Zaļās ceturtdienas sprediķis

Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. [1.Kor.11:23-32]

Mīļa draudze Kristū Jēzū, kas šodien – Zaļajā ceturtdienā esat sapulcējušies šeit – Baltezera baznīcā Trīsvienīgā Dieva vārdā, lai kopā svinētu šo dievkalpojumu, kurš saskaņā ar senu tradīciju un mūsu baznīcas gada kārtību, ir īpaši veltīts Svētajam Vakarēdienam. Tāpēc šīvakara dzirdētajā Dieva vārdā un sprediķī aplūkosim tieši Svētā Vakarēdiena tematu.

Vissenākais Jaunās Derības teksts, kurā rakstiskā formā tiek iemūžināti mūsu Kunga un Pestītāja sacītie vārdi, ir šovakar jau dzirdētie: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami; un arī: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami, kurus pierakstījis svētais apustulis Pāvils pirmās vēstules korintiešiem 11.nodaļā. Tā ir pirmā reize, kad tiek lietota tiešās runas forma Kristus vārdiem. Šie paši vārdi vēlāk parādās arī Mateja, Marka un Lūkas sarakstītajos evaņģēlijos. Cauri gadu simtiem, līdzīgi kā teicis Pāvils : no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju. Tāpat arī kristīgie mācītāji, saņemdami no saviem ticības tēviem šos vārdus, ir centušies tos saglabāt un nesagrozītā veidā nodot tālāk, lai ikviena draudzes locekļa sirdsapziņa netiktu apgrūtināta, un viņam būtu skaidri saprotams, kas notiek pie altāra, kas tiek sniegts un saņemts Svētajā Vakarēdienā, un kādu labumu vai tas ļaunumu dod.

Vispirms pārdomāsim sekojošo: katram no mums vajadzētu būt vismaz kādam tuvam un mīļam cilvēkam. Mēģiniet atcerēties: kā jūs šos sev mīļos un tuvos cilvēkus uzrunājat? …..Pieņemu, ka vārdu krājums ir plašs-no vārdu pamazināmām formām līdz pat īpašiem – tikai otram cilvēkam adresētiem un viņai vai viņam vien zināmiem mīļvārdiņiem. Tas liek pamatoti domāt, ka daudzo vārdu lietošana parāda šīs tuvā cilvēka īpašo vietu mūsu dzīvē.

Pārsteidzoši, ka Dieva vārds un mūsu ticības tēvi ir lietojuši bagātu valodu, runājot par Svēto Vakarēdienu. [1.Kor.11:23] Vēl tas tiek saukts, gan par maizes laušanu [Ap.2:42], gan – Tā Kunga mielastu [1.Kor.11:20], kā arī Euharistija [Mk.14:13], Komūnija [1.Kor.10:6], Tā Kunga Vakarēdiens, Altāra Sakraments, Noslēpums, Pateicības mielasts. Svētais Vakarēdiens netiek saukts tikai vienā vārdā, tam ir daudz sinonīmu. Šī iezīme mums atklāj Tā Kunga mielasta noslēpumainību, ko nedz mūs prāts, nedz maņu orgāni nespēj reāli aptvert un apzināt, tāpēc mums nebūtu jāiegrimst neauglīgos filozofiskos prātojumos, bet jāpaliek pie Dieva vārdu pirmatnējās nozīmes.

Kas ir Svētais Vakarēdiens?
Tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesa miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, pats Kristus Zaļajā ceturtdienā ir iedibinājis ēst un dzert ar maizi un vīnu. Vakarēdiens nav vienkārši maize un vīns, kādu mēdzam ikdienā lietot uzturā, bet maize un vīns, kuri ietverti Dieva vārdā un ar to saistīti. Vārds ir tas, kas šo Vakarēdiena maizi un vīnu atšķir no parastas maizes un vīna. Un Dieva vārda dēļ šī maize un vīns ir patiesa Kristus miesa un patiesas Kristus asinis.

Ko mēs iegūstam saņemot Svēto Vakarēdienu un kāds ir mūsu ieguvums, piedaloties Tā Kunga mielastā?
Lai labāk atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāievēro vārdi – “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai.” Vakarēdienā ar šiem vārdiem mums tiek sniegta grēku piedošana, dzīvība un svētlaime jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime.

