Žēlastības dāvanas

Dievs savai Baznīcai ir piešķīris žēlastības dāvanas. Lai apbruņotu savu Baznīcu kalpošanas darbam, Dievs dod tai dažādas garīgas dāvanas.

Viņš gādā par tiem, kas ir gatavi un spējīgi uzņemties dažādus kalpošanas veidus. “Bet ikvienam ir dota gara izpausme, lai nestu svētību. Citam gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats gars. Citam dota ticība tai pašā garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā garā; citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana.” (1.Kor.12:7–10)

Korintieši īpaši uzsvēra t. s. “ārkārtējās” žēlastības dāvanas, t. i., runāšanu mēlēs un dziedināšanas dāvanas it kā tās būtu vislabākās. Taču Pāvils parāda, ka tas ir pārpratums – runāšana mēlēs u. c. nepieder pie visaugstākajām, bet gan – gluži pretēji – vismazākajām žēlastības dāvanām. Pravieša dāvana, t. i., Svētā Gara iedvesmota liecība par Jēzu, vairāk kalpo draudzes celšanai un tāpēc ir uzskatāma par augstāku dāvanu. (1.Kor.14:1-19) Taču vislielākā dāvana ir mīlestība. (1.Kor.13) Nekas cits tik pilnīgā veidā nekalpo draudzes celšanai un labklājībai kā mīlestība. Mēlēs runāšana nav nepieciešama, bet mīlestība un pravieša dāvanas gan. (1.Kor.13)

Visi Dieva bērni ir ietverti garīgajā priesterībā. Taču katram ir jāsaņem savs īpašs uzdevums. Pāvils par to runā vairākkārt. Viņš raksta Titam, ka viņam jāieceļ draudzes “vecaji” katrā pilsētā. (Tit.1:15) Citur viņi tiek saukti par “bīskapiem” vai “superintendentiem”. (1.Tim.3:1-2; 1.Tes.5:12)