Zīdaiņu Kristības pamatojums sinoptiskajos evaņģēlijos

Luteriskās ticības apliecības zīdaiņu Kristību saista ar Mt.28:19, kur mācekļiem ir pavēlēts kristīt visas tautas, ieskaitot bērnus.*

Šī panta lietojums aicina aplūkot zīdaiņu Kristību arī citu šī evaņģēlija daļu gaismā. Pavēlei kristīt seko pavēle mācīt visas lietas (latviešu tulkojums: “..mācīdami turēt visu [ko Es jums esmu pavēlējis]”, Mt.28:20). Matejs šeit skaidri atsaucas uz Jēzus vārdiem, kurus viņš ir pierakstījis. Starp šīm nepieciešamajām Jēzus mācībām ir arī tā, ka bērniem būs ievērojama vieta debesu valstībā. Starp otro (Mt.17:22-23) un trešo (Mt.20:17–28) Jēzus pasludinājumu par Viņa nāvi un augšāmcelšanos atrodas divas perikopes par bērniem (Mt.18:1–4, 19:13–15), kam seko perikope par iejāšanu Jeruzālemē, par ko stāstīts 21.nodaļā. Šo divu perikopju par bērniem novietojums starp Jēzus nāves paredzējumu un iejāšanu Jeruzālemē skaidri parāda, ka Matejs vēlas, lai viņa lasītāji uzlūkotu bērnus kā tos, kurus Jēzus ir iekļāvis Savā pasaules izpirkšanas darbā. Bērni ir to “daudzo” vidū, par kuriem Cilvēka Dēls atdod Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu (Mt.20:28).

Rodas jautājums, vai šīm perikopēm, kuras rāda bērnu kā piemēru tiem, kas ieiet debesu valstībā (Mt.18:1–4), un kurās ir aprakstīts, ka Jēzus svētī bērnus (Mt.19:13–15), vispār ir kaut kas kopīgs ar Kristību. Šim jautājumam ir liturģiska nozīme, jo Mk.10:13–16, kas ir paralēlā vieta Mt.19:13–15, parasti ir tā evaņģēlija vieta, kura tiek lasīta luterāņu un citu Rietumu baznīcu bērnu Kristības rituālos. Daudzi, ieskaitot dažus luterāņus, uzskata, ka šīs perikopes nenorāda uz Kristību un to liturģiskais lietojums ir neveikls vai labākajā gadījumā pielāgots, lai sniegtu piemērotu lasījumu no evaņģēlijiem.** Nespēja vai nevēlēšanās saistīt perikopes par bērniem ar pavēli kristīt bieži vien beidzas ar to, ka evaņģēliji netiek uzskatīti par sevī noslēgtiem teoloģiskiem traktātiem. Tie nav nejauši vēsturisko notikumu apkopojumi, bet gan teoloģija par Jēzu. Uzskats, ka evaņģēliji ir vēsturisku stāstiņu kolekcija, vairāk atbalstītu baptistu nostāju, ka nav liecību par Jēzus veiktu bērnu kristīšanu. Daudzi luterāņi ieņem tādu pašu nostāju, un viņus apmierina teoloģiskie argumenti, kas pamatojas grēka un pestīšanas universalitātē un saistībā ar Mt.28:19. Pavēle mācīt visas lietas pieprasa, lai viss iepriekšējais evaņģēlija teksts noteiktu, kuri ļaudis ir jākristī un jāmāca.

Kā piemēru var izmantot perikopes par diviem centurioniem [latviešu Bībeles tulkojumā – “virsnieki”]: pirmajā gadījumā – ar triekas ķerto kalpu (Mt.8:5–13) un otrajā – pie krusta (Mt.27:51–54). Kad lasītājs nonāk līdz evaņģēlija beigām, viņš jau zina, kuri ir tie pagāni, kas jākristī. Abos gadījumos centurioni ir izpildījuši Kristības priekšnosacījumu, apliecinot ticību. Šie abi ir Kristības kandidātu piemēri. Pirmā centuriona gadījumā nav iemesla domāt, ka viņš nebūtu saņēmis pirmsaugšāmcelšanās kristību no Jāņa vai Jēzus. Līdzīgi arī perikopes par bērniem paredz pavēli kristīt. Bērni ir iekļauti debesu valstībā, un tādēļ viņiem ir dotas tiesības tapt kristītiem un viņi ir jākristī. Regins Prenters atbalsta šādu domu gājienu:

Kad Jēzus māca, ka Dieva valstība pieder maziem bērniem, nevar būt šaubu, ka Viņš bērnus iekļauj muitnieku un grēcinieku draudzē, kuri caur grēku nožēlu un ticību ir sapulcināti ap Cilvēka Dēlu.

