēro, proti,- tāpēc. Ko nozīmē šis tāpēc? Tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr vēl pasaulē ir putni un puķes, nevienam cilvēkam nebūtu prātīgi zūdīties par to, ko viņš ēdīs, ko dzers un ko vilks mugurā. Savukārt vārds mazticīgs šeit ir identisks vārdam plānprātiņš. Tātad savelkot visu kopā, Kristus saka – neesiet plānprātiņi! Lai to labāk saprastu, ņemsim kādu piemēru no cilvēka dzīves. Piemēram, Juris rūpējas un gādā, lai Tomasam būtu ko ēst, dzert, un vilkt mugurā. Un Tomass var bezrūpīgi baudīt bērnību. Bet tagad iedomāsimies, ka vienu dienu Tomass paziņo – zini, tēvs, es nevaru tev īsti uzticēties, tādēļ turpmāk par ēdienu, dzērienu, drēbēm u pajumti es gādāšu pats. Tā būs drošāk! Ko mēs par to sacītu? Mēs teiktu – puikam kaut kas nav kārtībā ar galvu. Vai ne? Un, ja tomēr viņš tā darītu, tad katrā ziņā visiem ir skaidrs, ka pat ja viņš kaut kā tiktu galā ar visu, tad tomēr viņam klātos daudz, daudz sliktāk, nekā tad, kad par viņu rūpējās tēvs un māte. Te arī ir atbilde daudziem cilvēkiem – viņi atsakās no Dieva gādības, uzkrauj visas rūpes uz saviem pleciem un viņiem, protams, sāk klāties daudz sliktāk, nekā iepriekš. Ko dara cilvēks?

Viņš vaino Dievu un cenšas zūdīties vairāk, strādāt vairāk un kaut kā panākt, ka viņš tomēr tiek pie tā, ko iekārojis, bet iznākums tam visam ir posts un nelaime. Tādēļ šādos brīžos galvenais jautājums ir nevis – ko darīt? – bet gan – kam ticēt? Ja ticam savam miesas prātam, tad mums jāturpina zūdīšanās liturģija, kas tomēr neko , neuzlabos. Ja ticam Dievam, tad mums jāatgriežas pie Viņa, jātic Viņa gādībai un rūpēm un jādzīvo bez zūdīšanās un vaimanāšanas, esot apmierinātiem ar to, ko Dievs dod.

Te mums atkal jāmācās no dabas pasaules. Putni un zvēri var iztikt tīri labi tikmēr, kamēr tie dzīvo tā, kā Dievs viņu dzīvi iekārtojis. Taču tiklīdz tie sāktu dzīvot citādi, tiem klātos slikti. Ar mums cilvēkiem tieši tā ir noticis. Neviens nebija īsti apmierināts ar savu dzīvi, gandrīz visi gribēja dzīvot labāk, ceļot vairāk, braukt dārgākās mašīnās, pirkt dārgāku apģērbu, nekā viņi patiesībā varēja atļauties. Tādēļ no valdībām un finanšu institūcijām tika pieprasīts, lai tās sagādātu šo citādo, “labāko” dzīvi. Protams, to bija iespējams panākt tikai un vienīgi aizņemoties un dzīvojot uz parāda Tā arī pasaule darīja, un tagad gandrīz nav nevienas valsts un cilvēka, kam nebūtu lielāki parādi, nekā tie jelkad spēs atmaksāt. Viss ir ļoti vienkārši – arī cilvēkam jādzīvo tā, kā pienākas viņa kārtai un stāvoklim, um kā viņš var atļauties dzīvot.

Te nu cilvēka prāts sāk dumpoties. Kā tad tā? Vai tad visa pasaule to vien nedara, kā aizņemas naudu un dzenas pēc tās, kamēr vien var kustēt?

Kristus tam piekrīt, bet Viņš atkal bilst kādu īpašu vārdu, proti, “pagāni”. Tie, kas pēc visa tā dzenas ir pagāni. Kas tad ir pagāni? Tie ir cilvēki, kas nepazīst patieso Dievu, uz Viņu necer un neko no Viņa negaida. Tādēļ viņi dzenas pēc sava dieva, tas ir, naudas, mantas un varas. Tas ir dievs, kurš nekad nepietiek visiem un kura arvien ir par maz. Tāpēc pagāni savstarpēji sacenšas, lai iegūtu sava elka labvēlību. Savukārt uz kristiešiem šī sacensība neattiecas, jo Dievs – Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Pēc Viņa laipnības un labvēlības šajā sakarībā nav jākaro un jādzenas. Tā vietā Dievs vēlas, lai Viņa bērni tiektos un dzītos pēc Viņa un pēc dzīves kopā ar Dievu Debesu valstībā. Protams, tas prasīs laiku, spēkus un pūles, bet Dievs tās atalgos, pārējās lietas saviem bērniem vienkārši piemetot. Tāpat darām arī mēs. Kad mūsu bērni labi mācās un dara to, kas tiem jādara, mēs labprāt viņiem visu dodam un dāvinām. Beigu beigās visa ekonomika balstās uz atziņu, ka šīs pasaules labumi ir ierobežoti. Visiem nekad nebūs tm nevar būt tik daudz, cik tie vēlas. Tāpēc ekonomika māca, kā ierobežotos resursus pareizi izlietot, lai vajadzības tiktu samērotas ar iespējām.

Tomēr mēs esam vāji ticībā un arī mūsu prātiņš nav diez ko stiprs. Mēs nespējam redzēt un saprast, kādā veidā Dievs mums varētu dot to, kas mums vajadzīgs. Mēs raugāmies apkārt un sakām – man vajag, bet nav! – un klusībā domājam, rīt jau arī nebūs. ~ Kurš tad to dos? Lai pasargātu mūs no šādām zaimojošām domām un Dieva kārdināšanas, Kristus sniedz mums visiem zelta formulu, kas māca dzīvot šodien un priecāties un bēdāties par šo dienu, bet rītdienas rūpes atstāt Dieva ziņā. Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.

Tas, ko Jēzus saka būtībā nozīmē – nestiepiet sev līdzi bēdas no vienas dienas uz otru. Ļaujiet, lai rūpes paliek rītdienai. Atlieciet visas rūpes un raizes uz rītdienu, tāpat kā sliņķi mēdz atlikt savu darbu uz rītdienu. Dariet tāpat jūs ar savām rūpēm un raizēm. Tā kā rītdienas nekad vēl nav, tad arī rītdienas bēdas jūs nekad neaizsniegs. Pasaulē arvien būs bēdas un problēmas, kuras evaņģēlijā tiek sauktas vārdā – kakia, proti, kaut kas tāds, kas neder nekam. Bēdas, raizes un problēmas mums jāmācās paciest un panest, bet zūdīties par tām būtu galēji muļķīgi.

Kā tad, lai īsti dzīvojam? Šodien mums ir jāstrādā, jāatpūšas un jāiztiek ar to, ko Dievs devis, bet visas bēdas, raizes, rūpes un zūdīšanos jāatliek uz rītdienu. Te nu tiešām ir vietā vārdi – nedarīt to šodien, ko padarīt var rīt. Āmen.