XXI svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Jēzus atkal bija nonācis Kānā, mazā Galilejas pilsētiņā, kur Viņš nesen kā kāzu viesis bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Šajā pašā pilsētiņā bija arī kāds romiešu tetrarha Hēroda Antipas galma vīrs. Hērodu Antipu vienkāršie ļaudis sauca par ķēniņu. Evaņģēlists Jānis, kurš atradās kopā ar Jēzu, mums stāsta, ka kāda Hēroda Antipas galminieka dēls gulējis slims netālajā Kapernaumas pilsētā. Izdzirdējis, ka Jēzus ieradies Galilejā, galminieks tūdaļ devās pie Viņa. Tā kā viņa dēls grasījās mirt, izmisuma pārņemtais tēvs, meklēja palīdzību. Viņa pēdējā cerība bija Jēzus, par kura neparastajām spējām klīda dažādi nostāsti.

Un tā nogājis pie Jēzus, galminieks lūdza, lai Viņš nāktu un dziedinātu viņa dēlu. Protams, normālos apstākļos galminieks neko tamlīdzīgu nedarītu, bet tagad viņam nebija citas izejas. Jēzum tas viss diez ko nepatika. Vismazāk Viņš vēlējās, lai Viņu uzskatītu par kādu brīnumdari-dziednieku vai kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ, raudzīdamies uz galminieku, Viņš skumji konstatē grēcīgam cilvēkam tik raksturīgo trūkumu: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Tomēr galminieks neatlaižas. Viņam šī ir pēdējā cerība, un, ignorēdams Jēzus sacīto, viņš pazemīgi turpina lūgt: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” No tā mēs varam noprast, ka viņš joprojām Jēzu uzskata par kādu īpašām spējām vai zināšanām apveltītu cilvēku, kas ieradies pie viņa dēla, varētu tam palīdzēt. Jēzum tas pagalam nepatīk, bet redzēdams vīra izmisumu un nevēlēdamies pievilt viņa uzticību, Jēzus nolemj tam palīdzēt. Tomēr Viņš nesteidzas vis uz Kapernaumu, bet saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Jēzus vēlējās, lai galminieks un ikviens cits ticētu Viņa vārdiem un nemeklētu brīnumus. Jēzus vārdi rada galminiekā ticību un viņš devās uz mājām pie sava dēla. Vēl viņam ceļā esot, viņu sastapa viņa kalpi, kas steidzās tam pretī ar ziņu, ka viņa dēls dzīvs. Apjautājies pēc laika, kad sākusies atveseļošanās, viņš no kalpiem uzzina, ka tas noticis tajā pašā stundā, kad Jēzus tam sacījis: “Tavs dēls ir dzīvs”. Tagad galminieks saprata, ka Jēzus ir kaut kas daudz, daudz vairāk par kādu brīnumdari vai dziednieku. “Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.” Par šo ticību mums jārunā un tā jāpārdomā šodien.

Cilvēki ilgojas pēc pārdabiskām lietām un brīnumiem. Pat ateisti un pagalam neticīgi cilvēki alkst pēc kaut kā neparasta, brīnumaina. Tā ir ticība ekstrasensiem, pareģiem, burvjiem un dažādiem dziedniekiem, lidojošajiem šķīvīšiem, noslēpumainām būtnēm, kas dzīvo kaut kur grūti pieejamos kalnos vai jūras un ezeru dzīlēs. Tādēļ laiku pa laikam mēs dzirdam nostāstus par dažādiem brīnumdariem, sniega cilvēkiem, dzelmju briesmoņiem, noslēpumainiem citplanētiešiem vai par jaunām zālēm, ar kurām var dziedināt visas slimības. Tas liecina, ka cilvēki pa daļai nepazināti nojauš savu nespēju izprast šo dzīvi un tikt ar to galā.

Tādēļ tie meklē to, ko reiz pazaudējuši, proti, drošību un mieru Dieva tuvumā. Tomēr atrazdamies velna maldu varā, tie nespēj mīlēt Dievu un Viņam uzticēties. Tie netic Dieva laipnībai un gādībai, Dieva iedibinātajai pasaules kārtībai, paša Dieva vārdiem, bet meklē apkārtceļus, kā no Dieva nozagt to, kas tiem trūkst. Tādēļ arvien mēs dzirdēsim ne tikai par dažādiem dziedniekiem un citiem brīnumdariem, bet arī par nopietniem zinātniekiem, kas meklēs nemirstības zāles un tam līdzīgas lietas. Tā kā viņu ienaids ar Dievu neļauj tiem Dievam uzticēties un saņemt no Dieva to, kā Viņš šīs lietas cilvēkiem dod, tad tie mēģinās tās paši nozagt Dievam. Protams, savu rīcību viņi tā nedēvēs, bet centīsies sevi iztēlot par cilvēces glābējiem, teiksim, kaut ko līdzīgu Prometejam. Tomēr viņu pūliņi būs neveiksmīgi un visi viņu brīnumi nebūs nekas vairāk kā tikai velna māņi, ar kuriem pievilt lētticīgos. Jau no paša sava publiskās darbības sākuma Jēzus noraidīja jebkurus mēģinājumus iecelt Viņu brīnumdara kārtā. Atcerēsimies, ka tas vispirms bija velns, kas piedāvāja Jēzum kļūt par brīnumdari un tam sekoja neskaitāmi cilvēki. To visu Jēzus noraidīja, kā velna kārdinājumus. Iedzimtais grēks cilvēkā ir tas, kas rada nepārvaramu psiholoģisku spiedienu uz cilvēka prātu, spiežot viņu tiekties pēc tādām Dieva dāvanām kā dzīvība, veselība, drošums, dzīves jēga, noraidot pašu dāvanu devēju Dievu. Tādēļ šī grēcīgā pasaule arvien būs brīnumdaru, dziednieku un dažādu citu šarlatānu pilna. Viņu skaits, tuvojoties laiku beigām, arvien pieaugs. kā cilvēkiem šādas lietas patiks, arī daudzas baznīcas padosies velna kārdinājumam un kļūs par brīnumdaru kopienām, kas solīs cilvēkus dziedināt, padarīt veselus, bagātus, gudrus un veiksmīgus. Patiesi gudrs ir tas, kas aiz piedāvātā ārējā spožuma tajā visā saskata velna baiso tumsas varu, kas mēģina pievilt pat Dieva izredzētos.

