Žēlastības laiks: Tā Kunga žēlastības gads, mēnesis, diena

“Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”” (Jņ.8:12)

Tā Kunga žēlastības laiks, kurā mums ļauts ne vien būt šeit virs zemes, ar pateicību baudīt šīs pasaules labumus, ēst, dzert, priecāties un viens otram laimi vēlēt, bet arī saņemt un baudīt tās neizsīkstošās dievišķās dāvanas, kas nav no šīs pasaules.

Dievišķās pacietības laiks, kurā, kā ceram, Dievs ļaus savā lielajā žēlastībā šai pasaulei būt, tās bezdievību un ļaunumu panesdams; un laiks, kurā Viņš savus izredzētos vadīs savā brīnišķīgajā žēlastībā, kas “ir ikrītu jauna”. Tie varēs sacīt: “Tas Kungs ir mana daļa”, “jo viens Bērns mums ir dzimis, viens Dēls mums ir dots”, un tie tiks uzturēti brīnišķīgajā cerībā caur Kristībā dāvāto žēlastību, jo “kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.”

Žēlastības laiks, kurā kristīgā draudze ir aicināta palikt Evaņģēlija brīnišķīgajā gaismā un brīvībā, vērot šī laikmeta zīmes un stiprināties ar mūžīgām patiesības un pestīšanas zīmēm Kristū.

Skatīdamies nākotnē, cilvēki mēdz atskatīties atpakaļ uz visu, kas iepriekšējā laikā ir bijis. Ir grūti un gandrīz neiespējami atsaukt atmiņā visu, kaut vai tikai pašu būtiskāko, kas ar viņu, citiem un pasauli noticis. Sakārtot aizvadītās lietas nozīmē ciešāk un gudrāk ieskatīties nākamajās, tās ietekmēt, mainīt. Mūsdienu cilvēkam šajā ziņā ir daudz priekšrocību, viņam ir daudzi līdzekļi, ar kuru palīdzību daudzi notikumi ir viņa priekšā kā uz delnas, apkopoti, izskaidroti, sakārtoti. Viņiem ir dota gadsimtiem ilgi krāta pieredze un zinātnes sasniegumi, kuri, šķiet, līdzīgi spožai gaismai kliedē neziņas un nedrošības tumsu.

Cilvēks spēj vistumšāko un garāko nakti darīt gaišu kā dienu, to veic viņa iemaņas, jūtas un izkoptā dvēsele, to veic viņa dabiskā prāta gaisma, kas ielaužas arvien dziļāk radības noslēpumos; un cilvēks var pašapzinīgi saukt: “Nezināšana ir tumsa, zināšanas gaisma, patiesi, kas gan mums trūkst, lai mēs būtu kā dievi, ja ne šodien, tad rīt?!”

Bet pasaule šis mirstīgo dievu Olimps ir naida, melu, noziedzības un nāves pilna. Un pilnāka ik gadus. Jo spožāk šī cilvēku dabiskā, prāta, jūtu un gribas gaisma iedegas, jo skaidrāk atklājas cilvēka aklums, neprāts un izmisums; patiesības aklums, patiesības neprāts un patiesības izmisums.

Jau Ēdenes dārzā, kad sātans Ievai un Ādamam ielika sirdī iekāri pēc aizliegtā augļa, viņi tika sisti ar šo aklumu, neprātu un izmisumu; un viņu bērni ar visu savu spožo dabisko gaismu stāvēdami patiesības priekšā, to neredz, redzēdami dara tai pretēji, atstumj to, un ja nevar vienkārši atstumt, tad brēc: “Nost! Nost! Sit Viņu krustā!” Par šo Ādama un Ievas gaismu Jēzus arī saka: “ja gaišums, kas tevī ir tumsība, cik liela būs tumsa?” (Mt. 6:23)

“Patiesā gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma” (Jņ. 1:5). Šī žēlastības gaisma, šī dzīvības gaisma spīd šajā pasaulē jau 2000 gadu, tā dara par Dieva bērniem tos, kas tic Viņa vārdā; tie top stādīti no tumsas gaismā, no nāves dzīvībā. Šī brīnišķā gaisma stāda viņu sirdīs glābjošo ticību, ticību, kas nevis prātīgi ļauj Dievam būt debesīs (ko nevar neļaut arī velni un bezdievīgie)… bet ticību, kurai ir Dievs šeit virs zemes Kristū, kurš solījis, ka visur, kur šī dievišķā gaisma tiek uzņemta un skaidri paturēta, Viņš ir pie tiem “ikdienas līdz pasaules galam” (Mt. 28:20).

Tiem ir dota nesatricināma pestīšana, un tādēļ viņu sirdis līksmo: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps. 72:25,26).

Viņu miers ir pretējs pasaules postam. Kad Kristus Evaņģēlijs tiek neaptumšoti un nesagrozīti sludināts, pasaule brēc: “Karš, karš!”

Jo vairāk Kristus Evaņģēlija gaisma dziest un cilvēka dabiskās spējas, tikumi un prāta gaisma tiek celtas augšup, jo vienotāk pasaule brēc: “Miers, miers!”

Un kad patiesais Kristus gaišums izdzisīs tajos ļaudīs, kuri sauksies par kristīgo baznīcu, tad pasaule kopā ar šo “nebaznīcu” sauks: “Miers un drošība!” (1. tes. 5:3). Tad būs atnācis tas, kurš nāk savā paša vārdā un to viņi pieņems; patiesais Gaišums būs izstumts. Tā būs diena līdzīga tai dienai, kurā mūsu Kungu piesita krustā, diena, par kuru pravietis pravieto: “Vai tiem, kas ilgojas pēc Tā Kunga dienas! Par ko tad jums būs Tā Kunga diena? Tā būs tumsa un ne gaisma, .. un nakts, kam nav spožuma!” (Amosa 5:18, 20)

Un tāpēc tikai ticība vien spēj pieķerties savam Kungam, kurš saka: Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Kristus gaisma caur Evaņģēliju vēl spīd šajā pasaulē un Dievs vēl šo pasauli uztur. Kristus dēļ. Ne pasaules gudrības, varenības vai godības dēļ, bet tikai un vienīgi Kristus dēļ; un tāpēc šis laiks tiek saukts: “Tā Kunga žēlastības gads.” Pasaule dzīvo no žēlastības un patiesības un mirst no grēka un meliem, ik dienas, ik mirkli, ik gadu. Meli ir nešķīsti visur, pat baznīcā, pat paradīzē. Bet patiesība ir visur šķīsta, pat pie muitnieku mielasta, pat ellē; un Viņa var tur radīt Baznīcu, jo “kur Kristus, tur baznīca.”

Mums jālūkojas pēc Kristus, lai paliktu Baznīcā, lai paliktu gaismā, lai paliktu dzīvībā. Mums ir dots žēlastības laiks kopā ar mūsu Pestītāju un Kungu Jēzu Kristu tajā ceļā, kas ir Viņa brīnišķīgās gaismas apmirdzēts, tajā ceļā, kas ir nevis līdzās Viņam, bet šis ceļš ir Viņš pats.

Ja esam šajā gaismā, tad nekas nespēj mūs šķirt no Viņa ne pasaules posts, ne izmisums, ne bēdas; pilnīgi nekas.

Par šo ceļu, kas mums Kristū ir atklāts gadu no gada, dienu no dienas, pravietis saka: “Un tur būs līdzens ceļš, ceļš, ko sauks par svētu ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties. Tur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru, bet atpestītie pa to staigās. Tā Kunga atpestītie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen” (Jes. 35:8-10). Āmen.

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]