Tik tālu mūsu argumenti par bērnu iekļaušanu debesu valstībā ar Kristības palīdzību ir izsecināti no evaņģēlija kopumā, bet tos var arī pamatot ar īpašām detaļām no pašām perikopēm. Bērni Mt.18:1–5 ir ne tikai iekļauti debesu valstībā kā tās locekļi, bet tiek uztverti kā piemērs pārējiem. Pīpers, komentējot Mt.18:6, apgalvo, ka bērniem ir ticība un ka viņi ne tikai nākotnē, bet jau tagad ir baznīcas locekļi. Viņu vieta Dieva valstībā ir daudz drošāka nekā pieaugušajiem: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni..” (Mt.18:3). Šī perikope, kas sākas ar jautājumu: “Kas gan ir lielākais debesu valstībā?” – ir paralēla perikopei, kuru aizsāk Jēkaba un Jāņa mātes prasība, lai viņas dēli “sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku” (Mt.20:21). Abas perikopes runā par pašām ievērojamākajām vietām šajā valstībā. Pirmajā gadījumā (Mt.18:1–5) Jēzus atrisina šo jautājumu, nostādot bērnu Savu klausītāju vidū un pamācot viņus kļūt par tādiem kā šis bērns (Mt.18:4), otrajā gadījumā viņi tiek mācīti kalpot, sekojot Jēzus piemēram, kurš atdeva Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu (Mt.20:26–28).

Kristība nav nejauši saistīta ar minētajām perikopēm. Sava evaņģēlija sākumā Matejs ir skaidri parādījis, ka Kristība ir nepieciešama iekļaušanai Dieva valstībā. Gan Jāņa Kristītāja (Mt.3:1–6), gan Jēzus (Mt.4:17) kalpošanā tās valstības, kas nāk ar Jēzu, sagatavošana ietver grēku nožēlu un kristīšanu. Jāņa kristība nav gadījuma rakstura vēsturisks jautājums, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tie, kas, pēc Mateja stāstītā, nāk pie Jēzus un ko Viņš pieņem, ir tie, kuri nožēlo grēkus un tiek kristīti. Šis arguments par labu zīdaiņu Kristībai ir faktiski pierādīts.

Matejs pat runā par bērnu atgriešanos vai grēku nožēlu (Mt.18:3)! Šo svarīgo jautājumu uzdod zīdaiņu Kristības pretinieki, kas apgalvo, ka bērni nav spējīgi uz nožēlu vai ticību. Viņi “vēl nav attīstījušies tādā mērā, lai būtu spējīgi izdarīt morālu izvēli”, un tādēļ “viņi nav pakļauti taisnīgā Dieva mūžīgajam lāstam”. Šādi viņi skaidro Mt.18. nodaļu. Ir skaidri redzams, ka baptistu nostāja par ticību kā morālu lēmumu nav nekas cits kā pelagiānisms, un bērnu atbrīvošana no dievišķā tiesas sprieduma ir modificēts universālisms! Daži piekrīt baptistiem (kas uzskata, ka bērni nav spējīgi ticēt) un tomēr kristī bērnus. Luters uzlūkoja šo nostāju kā dogmatiski nepieņemamu. Nekad nevajag kristīt tur, kur ir droši zināms, ka ticība nav iespējama vai vienkārši nepastāv. Luterāņi neapstrīd baptistu argumentu, ka Kristībā ir jābūt klāt ticībai;*** viņi apstrīd baptistu ticības definīciju un apgalvo, ka bērniem var būt ticība.

