Žēlastības mielasts

Pēc savas dabas mēs visi esam farizeji. Lai cik daudz mēs runātu par Dieva valstību, mūsu sirdīs mīt spēcīga tieksme Dieva valstību padarīt par valstību taisnajiem, nevis grēciniekiem. Mēs vēlamies attiecības ar Dievu balstīt uz savu kristīgo dzīvi, labajiem darbiem vai arī uz labās gribas pamata. Bet, kad tā nopietni jāsastopas ar Dievu, kā tas ir Svētajā Vakarēdienā, mēs sākam šaubīties, bažīgi izmeklējam sevi un, protams, atrodam trūkumus, un atturamies no svētā mielasta. Daudzo zīmju vidū, kas apliecina, ka pagājušā gadsimta laikā ir pamatīgi iedragāta evaņģēliskā ticība grēku piedošanai Jēzus Kristus dēļ, iespējams, visnopietnākā zīme ir tā, ka ir izzudušas labās Svētā Vakarēdiena ieražas. Ja reiz cilvēki nesaņem grēku piedošanu Svētajā Vakarēdienā, tad, visticamāk, viņi to nesaņem vispār. Nevajadzētu iedomāties, ka pastāv kādi citi vārti uz debesu valstību, kas domāti mazāk jaukiem cilvēkiem kā tiem, kuri „uzdrīkstas iet pie Vakarēdiena”. Pie Svētā Vakarēdiena galda ir sastopams tas pats Kungs, kas ir klātesošs visās citās vietās, tikpat bargs un nelokāms Savā svētumā un tikpat neaptverams Savā žēlastībā. Atšķirība ir vienīgi tā, ka Svētajā Vakarēdienā Viņš mums, grēciniekiem, daudz vairāk nekā citur dāvina Savu nepelnīto žēlastību. Mūsu mazticīgajām sirdīm Svētā Vakarēdiena evaņģēliskā būtība šodien ir jāsludina vēl vairāk kā jebkad agrāk. Mums ir jāmācās saprast, ka Svētais Vakarēdiens patiesi ir žēlastības mielasts.

Kādēļ Svēto Vakarēdienu sauc par žēlastības mielastu?

Atbildei ir trīs daļas: Vakarēdienu sauc par žēlastības mielastu viesu dēļ, kas to apmeklē, Tā Kunga dēļ, kas ir Namatēvs, kā arī dāvanu dēļ, kas tur dotas.

Kas ir viesi?

Jau pats vārds to paskaidro: žēlastības mielasts ir domāts cilvēkiem, kam vajadzīga žēlastība. Un žēlastība ir nepieciešama vienīgi notiesātiem pārkāpējiem. Cienīgiem un godīgiem cilvēkiem žēlastība nav vajadzīga. Pārkāpējiem, kuri nav pieķerti un atmaskoti, žēlastība nav vajadzīga. Žēlastību meklē vienīgi tas, kas ir notiesāts.

Vārdi „žēlastības mielasts” izsaka to, ka Vakarēdiens ir iedibināts grēcinieku dēļ. Tas Kungs, ielūgdams uz Savu mielastu, aicina grēciniekus, nevis taisnos. Tādēļ jau Jēzus laika taisnie ļaudis rauca savus dievbijīgos degunus un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd ar viņiem.” Tas pats attiecas uz Viņa Vakarēdienu mūsdienās. Virs ieejas durvīm varētu likt uzrakstu „Vienīgi grēciniekiem”. Taisnajiem te nav ko darīt! Tas, kurš iedomājas, ka ir cienīgs tikt ielūgts uz šo mielastu, pilnīgi noteikti ir necienīgs. Un kas vēl ļaunāk: tas nāk necienīgā veidā, no kā Svētie Raksti mūs ļoti nopietni brīdina. Viņš neierodas pie žēlastības mielasta kā tāds, kas meklē žēlastību, proti, kā grēcinieks, kas apzinās, ka ir taisnīgi notiesāts, kristieša vārda necienīgs un pazaudējis visu labo, bet tagad aicināts lielā Valdnieka žēlastībā.

Lai neviens neiedomājas, ka ir cienīgs pats no sevis. Rakstos ir teikts: „Katrs cilvēks lai pārbauda pats sevi..” Kas pārbauda sevi pareizi, pēc Dieva vārda, un nevis pēc cilvēku sprieduma, tas sapratīs, ka ir grēcinieks, kas nemīl Dievu pāri visām lietām un nemīl savu tuvāko kā sevi pašu. Jo, ja mēs sakām, ka mums nav grēku, tad maldinām paši sevi un patiesības nav mūsos.

