XXV svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis – kas to lasa, lai uzmana, – lai tad tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos. Un, kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē iznest mantas no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai neatgriežas mājās paņemt savas drēbes. Bet vai grūtajām un zīdītājām tanī laikā! Bet lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā vai sabata dienā. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs. Un, ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas. Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, kur maita, tur salasās ērgļi. [Mt.24:15-28]

Mūsu dzīve – mums piešķirtais esamības laiks šajā pasaulē. Kas ir šī dzīve un kāds ir tās mērķis? Varbūt šāda mērķa nemaz nav? Varbūt dzīve ir tikai mirkļa uzplaiksnījums neaptveramās un neizprotamās esamības gājumā pretī nezināmajam? Varbūt ir pilnīgi vienalga, kas ar mani šajā dzīvē notiek? Varbūt vienīgais atskaites punkts šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, esmu tikai es pats, tas kā es jūtos, tas, kas man patīk vai nepatīk? Šādu jautājumu, kas vērsti uz mūsu dzīves jeb esamības dziļāku izpratnei ir daudz. Tomēr uzdodot ikvienu no tiem, mēs jau pašā sākumā it kā apmulstam un saprotam, ka noteiktas, skaidras un pareizas atbildes diezin vai vispār būs iespējams atrast. Tādēļ lielākā daļa cilvēku par dzīvi saka, ka tā ir neizdibināma, sarežģīta un nesaprotama mīkla, kas ar cilvēka gudrību vien laikam nav atminama. „Un arvien, kad es centos izdibināt dziļākās gudrības pamatus un novēroju visu rosību, kas norisinās zemes virsū, es esmu par dievišķās varas izpausmi atzinis, ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem saules, un cilvēks, neraugoties uz visu piepūli, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un, pat ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to nespēj”. (Sal.māc.8:17) Šie patiesie vārdi pieder visu laiku gudrākajam vīram – ķēniņam Salamanam. Nav cilvēkam pašam saviem spēkiem lemts izprast savu esamības noslēpumu, atrast savas dzīves jēgu un piepildījumu. Paliek tikai sāpīgais jautājums – ko darīt; kā dzīvot? – jo jādzīvo taču tomēr ir, gribam mēs to vai negribam, patīk mums tas vai nepatīk.

Ja mēs vaicātu šos jautājumus mūsdienu cilvēkiem, pašiem it kā gudrākajiem un zinošākajiem, tad, vienā vai otrā formā ietērptu, mēs saņemtu vācu filozofa Fridriha Nīčes atbildi, ka pašam cilvēkam jānosaka, jārada un jāpiepilda savas dzīves jēga. Diemžēl to spēj tikai retais, tā saucamais, pārcilvēks. Viņš tad arī nosaka dzīves jēgu un virzību. Bet kas atliek pārējiem, nabaga ļautiņiem? Viņiem atliek tikai pakļauties pārcilvēka varai un īstenot viņa nospraustos mērķus. Un tā, ja pārcilvēki mums liek celt komunismu, mēs ceļam. Ja pārcilvēki liek kļūt par kapitāla uzkrājējiem, mēs kļūstam. Ja pārcilvēki liek ieziļināties cilvēka ģenētikā vai attīstīt un izmantot mūsdienu tehnoloģijas, mēs to darām. Kādēļ? Vienkārši tādēļ, ka pārcilvēkiem ir tas, kā trūkst parastajam cilvēkam, proti, viņam ir mērķis un vara tā īstenošanai. Tā nu mūsdienu pārcilvēki, kam ir pietiekoši naudas un nepieciešamā vara nosaka, gan to, kas mēs esam, gan kas mums jādara un pat kādiem jābūt. Lai tas nešķistu pārāk baisi un nenovestu pie dumpja, pārcilvēki ir radījuši mūsdienu demokrātiju, tas ir, tādu politisko pārvaldi, kur zemcilvēki dara to, ko grib pārcilvēki, bet viņiem pašiem tiek atstāta ilūzija, ka viņi ir brīvi un paši savu brīvību arī realizē dzīvē. Tomēr, nekādas brīvības patiesībā nav un arī nevar būt, jo brīvi jau ir tikai dievi, bet tā kā dievu nav, tad nav arī nedz brīvības, nedz patiesības, nedz mērķa, nedz jēgas. Bet kas tad ir? Ir tikai pārcilvēki un zemcilvēki, un cīņa par varu, ietekmi un naudu. Tāda nu, lūk, ir šī dzīve – izrāde, teātris, ja vēlaties drāma vai varbūt traģikomēdija, kas noris uz šīs pasaules skatuves, kur katram ir sava loma un katram sava maska. Tas ir teātris, kam nav režisora, tas ir teātris bez īsta scenārija, bez sākuma un beigām.