Šie vārdi līdz ar miesīgu ēšanu un dzeršanu Sakramentā ir pats galvenais, un, kas šiem vārdiem tic, tam ir tas, ko tie saka un ko tie sola, proti – grēku piedošana.

Tā Svētajā Vakarēdienā caur pasaulīgu ēšanu mums tiek dota debesu barība un patiešām to var saukt par dvēselei ēdināšanu, jo tas baro un stiprina jauno cilvēku, kurš, kamēr dzīvo šajā pasaulē, mīt ciešanu un posta ielejā. Bet par laimi mums ir dotas dārgas un brīnišķas ganības un barība, lai ticība gūtu atspirdzinājumu un stiprinājumu, ka tā šādā cīņā pret kārdinājumiem un grēku nepagurtu, bet kļūtu arvien stiprāka. Jo jaunajai dzīvei nepārtraukti ir jāpieaug spēkā.

Piedaloties Tā Kunga mielastā mēs saņemam dārgumu, caur kuru un kurā iegūstam grēku piedošanu. Tikai šāda maize un vīns, nevis kas cits – ir dārgums, caur ko iegūta grēku piedošana. Tagad tā mums top sniegta un dāvāta ne citādi kā vien šajos vārdos – “par jums dota un izlietas”. Šajos vārdos tu saņem abas lietas: ka tā ir Kristus miesa un asinis un ka šis dārgums, šī dāvana pieder tev. Tomēr, lai cik liels ir šis dārgums pats par sevi, tam jātop Vārdā ietvertam un mums sniegtam, citādi mēs nespētu to nedz pazīt, nedz meklēt.

Kā cienīgi sagatavoties Vakarēdienam, lai Tā baudīšana nenāktu par sliktu?
Ir gadījies piedzīvot, ka ļoti gribas būt cienīgam saņemt Vakarēdienu. Visu darba nedēļu notiek sevis disciplinēšana, lai dzīvotu kārtīgi un saskaņā ar baušļiem. Nedēļa parasti iesākas diezgan cerīgi, taču katru dienu miesa, pasaule un velns mūs no jauna kārdina,un atkal mēs krītam grēkos. Atkal grēkots… tā sestdienas vakarā, pārdomājot aizvadīto nedēļu un atskatoties uz paveiktajiem darbiem un nedarbiem, esam spiesti atzīt, ka neesam cienīgi saņemt Svēto Vakarēdienu. Ko darīt? Jāmēģina laboties un došanās pie Svētā Mielasta jāatliek uz nākamās nedēļas dievkalpojumu. Un viss sākas atkal no gala. Nedēļas sākums cerīgs, bet katra diena dara savu …un atkal jau – neesmu cienīgs, jāatliek uz nākamo reizi. Tā no reizes uz reizi, un velns ir panācis savu, atturot mani no šī dārguma un grēku piedošanas.

Taču mūsu Kunga Kristus domas ir citādas – Viņš nāk pie vārgiem un slimiem, Viņš nāk pie tiem, kurus nomoka grēki un kuri grib atstāties no tiem. Mūsu Kungs Kristus laipni aicina ikvienu, kurš jūtas necienīgs pie Sava mielasta, sacīdams: Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. …Jā, tas ir īstais brīdis nākt un saņemt grēku piedošanu un ticības stiprinājumu. Mūsu Kungs Kristus grib, lai šis necienīgais tic Viņa vārdiem: “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Tieši tāds būs īsti cienīgs nākt pie Vakarēdiena.

Cik bieži jāpiedalās Vakarēdienā?
Šis jautājums nav pariezi formulēts Ja esi pareizi sapratis, kas ir Svētais Vakarēdiens, ko tas sniedz un ko tajā var gūt, kā arī, ko nozīmē cienīgi sagatavoties, tad tavs jautājums drīzāk skanētu: mācītāj, kad ir tuvākais dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu?