Tātad mēs nākam pie žēlastības mielasta nevis tāpēc, ka esam taisni un labāki par pārējiem, bet vienīgi tāpēc, ka esam grēcinieki, īsti grēcinieki. Ar patiesi cienīgiem dievgalda viesiem visbiežāk ir tā, ka savās acīs viņi ir lielāki grēcinieki par citiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi bīstas nākt, un tomēr viņiem jānāk.

Tieši šos viesus Tas Kungs ar prieku uzņem Savā mielastā. Tādēļ Rakstos mums nav pavēlēts pārbaudīt citus, bet katram jāpārbauda pašam sevi. Pārbaudīt un iztiesāt citus Vakarēdiena viesus, vai tie ir cienīgi vai necienīgi – tas ir neiespējami un nekristīgi. Tas ir neiespējami, jo sirds ticību vai neticību redz vienīgi pats Dievs. Tas ir nekristīgi, jo tas nozīmē noliegt kristietības pamatpatiesību, ka žēlastība ir dāvana, un tā žēlastības mielasts tiek padarīts par labo domu un darbu atalgojumu. Tādā gadījumā tas vairs nav žēlastības mielasts, kur tiek šķīstīts grēcinieks, bet tas kļūst par goda mielastu, kur visi iedomājas, ka ir jau šķīsti. Taču tad visa žēlastība ir iznīcināta, jo viss ir kļuvis atkarīgs no cilvēkiem un viņu darbiem un žēlastība vairs nav žēlastība, bet viss notiek pēc nopelniem, un bauslība nevar vairs darboties visā savā spēkā, kā Raksti to skaidri apliecina.

Tātad – žēlastības mielasts ir tikai grēciniekiem, īstiem, notiesātiem grēciniekiem. Neaizmirsīsim šo piebildi „notiesātiem”. Jo ir tādi grēcinieki, kas nav tikuši notiesāti. Viņi varbūt labi apzinās, ka ir grēcinieki, bet no sprieduma ir izvairījušies. Viņi neuztver savu grēku kā vainu Dieva priekšā. Iespējams, viņi nāk kā apmierināti un smaidoši grēcinieki, „saulē gozēdamies”. Iespējams, vārds „grēks” tiem ir vienīgi kā papildus „pipars” citādi salkanajā izpriecu dzīvē. Gan filmās, gan avīžrakstos, gan romānos šis vārds ar panākumiem tiek izmantots peļņas nolūkos. Līdz ar to šāds grēks un grēcinieki ir tikpat tālu no žēlastības kā farizeji. Citi grēcinieki tikai daļēji vēlas pakļauties Dieva spriedumam, viņi vēlas kaut ko paturēt, paslēpt no visuredzošā Dieva acīm un kaut ko norobežot ar iežogojumu, uz kura uzlikta izkārtne ar čūskas senseno jautājumu no grēkākrišanas laikiem: „Vai Dievs tiešām ir teicis?” Vai Viņš kaut ko tādu varēja aizliegt? Nē, ja reiz tas ir rakstīts Bībelē, tad tie būs kādi novecojuši priekšstati vai maldīgs izskaidrojums…

Vienīgi tie grēcinieki, kas patiesi pakļaujas Dieva spriedumam, var saņemt Dieva žēlastību. Vispirms ir jānāk soda spriedumam, un tikai tad cilvēkam rodas vēlēšanās saņemt žēlastību. Tātad žēlastības mielasts nav domāts tādiem grēciniekiem, kas noliedz savus grēkus ar plecu raustīšanu vai rāmi konstatē, ka „mēs visi jau esam grēcinieki”. Žēlastības mielasts ir īstiem grēciniekiem, kas jūt un atzīst Dieva spriedumu, kas pār tiem nācis.

Taču te nav runa par grēkatziņas dziļumu vai spēku. Grēkatziņa pieaug spēkā līdz ar gadiem. Grēka izjūtas atšķirīgos brīžos ir mainīgas. Cilvēkiem, kas tikko sākuši iet pa dzīvības ceļu, vai arī jauniem cilvēkiem grēkatziņa var būt ļoti vāja. Bet, ja vien cilvēks ir godīgs un labprāt vēlas raudzīties uz sevi tā, kā Dievs uz viņu raugās, un ja tas labprāt pieņem un atzīst visu, kas tam pietrūkst, tad cilvēks var pilnībā uzticēties Dieva gaismai, kas tam atklās viņa daudzos grēkus. Ja vien tiek atzīti un izsūdzēti grēki, kas līdz šim ir atklāti, tad jau ir pietiekami liela vaina, lai mums būtu nepieciešama žēlastība un garīgi izsalkuši mēs nāktu pie žēlastības mielasta.