Šīs ar Jēzu saistītās perikopes ir pārsteidzošas, jo tās pretstata tos, ko agrīnie kristieši pazina kā apustuļus (Mt. 10:1–2, 28:16–20), bērniem, kuri tiek parādīti kā atgriešanās paraugs. Apustuļiem ir uzticēta baznīcas “ticība”, fides quae (ticība, kurai tic), un arī bērni ir tie, kas tic, fides qua (ticība, kura tic)! Pat pašiem apustuļiem vienīgā iespēja ir kļūt kā ticīgiem bērniem. Ja viņi nekļūs tādi, viņiem nebūs daļas pie Jēzus. Viņu ticībai jākļūst par zīdaiņu ticību, fides infantium. Kontrarguments, kas runā par labu zīdaiņu nespējai ticēt, ir pamatots viedoklī, ka grieķu vārds, kas apzīmē bērnu, παιδίον, attiecas uz tādiem bērniem, kuri jau ir pietiekami paaugušies, lai būtu pie pilnas apziņas un varētu atzīties savos grēkos. Šis arguments neiztur kritiku, jo bērni, kurus nogalināja Hērods, nebija sasnieguši divu gadu vecumu (Mt.2:16). Tā kā jūdi ļoti pamatoti uzskatīja piedzimšanas dienu par pirmo dzimšanas dienu, tad, noslēdzoties pirmajam dzīves gadam, bija pienākusi jau otrā dzimšanas diena. Nogalinātajiem bērniem vēl nebija sācies otrais dzīves gads. Pēc mums pierastiem aprēķiniem, mūsu piedzimšanas diena nav pirmā dzimšanas diena. Lai gan nav iespējams noteikt vecumu bērnam, kuru Jēzus nostatīja mācekļu vidū (Mt.18:2), bērni Mateja lietojumā (Mt.19:13) ietver arī zīdaiņus. Jāpieņem, ka Mt:18:2 minētais bērns stāvēja kājās un, ļoti iespējams, varēja būt tikai vienu gadu vecs.

Mt.19:13–15 mācekļi ir saniknoti, ka bērni tiek vesti pie Jēzus, lai saņemtu svētību. Lūka vēl precīzāk nosauc viņus par zīdaiņiem jeb tikko dzimušiem bērniem. Šeit atkal Jēzus atsaucas uz viņu vietu Dieva valstībā un uzsver, ka nekas nedrīkst aizkavēt viņu iekļūšanu tajā. Visos trijos sinoptiskajos evaņģēlijos šis notikums noslēdzas ar Jēzus svētību, uzliekot viņiem rokas (Mt.19:13, 15; Mk.10:13, 16; Lk.18:15). Šeit tik vienkārši nelīdzēs apgalvojums, ka šī svētība, uzliekot rokas, ir nebūtiska. Matejs un Marks norāda uz Jēzus rokām un Viņa pieskārienu. Caur Viņa rokām tika dota svētība, kas iekļāva bērnus debesu valstībā. Apustuļu darbos roku uzlikšana ir daļa no Kristības, un tas ir brīdis, kad tiek dots Svētais Gars (Ap.d.8:17). Protams, ka Jēzus roku uzlikšana bērniem nebija Svētā Gara nākšana Vasarsvētkos, kas notika tikai pēc Kristus nāves (Mt.27:50) un augšāmcelšanās, bet Viņš, saņēmis Garu Savā kristībā (Mt.3:16), radīja ticību bērnos ar to pašu Garu, kurš bija arī Viņā. Dieva valstība, kuru nes Jēzus, nāk kopā ar Dieva Garu (Mt.12:28). Jēzus roku uzlikšanā neizpaužas tikai Viņa mīlestība pret bērniem, un tas arī nav tukšs liturģisks žests. Varētu izmantot luterāņu sakramentālo terminoloģiju un teikt, ka pie šīm rokām bija klāt Dieva vārds, bet tās bija rokas, kas piederēja Tēva mūžīgajam Vārdam, kurš darbojas tikai caur Svēto Garu. Šie tēli norāda uz zīdaiņu Kristību.

Bāzeles un Parīzes profesors Joahims Jeremiass ir izvēlējies citu pieeju šīm perikopēm. Viņš pievērsa uzmanību vārdiem “neaizkavējiet tos” (Mt.19:14 (arī Mk.10:14; Lk.18:16 [latviešu Bībeles tulkojumā. “neliedziet tiem”]), salīdzinot ar vārda “aizkavēt” jeb “aizliegt” (κωλύειν) lietojumu etiopiešu einuha Kristības sakarā: “Kas mani kavē kristīties?” (Ap.d.8:36). Šo vietu no Apustuļu darbiem Kulmanis uztvēra kā daļu no vissenākā Kristības rituāla. Arī Pēteris lieto šo izteikumu attiecībā uz Kornēlija nama kristīšanu: “Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?” (Ap.d.10:47). Šis arguments nav tik niecīgs, kā sākumā var likties. Tie kristieši, kuriem sākotnēji tika adresēti evaņģēliji, tos saprata savas liturģiskās pieredzes gaismā, kas ietvēra arī atzinumu par Kristību kā nepieciešamību uzņemšanai baznīcā. Draudzes bija dzirdējušas, ka liturģijas vadītājs vaicā, vai ir kāds kavēklis, kas traucē katehūmeniem saņemt Kristību. Jēzus vārdi, ka bērniem nav jāliedz nākt pie Viņa (Mt.19:14), būs tikuši saprasti viņu Kristības kontekstā. Abās perikopēs (Mt.19:14 un Mk.10:14) bērni ne tikai ir nozīmīgi, bet šie bērni pieder pie debesu valstības. Visi četri evaņģēliji satur stāstījumus par Jāņa pasludinājumu, ka Kristība ir nepieciešama, lai ieietu šajā valstībā. Protestantiskās sabiedrības nesakramentālajā  vidē var būt grūtības pieņemt to, ka agrīnās kristiešu baznīcas tika veidotas ar Kristības palīdzību (Mt.28:19). Priekšstats par to, ka bērnus var kristīt un viņi ir jākristī, var rasties, tikai saprotot, ka Kristība caurvij agrīno kristiešu apziņu.