Es ne sevišķi labprāt gribu turpināt šo stāstu un iedziļināties tā detaļās, jo redzu, ka arī jums tas īpaši nepatīk, jā, ir pat uztraucošs, aizskarošs, kaitinošs un biedējošs. Tomēr mans pienākums prasa, lai es jums vēl pastāstītu par kādu šīs spēles daļu jeb cēlienu, ko sauc par reliģiju. Arī tā ir iekļauta kopējā izrādē, un tai netrūkst nedz talantīgu aktieru, nedz aizraujošu pavērsienu. Jā, šis cēliens dzīves traģikomēdijā savā ziņā ir pat intriģējošāks par pārējām lugas daļām. Tajā piedalās cilvēki, kas runā, dzied un dejo, stāstīdami par morāli, mīlestību, brālību un vienotību. Turklāt viņi tik ļoti aizraujas ar savām lomām, ka brīžiem pat aizmirst, ka atrodas uz skatuves. Jā, patiesību sakot, tieši par viņiem arī ir mans stāsts.

Tas ir stāsts par cilvēkiem, kurus Kristus sauc par „muļķa jaunavām”, bet apustulis Pāvils „par visnožēlojamākajiem no visiem cilvēkiem.” Pāvils šādus cilvēkus raksturo kā tādus, kuri tic uz Kristu tikai šajā dzīvē vien. Būtu bijis labāk, ja viņi ēstu un dzertu un nodotos neprātam kopā ar pasauli. Tomēr šos cilvēkus tas, kas notiek uz pasaules skatuves drusku garlaiko vai arī viņiem ir citi iemesli, kas liek tiem būt baznīcā. Jā, viņiem patīk morāle, viņiem patīk runāt par to, kas labs un pareizs. Viņiem ļoti patīk arī vārds mīlestība, kas to dzirdot, tiem liek justies sapņaini sentimentāliem, pat nobirdināt kādu asaru. Viņi uzskata, ka visiem cilvēkiem jādzīvo draudzīgi un brālīgi, un jābūt vienotiem. Savus ideālus tie vislabāk cer redzēt piepildāmies tieši baznīcā. Viņiem patīk Jēzus skaistais mīlestības piemērs, pašaizliedzība un sirsnība. Daudz ko no tā viņi saskata arī sevī un ar to pamatoti lepojas. Vairāk par visu viņus biedē ķildas un nesaskaņas, un no visas sirds viņi cer, ka baznīca palīdzēs cilvēkiem kļūt labākiem, godīgākiem, skaistākiem un gudrākiem. Laikam vairāk par visu baznīcā viņiem patīk svinīgā noskaņa, skaistie tērpi, rituāli, maigas, skanīgas dziesmas un ceremonijas cilvēkiem nozīmīgos brīžos, piemēram, piedzimstot, kļūstot pilngadīgiem, stājoties laulībā. Baznīcai viņu dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, tā viņiem saistās ar jaukākajiem dzīves mirkļiem, pārdomām, iepriecu bēdu brīžos. Tas viss viņiem patīk, tos saista un pievelk. Pat ja Dieva nebūtu, baznīca tiem būtu vajadzīga un nepieciešama. Tā ir viņu loma, reliģiska cilvēka loma, kuru viņi spēlē uz dzīves skatuves, tā viņus aizrauj un saista. Daži no viņiem pat kļūst par mācītājiem, baznīcas darbiniekiem un kalpotājiem. Tomēr Bībeles vēstī ar visiem tās grūtumiem un sarežģītajām vietām un lietām, tie īsti iedziļināties negrib. Kaut kur klusībā, dziļi sevī, bieži vien pat sev neatzīstot, viņi tomēr apzinās, kā tā jau tāda spēle vien varbūt tikai ir. Tomēr tā kā viņiem šis dzīves lugas cēliens patīk labāk par citiem, tad viņi pēc labākās sirdsapziņas, cenšoties darīt ikvienam labu, spēlē šo savādo spēli. Viņi, protams, atrod Bībelē daudz kā laba, tāda, kas atbilst viņu pašu uzskatiem un pārliecībai, un arī baznīcas dzīvi tie saprot un cenšas veidot pēc sava labākā prāta un izpratnes. Tomēr kādu dienu, varbūt viņiem pašiem par pārsteigumu, nāks Kristus. Tas būs satraucošs notikums, kas visai pasaulei beidzot liks aptvert, ka dzīve tomēr nav teātris, ka tai ir bijis noteikts mērķis un uzdevums katram cilvēkam. Sarosīsies arī mūsu labais, kārtīgais, cienīgais baznīcā gājējs, bet viņam par lielu izbrīnu Kristus nevis sveicinās un cildinās viņu, bet uzgriezīs tam muguru un atstās to aiz durvīm, sacīdams, „es jūs nepazīstu.” Cik gan baismīgs būs šis brīdis!