Ja nu ir skaidrs, ka žēlastības mielasts ir domāts tikai grēciniekiem, kas jūt un atzīst savus grēkus, tad mēs varam apgriezt šo teikumu otrādi un sacīt: īstiem grēciniekiem Vakarēdiens ir īsts žēlastības mielasts. Tas viss kļūst skaidrs, kad sākam domāt par žēlastības mielasta Namatēvu.

Žēlastības mielasta Namatēvs ir grēcinieku draugs, kas pieņem grēciniekus un ēd ar viņiem.

Kas ir šis brīnumainais Kungs, kas pats ir šķīsts un svēts un ienīst visu nešķīstību, bet tomēr ielūdz un aicina grēciniekus pie Sava galda? Pirmkārt un galvenokārt Viņš ir Tas Kungs, kas nācis, lai dotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem. Viņš ir nācis šeit lejā, atstājis Savu godību tur augšā, kļuvis nabags mūsu dēļ, staigājis kā bezpajumtnieks mūsu vidū, meklēdams pazudušo un visbeidzot upurēdams pats Sevi, lai izglābtu pazudušo.

Visa Kristus dzīve ir viens liels upuris, atpirkšanas maksa, kas dota par tavu dvēseli. Tu esi tas cilvēks, kas pelnījis būt piesists pie krusta un tur karāties, ja vien Viņš nebūtu gājis tavā vietā un tevi atbrīvojis no šī soda. Viss šis upuris ir ietverts Svētajā Vakarēdienā.

Tas Kungs to darīja Savu atvadu brīdī. Viņš ņēma maizi un lauza to kā atainojumu tam, ka Viņa miesai tagad jātop nodotai nāvē. Viņš ņēma kausu ar vīnu, kas bija sarkans kā Viņa asinis, kam nu bija jātop izlietām. Viņš darīja šīs zemes lietas par Viņa paša dzīvības, Viņa miesas un asiņu nesējiem, kam nu bija jātop upurētam. Un Viņš sacīja: par jums un par daudziem grēku piedošanai. Kā upuri par vainu Viņš nodeva Savu dzīvību nāvē.

Tieši šis Kungs notur maltīti ar grēciniekiem, un tieši tādēļ tas ir žēlastības mielasts īstiem grēciniekiem. Jo namatēvs šeit ir Tas, kas gājis nāvē par ikvienu no viesiem un ir izlējis Savas svētās un dievišķās asinis kā izpirkšanas upuri par visiem nesvētajiem un aptraipītajiem darbiem, ko viesi ir darījuši. Tādēļ šis Valdnieks var aicināt aklus, klibus, kroplus, izlaidīgus ļaudis un pārkāpējus pie Sava galda. Viņam ir tās noslēpumainās kāzu drēbes, ko sauc par Dieva taisnību, Kristus paša taisnību, kas apsedz visas nabaga grēcinieka skrandas un netīrumus.

Turklāt Tas Kungs, kas rīko mielastu, ir tas pats Kungs, kura miesā mājo visa Dieva pilnība. Tādēļ šis mielasts ir žēlastības mielasts. Šeit pats Dievs ir nolaidies lejā. Žēlastības Tēvs un visžēlīgais Dievs ir iemiesojies kā Miera Valdnieks, kas nu ir apsēdies pie galda ar grēciniekiem. Visas esamības sirds un serde, debesu visnoslēpumainākais noslēpums, ir šeit lejā, uz mūsu zemes. Šeit ir atklājusies mūžīgā dzīvība, kas bija pie Tēva. Ar izbrīna pilnām acīm mēs to redzam, savās bijībā drebošajās rokās mēs to turam, un ar prieku un gavilēm mēs to pasludinām: dzīvība ir atklājusies un mēs to esam redzējuši. Šai vietā ir visa Dieva pilnība miesīgā veidā dievgalda dāvanās. Tādēļ no šā mielasta spīd debešķīga gaisma un brīnišķīgs žēlastības mirdzums. Šeit ir klātesošs pats Dievs, te mums ir labi, jo šeit ir žēlastības mielasts.