Man ir gadījies sastapt un dzirdēt dažādus prātniekus, kuri ar savu iedzimtā grēka samaitāto prātu un tam piemītošo “gudrību”, mēģina izspriest dievišķos noslēpumus un pat nekaunās sagrozīt Svētos Rakstus. Viņi mēģina saprast- kā tas būtu iespējams, ka Kristus, atrodoties pie Tēva labās rokas, svētdienas dievkalpojumā vienlaicīgi ir arī uz daudziem altāriem, un nonāk maldos, domādami, ka Dieva labā roka ir kāda bezdelīgas ligzda debesīs. Viņiem arī šķiet pretēji katrai loģikai un viņu iedomātajām Kristus cilvēciskās dabas īpašībām, ka Kristus pēc Debesbraukšanas atrodas prombūtnē debesīs un tādēļ nevar būt miesīgi klātesošs Vakarēdiena maizē un vīnā.

Diemžēl šie ļaudis krietni maldās izpratnē par mūsu Kunga un Pestītāja dabu, cits vairāk, cits mazāk novirzoties no skaidrās kristīgās mācības. Tāpēc mēs pastāvam uz to, ka:

• Jēzus Kristus pēc dabas un būtības ir patiess, pilnīgs Dievs un cilvēks vienā personā, nešķirams un nedalāms
• Dieva labā roka ir visur, pie tās Kristus arī pēc savas cilvēciskās dabas īsti un patiesi ir klātesošs, tāpēc Viņš valda, Viņa rokās un zem Viņa kājām – kā Svētajos Rakstos teikts – ir viss, kas ir debesīs un virs zemes (Ef.1:22). Pie Dieva labās rokas nav neviena cita cilvēka, ne eņģeļa, bet ir vienīgi Marijas Dēls, tāpēc arī Viņš spēj darīt to, ko esam teikuši.
• Dieva vārds nav maldīgs un tas nevar melot.
• Mēs nevaram būt Dievam konsultanti, bet Viņam vien ir zināmi un iespējami dažādi veidi, kā atrasties kādā vietā – un ne tikai tas viens, ko dēvē telpiski ierobežotais.

Ir vēl kādi, kas mēģina loģiski izskaidrot dievišķos noslēpumus racionāli, sacīdami, ka Kristus vārdi: Tā ir Kristus miesa …un Tās ir Kristus asinis, jāsaprot ne citādi kā: Tas simbolizē Kristus miesu …un Tas simbolizē Kristus asinis. Interesanti gan, kopš kura brīža mazais darbības vārdiņš “IR ” nozīmē “SIMBOLIZĒ”? Tad jau Bībelē visi IR būtu jālasa kā SIMBOLIZĒ. Piemēram, kā lasām Pāvila vēstulē romiešiem: Kristus… ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen. [Rom.9:5] Būtu jālasa „Kristus simbolizē Dievu” Vai arī Jāņa evaņģēlijā: Viņš ir Dieva Dēls. [Jņ.1:34] Būtu jālasa: “Viņš simbolizē Dieva Dēlu.” Šādas runas ir niķīgu bērnu spēlītes un tīrās muļķības, tāpēc mums jābalstās vienīgi Svēto Rakstu skaidrajās un viennozīmīgajās liecībās. Jo Kristus saka: “Tā ir mana miesa.., .. tās ir manas asinis” (Mt.26:26–28; Mk.14:22–24; Lk.22:19–20).

Tie ir Tā Kunga vārdi. Tāpēc tie, kas ar saviem “skaidrojumiem” tos kropļo, atbildēs Tā Kunga nevis cilvēku tiesas priekšā. Arī svētais apustulis Pāvils mūs māca askaņā ar Kunga vārdiem, tā parādīdams, ka senā un patiesā baznīcas izpratne pamatojas Jēzus vienkāršajos un nesamākslotajos vārdos (1.Kor.10:16; 11:23–28).

Un noslēgumā atgādinu, ka Svētais Vakarēdiens ir Kristus iedibināts Sakraments, kurā mēs baudām patiesu Kristus miesu un asinis. Ar šādu Kristus miesas un asiņu baudīšanu ticīgajiem tiek dāvāta grēku piedošana un stiprināta viņu ticība. Tāpat Svētais Vakarēdiens nav vienkārši cilvēka veikts rituāls, bet paša Dieva darbs. Āmen!

Sacīts 2005.gada Zaļajā Ceturtdienā [24.martā], LELB Ādažu draudzē, Baltezerā