Lai tas mūs nepārsteigtu, pārdomāsim šodien kopīgi dažas lietas un uzdosim sev dažus jautājumus:

Pirmkārt, vai es esmu grēcinieks?

Nepietiek, ja uz šo jautājumu atbildam vispārīgi, proti, ka visi cilvēki jau nu laikam gan ir grēcīgi. Tā gan ir patiesība, bet mums jāraugās uz savu dzīvi arī pavisam konkrēti un jājautā: Vai esmu Dievu bijies, mīlējis un uz Viņu paļāvies vairāk par visu citu? Vai neesmu Viņa vārdu aizmirsis piesaukt bēdās un vai neesmu aizmirsis Viņam pateikties priekos? Vai neesmu bijis aizmāršīgs dievkalpojumu apmeklētājs? Vai ikdienā lasu un mācos Bībeli un katehismu? Vai pienācīgi gatavojos Vakarēdiena saņemšanai? Vai esmu godājis savus vecākus, laicīgo un garīgo valdību? Vai esmu darījis visu, kas man pienākas, lai rūpētos par šo Dieva iedibināto kārtību un to uzturētu? Vai neesmu darījis pāri savam tuvākajam, to aizskāris domās, ar vārdiem un darbiem? Vai esmu palīdzējis savam tuvākajam visās viņa dzīves vajadzībās? Vai esmu turējis savu laulības dzīvi šķīstu? Vai neesmu ņēmis to, kas pieder kādam citam? Vai neesmu centies to iegūt ar netaisniem līdzekļiem? Vai esmu labi rūpējies par to, lai tas, kas pieder citiem, viņiem paliktu, labi kalpotu un nestu augļus? Vai neesmu bijis nolaidīgs un slinks? Vai neesmu kādam cēlis neslavu un aizmirsis rūpēties par viņa labo slavu, to aizbildinot un aizstāvot? Vai neesmu iekārojis to, kas man nepieder?

Vai esmu savus grēkus atzinis? Vai mana sirds ir sāpējusi par tiem, esmu tos uztvēris nopietni, izsūdzējis un saņēmis piedošanu? Vai esmu meklējis Dieva palīdzību un stiprinājumu arī Svētajā Vakarēdienā, vai arī gājis to saņemt tikai ieraduma pēc, bez grēku nožēlas sirdī?