Šādi Tas Kungs, kas ir atdevis Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem un Viņš, kam ir visa Dieva pilnība, dara šīs viesības par žēlastības mielastu grēciniekiem, kur grēku piedošana, dzīvība un svētība kā žēlastības straume plūst pār visiem, kuriem pašiem nav nekā cita kā vaina, nāve un pazušana. Te ir klātesošs pats Pestītājs, dzīvs un reāls kā Galilejā. Te Viņš nāk nevis kā Tiesnesis Savā pēdējā tiesā, bet klusi un apslēpti kā Gans, kas meklē pazudušo, un kā Ārsts, kas slimos dara veselus.

Atliek vienīgi aplūkot dāvanu, kas mums sniegta Svētajā Vakarēdienā. Nav viegli atrast vārdus. Dāvana ir debešķīga, neaptverama, tā ir brīnums. „Svētības kauss, ko mēs svētījam, vai tā nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko mēs laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?”

Kristus miesa un Kristus asinis… Nedomājiet par Viņa šīs zemes ķermeni; tas kopš augšāmcelšanās uz visiem laikiem ticis pārvērsts. Tas ir augšāmceltais Kungs, kas ir klātesošs Vakarēdienā. Viņš, kas Savā kapā tika pārvērsts, kam ir pārpārēm dzīvības, debesu svētības, godības, gaismas un neiznīcības – šeit Viņš dāvina šo neiznīcīgo dzīvību un līdzdalību debešķīgajā esamībā, augšāmcelšanās spēkā un jaunā laikmeta dzīvībā. Tas viss ir ietverts Viņa debešķīgajā miesā un asinīs.

Šī dāvana mums ir sniegta kā maize un vīns. Tā ienāk mūsu pasaulē, apslēpj savu redzamo godību un neredzami iemājo ārējos elementos, gluži kā pats Kristus reiz nolika malā Savu līdzvērtīgo stāvokli Dievam un pieņēma kalpa veidolu. Kā Dieva Dēls reiz nāca šeit virs zemes Bētlemē un apslēpa Savu dievišķo pilnību, kļūstot par cilvēku, tāpat Viņš atkal ienāk šai pasaulē un ir klātesošs ar visu Savu godību Svētā Vakarēdiena dāvanas ārējās formās. Tas nozīmē, ka ārējie elementi nav pārvērsti, bet debešķīgā žēlastības dāvana nāk pie mums iekš, ar un zem šiem elementiem. Šī dāvana ir maizē un vīnā, tā ka Kristus ir patiesi klātesošs ar Savu debesu godību Sakramenta veltēs. Tā dota ar šīm veltēm, tā ka debesu dāvana ir kas cits nekā ārējie elementi, kas netiek pārvērsti vai pārmainīti. Jo dāvana ir apslēpta zem šīm veltēm, aiz to redzamās būtības, tieši tāpat kā Kristus dievišķība šeit virs zemes bija apslēpta zem Nācaretes galdnieka dēla veidola.

Tādēļ, ka šī debesu dāvana atrodas uz mūsu altāra un tiek sniegta Vakarēdienā, šis mielasts ir žēlastības mielasts. Tas ir mielasts, kur visi debesu dārgumi tiek pasniegti un izdalīti cilvēkiem.

Ja mēs vēlamies zināt, kas grēciniekam ir dots ar šo dāvanu, tad visprecīzākā atbilde ir: grēku piedošana, dzīvība un svētība.

Šeit grēcinieks gūst grēku piedošanu, jo tās ir asinis, kas izlietas daudzu cilvēku grēku piedošanai. Šeit cilvēka miesa un dvēsele tiek savienota ar Pestītāju. Šeit tiek apstiprināta svētīgā apmaiņa: Viņš ņem manu vainu un es saņemu Viņa taisnību. Nu es vairs neesmu grēcinieks Dieva priekšā. Es esmu vienots ar Viņa Dēlu, un, kad Dievs uz mani skatās, Viņš uzlūko mani ar to pašu mīlestības un labpatikas pilno skatienu, ar kādu Viņš uzlūko Savu mīļoto Dēlu.