Pretēji šādai ticībai zīmēm un brīnumiem Jēzus vēlas, lai cilvēki ticētu Viņa vārdam. To, cik grūti tas ir, mēs redzam kaut vai pie viena no Viņa apustuļiem, proti, Toma, kas atsakās ticēt tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies, iekams nebūs aptaustījis Jēzus caurdurtās rokas un sānus. Tomam adresētajos Jēzus vārdos slēpjas atrisinājums visam mūsu dzīves un esamības noslēpumam: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Tātad ticība dara cilvēku svētlaimīgu un tā nebalstās tajā, ko cilvēks redz un piedzīvo. To, kur sakņojas ticība atklāj šīsdienas evaņģēlija stāsts. Ticība rodas no Jēzus vārdiem, balstās tajos un tajos saņem palīdzību un patvērumu visās dzīves bēdās un grūtībās. Kādā vietā Jēzus saka, ka ja cilvēks neticēs Dieva vārdiem, tad viņam nepalīdzēs nekādi brīnumi, pat miroņu augšāmcelšanās. Turpretī ticība Jēzus vārdiem tam dāvinās pilnīgi visu, pat mūžīgo dzīvošanu.

Šis varenais spēks Jēzus vārdiem piemīt tādēļ, ka Jēzus ir patiess Dievs. Viņš nekad nerunā vēlējuma izteiksmē, nesaka – varbūt, iespējams, bet runā kā tāds, kam piemīt spēks un vara. Viņa runas veids ļoti pārsteidza jūdus – šokēja rakstu mācītājus, bet dāvināja ticību vienkāršiem Viņa sprediķu klausītājiem. Jēzus vārdiem piemīt neierobežots spēks un vara. Pats būdams mūžīgais Vārds, Viņš ar saviem vārdiem ir radījis debesis un zemi, eņģeļus un cilvēkus. Tas, ko Jēzus saka ir Patiesība, un tas, ko Viņš saka, vienmēr piepildās. Tas notiek tieši tā, kā mēs dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā. Tiklīdz Jēzus bija sacījis galminiekam – ej, tavs dēls ir dzīvs – tā galminieka dēls kļuva vesels tajā pašā brīdī. Tātad dzīves un esamības jēgu ir sapratis tas, kurš uzticas Jēzus vārdiem, jo tie ir Viņa radītāja un glābēja vārdi.

Jēzus vārdi mums nevēsta, ka tiksim dziedināti no visām slimībām, nodzīvosim ilgu mūžu, izvairīsimies no visām nepatikšanām, kļūsim bagāti un visu cienīti. Nē, Jēzus vārdi liecina, ka varētu notikt pat tieši pretējais, proti, ka mēs varētu slimot tāpat kā visi citi cilvēki, ka mūsu dzīve varētu būt dažādu nepatikšanu un grūtību pilna, ka mēs varētu būt arī nabadzīgi un ne tikai citu nemīlēti, bet pat ienīsti un vajāti. Tas ir, ar mums varētu notikt tas, ko lielākā daļa cilvēku uztvertu kā baismīgu sodu un bēgtu no tā kā no paša velna. Tomēr Jēzus vārdi liecina, ka tas nekādā gadījumā nebūtu viss. īslaicīgām, pārejošām bēdām sekotu augšāmcelšanās un mūžīga svētlaime Dieva tuvumā jaunajā pasaulē, kuru Dievs sev ticīgajiem jau ir sagatavojis. Tāpat kā galminiekam, pretēji viņa cilvēciskā un tādēļ ierobežotā saprāta slēdzieniem un dzīves pieredzei, bija jāmācās ticēt Jēzus vārdiem – tavs dēls dzīvs – tāpat mums jāmācās ticēt Viņa vārdiem: kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, Es esmu dzīvības maize, kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; Es esmu pasaules gaisma, kas sekos man, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma; Es esmu ceļš patiesība un dzīvība; kas dzīvo un tic uz mani, tas nāves neredzēs nemūžam.

Dieva Dēls Jēzus mums skaidri saka, ka mūsos pašos, tas ir cilvēkos nav dzīvības. Mēs neesam dzīvības avots, bet tā mums jāsaņem no ārienes no tā, kam tā ir. Un dzīvība pieder tam, kas to radījis un mums dāvinājis, proti, Dievam. Tādēļ Raksti Jēzu sauc par Dzīvības Valdnieku. Pats Jēzus pēc augšāmcelšanās par sevi saka: “Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” Būdams Dzīvības valdnieks un turēdams savās rokās nāves un elles atslēgas, Jēzus saka: “Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā.” Altāra sakramentā Jēzus tev šodien atkal dāvinās vienīgās patiesās zāles pret nāvi – savu miesa un asinis. Nāc, baudi, un pateicies tam Kungam, jo Viņš ir žēlsirdīgs un labs. Āmen.