Žēlastības valstība ir atrodama virs zemes
Savā ģimenē tu redzi žēlastības valstības piemēru, ko Svētie Raksti izmanto bieži. Kā ģimenes attiecas pret saviem bērniem, tā Dievs attiecas pret tiem, kas ir Kristū un dzīvo ar Viņu bērna stāvoklī.
Ar viņiem netiek kārtoti rēķini, jo Dievs šiem ļaudīm nepielīdzina grēkus, tie dzīvo žēlastībā no pirmdzimtā Brāļa nopelna un ir nemitīgā dievbērnības žēlastībā.
Vai tā var būt, ka šāda žēlastības valstība ir atrodama šeit, virs zemes? Jā, tā ir. Svētie Raksti to skaidri apliecina, par spīti mūsu nepastāvīgajām un uz Bauslību orientētajām sirdīm, kuras neprot paglabāt šo svētīgo mierinājumu. Taču Svētie Raksti nemelo, un tas attiecas uz visiem ticīgajiem: Dievs nepielīdzina tiem grēkus un nepazudina. Tie ir ārpus apsūdzībām un ir Dieva mīļotie bērni, stāvēdami tajā pašā Dieva žēlastībā gan sliktajos, gan arī labajos brīžos; gan spēka, gan baiļu brīžos; gan darot labu, gan arī muļķības un grēkus; gan baudot un redzot, ka Tas Kungs ir labs, gan arī ilgajos sausuma periodos, kad jāpārtiek no druskām (Lk.15:14–18).
Vai nav tiesa, ka mēs pateicamies Dievam mirkļos, kad jūtamies dievbijīgi un svēti, bet nespējam pateikties un priecāties, kad jūtamies žēlastību zaudējuši, vāji un nevērīgi, un izturamies tā, it kā taisnība būtu atkarīga no mūsu darbiem un Kristus būtu velti miris (Gal.2:21)? Tā mēs atkal sākam uzvesties kā darbu valstībā, kas mums šķiet drošāka par žēlastību, un mēs neticam, ka žēlastības valstība valda pār darbiem.
Nav noliedzams, ka mūsu prātam un domām tā šķiet rupja muļķība, jo viss, kas mūsos – jūtas, prāts, sirdsapziņa – ir tik ļoti orientēts uz Bauslību, ka mēs arvien no jauna topam ierauti šādos priekšstatos un domāšanas veidā. Cilvēka daba ir tā veidota, ka nespēj pacelties augstāk par to, ko redzam un jūtam sevī, līdzīgi kā ar savu ķermeni mēs ievērojam vispārējo gravitācijas likumu un turamies pie zemes.
Vai mēs ticēsim tikai tam, ko redzam un jūtam pēc savas dabas? Tas nozīmētu atkrist no ticības un atgriezties pie miesas, kā to apgalvo apustulis, runādams par atkrišanu no ticības (Gal.3:1–3). Nē, žēlastības valstībā neviens grēks netiek pielīdzināts, jo tā ir visa Kristus nopelna un visu Svēto Rakstu liecību summa. Lai mūžīga slava Dievam par Viņa neizteicamo dāvanu!
Tādēļ, lai mēs vienmēr nāktu pie žēlastības troņa un arvien paliktu ticības paļāvībā, pastāvībā un pirmajā mīlestībā, Dievs ir ļāvis kaitinošajam grēkam palikt mūsu miesā. Viņš mūs šķīstī un izbiedē (kā to bieži redzam Svētajos Rakstos), tā ka nereti sajūtam Dieva dusmas un neapmierinātību (Ps.103:9), mazu acumirkli Viņš mūs pamet un apslēpj Savu vaigu (Jes.54:7-8). Tas viss ir darīts, lai mūs pastāvīgi uzturētu ticībā un pirmās mīlestības degsmē, lūdzot: “Piedod mums mūsu parādus!”
Ieskaties