Šeit grēcinieks iegūst dzīvību. Nāves bērni un nāves vergi iegūst līdzdalību dzīvībā, kas Lieldienu rītā uzvaroši atdarīja nāves valstības vārtus. Reiz tumsības vara uzbruka pašai dzīvībai. Nāve ticēja, ka spēj uzlikt savu auksto roku Dieva Dēlam. Kapi aizslēdza savus vārtus aiz Kristus. Dzīvība bija aprīta nāvē. Bet dzīvība bija spēcīgāka. Šeit tumsības vara sastapa pārspēku. Tai nebija nekādas varas pār Kristu, jo Viņam nebija neviena grēka un uz Viņa sirdsapziņas nebija nevienas vainas. Viņš satrieca pīšļos tumsības vārtus. Dzīvība pārrāva nāves važas, un neiznīcība tika gaismā celta.

Šī neuzvaramā dzīvība, kas nokāpa nāves valstībā un cēlās augšā, Svētajā Vakarēdienā kā dāvana tiek pasniegta grēciniekiem. Šeit nāves vara tiek iznīcināta, parāds samaksāts un pasludināts taisnības spriedums. Nāvi, ko mēs bijām pelnījuši, Dieva Dēls uzņēmās uz Sevis. Tā vietā mēs iegūstam līdzdalību Viņā un mūžīgo dzīvību. Jo, kam ir Dēls, tam ir dzīvība, tā dzīvība, kas uzvarējusi nāvi.

Tāpēc doties pie Svētā Vakarēdiena ir tas pats, kas stāvēt pie debesu valstības durvīm un jau šeit, šīs nāves apņemtās pasaules vidū, redzēt šīs durvis atvērtas un saņemt mūžīgo dzīvību, kas tiek glabāta aiz tās aizbīdņiem. Pie Svētā Vakarēdiena galda mūsos tiek veidots jaunais cilvēks, kas dienu no dienas atjaunojas, tas cilvēks, kam pieder Dieva dotais debesu mājoklis. Tādējādi šis jaunais cilvēks paliek dzīvs pat arī tad, kad mūsu miesīgais cilvēks iet bojā.

Tādēļ tas ir žēlastības mielasts, kur nāve un pazudināšana tiek aizdzīta un grēciniekiem pasniegta nepelnīta un žēlastības pilna dzīvības dāvana.

Treškārt, grēcinieks šeit iegūst svētību. Šeit Dievs caur Kristu svētī mūs ar visu debesu pasaules garīgo svētību. Šeit pārplīst pušu šķirtne starp laiku un mūžību un pār mums jau nolīst neliels atspīdums no mūžīgās gaismas un brīžiem pat veselas straumes. Tādēļ tik bieži tieši Svētais Vakarēdiens kļūst mums par Apskaidrošanas kalnu. Te debesis ir tik tuvu un cilvēks var piedzīvot nākamās pasaules spēkus. Bet svētība, kas iegūstama Kristus miesā un asinīs, nav tikai kāda sajūtama svētība. Sajūtamās svētības var arī nebūt, taču tāpēc vien Vakarēdiens nezaudē savu bagātību un svētību. Jo tas vienmēr patiesi atgriezīgam grēciniekam dod apslēptu svētību un nesatricināmu debesu svētības ķīlu.

Tikpat droši, kā mēs ticībā esam nometušies ceļos ap altāri, mēs esam arī debesu valstības pilsoņi, visas debesu laimes un bagātības mantinieki un izredzēti debesu līksmības mielasta viesi. Pat vājību un grūtību, pārbaudījumu un kārdinājumu, ciešanu, slimību, bēdu un nāves vidū kristietis gūst nesatricināmu Dieva apsolījumu par neiznīcīgu un mūžīgu prieku. Tādējādi Vakarēdiens ir debesu priekšnams, nojausma par to,kam jānāk.

Es Tavā namā sajūtu
ap sevi gaismu mūžīgu
un baudu svēto mielastu
kā paradīzes cienastu.

Cienasts, kas no pazaudētās paradīzes tiek pasniegts šeit lejā, pat visnabadzīgāko šīs zemes grēcinieku dara par visu debesu bagātību mantinieku. Tādēļ šis mielasts ir žēlastības mielasts, jo te pazuduši un nesvēti cilvēki tiek darīti par Dieva bērniem un jaunās valstības pilsoņiem ar visu tās svētību un prieku.

Kad nu esam aplūkojuši žēlastības mielastu ar tā viesiem, namatēvu un svētībām, tad atliek tikai pārdomāt: kā šis mielasts kļūst par žēlastības mielastu tev?