Ja esmu par to visu dažreiz jau domājis, bet pēc tam aizbildinājies – tas jau nekas, tā jau šajā pasaulē notiek – vai pēc tam esmu savu vieglprātību nožēlojis un lūdzis Svētā Gara palīdzību, lai varētu laboties?

Vai esmu ticējis, ka mācītāja piedošana patiešām ir paša Dieva piedošana, jeb tikai automātiski atkārtojis savu „jā”? Vai ticu, ka Vakarēdienā saņemu patiesu Kristus miesu un asinis, kas izlietas manu grēku piedošanai? Vai pēc Vakarēdiena saņemšanas esmu centies laboties un lūdzis Dieva palīdzību?

Vai esmu bijis godīgs, krietns un atklāts un centies turēt mieru ar visiem?
Vai pazīstu Bībeli? Vai zinu, kur meklēt mierinājumu bēdās? Vai bieži lūdzu Dievu? Vai esmu lūdzis mācītājam palīdzību savā garīgajā dzīvē? Vai esmu citiem kristiešiem lūdzis padomu un viņu aizlūgšanas? Vai stipri ticu, ka Jēzus ir miris par maniem grēkiem un pēc nāves es būšu kopā ar Viņu debesīs?

Vai es lepojos ar to, ka piederu patiesajai Kristus baznīcai, nesu Evaņģēlija un baznīcas doktora Lutera vārdu? Vai esmu uzcītīgi studējis Rakstus un luterisko mācību, stājies pretī maldiem un aizstāvējis patiesību, kā to Kristībā esmu solījis darīt?

Ja esam godīgi, tad atklāsim, ka daudzējādā ziņā līdzināmies nevis gudrajām, bet gan muļķa jaunavām, ka esam bijuši neuzmanīgi un nolaidīgi pret savu dvēseli, pārāk daudz rūpējušies par citām lietām un bijuši nevērīgi pret Dieva vārdu un Viņa mācību. Te nu mums ir vajadzīga Dieva žēlastība, Jēzus svētajām asinīm ir jāšķīsta mūs no visiem grēkiem, un Svētajam Garam jānāk palīgā ar savu spēku un padomu, lai mēs cienīgi varētu sagaidīt Tā Kunga dienu.

Lai kristieši gatavotos šai galvenajai dzīves dienai, kad izšķirsies kurā pusē viņi atradīsies, jau kopš senseniem laikiem diakons austrumu baznīcā sauca – durvis, durvis! Kas svēts, tas lai nāk, kas nesvēts, tas lai atgriežas! Uz šo robežlīniju starp svētumu un pasauli tagad norāda sētiņa baznīcā, kas izveidota ap altāri. Tas ir brīdinājums, ka katram, kas grib nākt un saņemt svētās lietas – Kristus miesu un asinis, ir jābūt bruņotam ar patiesu mācību, ticību un grēknožēlu. Senajā baznīcā visiem, kas nebija gatavi ieiet pa Svētā Sakramenta durvīm, lai sastaptos ar savu Kungu, bija jāatstāj baznīca. Tā baznīca liecināja, ka šie ļaudis atradīsies aiz durvīm arī tajā lielajā dienā, kad tas Kungs nāks tiesāt šo pasauli.

Taču baznīca neaprobežojas tikai ar to. Tā atkal un atkal aicina arī ikvienu kristieti atkal un atkal no sirds pārbaudīt – vai viņš ir gatavs, šai lielajai dienai. Tie kristieši, kas sevī joprojām nes senbaznīcas ticību – ticību, kas svētiem reiz uzticēta – turpina gan ikdienas pārbaudīt sevi, gan liecināt pasaulei par mūžības durvīm, kuru priekšā reiz būs jāstāv ikvienam. „Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” Bet Gars un Līgava aicina: „Nāc! Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” Āmen.