Zīdaiņu Kristības rituālā luterāņi kā evaņģēlija lasījumu izmanto Mk.10:13–16, nevis tam paralēlās vietas – Mt.19:13–15 un Lk.18:15–17. Matejs (18:1–4) sniedz daudz pamatīgāku diskusiju par bērnu vietu debesu valstībā, bet Lūka (18:15) lieto daudz precīzāku terminu zīdaiņu apzīmēšanai. Tomēr Marks piedāvā visspilgtāko svētīšanas attēlojumu: “Un [Jēzus], paņēmis viņus Savās rokās, sniedza viņiem īpašu svētību – κατευλογει, nevis tikai svētīšanu – εὐλογει, uzliekot viņiem Savas rokas” [Mk.10:16; sal. latviešu Bībeles tulkojumu: “Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”]. Lai gan Marks nelieto vārdu “zīdainis”, aprakstot šos bērnus, šķiet skaidrs, ka tieši to ietver vārdi, ka Jēzus ņēma viņus Savās rokās. Vārds “svētīšana” (εὐλογει) ir lietots, kad Jēzus svētīja maizi Svētajā Vakarēdienā (Mk. 4:22). Arī Pāvils šo vārdu lieto saistībā ar Vakarēdienu: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm” (1.Kor.10:16). Tam pievienosim sveicienu, ar kuru tiek sveicināts Jēzus: “Svētīts [latviešu Bībelē: “slavēts”], kas nāk Tā Kunga vārdā!” (Mt.21:9). Tādējādi vārdam “svētīt” ir gan kristoloģiska, gan sakramentāla nozīme. Turklāt mēs varam piebilst, ka tas, kas ir sakramentāls, ir arī kristoloģisks. Bērni tiek ievesti sakramentu darbības laukā, kur pats Kristus tos iekļauj pestīšanā.

Visi trīs evaņģēlisti šajā vietā ir iekļāvuši atsauci uz bērna uzņemšanu Kristus vārdā kā Viņa paša uzņemšanu (Mt.18:5; Mk.9:37; Lk.9:48), kas arī norāda uz Kristību. Apustuļu darbos aprakstīts, ka Kristība notika “Kunga Jēzus vārdā”. Evaņģēlisti uzlūko bērnus kā kristītas ticīgo kopienas, tas ir, baznīcas, locekļus. Tikai Mateja evaņģēlijā ir brīdinājums tiem, kas apgrēcina vismazākos bērnus, kuri tic Viņam: iemešana Vidusjūrā ar dzirnakmeni kaklā būtu labāks liktenis šādiem apgrēcinātājiem (Mt.18:6). Šādu frāzi var saprast burtiski vai kā hiperbolu, bet visdrīzāk tā ir norāde uz izslēgšanu no kristiešu kopienas. Līdzību par pazudušo avi (Mt.18:10–14) ievada vēl viens brīdinājums nenicināt “nevienu no šiem mazajiem.., [kuru] eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu”. Matejs uzsver bērnu lielo nozīmi Jēzus atbildē augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem. Viņi bija saniknoti, ka bērni, Jēzum ienākot Jeruzālemē, dzied Viņam slavu (Mt.21:14-16); Jēzus atbild: “Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?” Mateja īpašā uzmanības parādīšana bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs perikopes aplūko kopā vai atsevišķi, pierāda, ka Jēzus un agrīnā baznīca bērnus uzskatīja par līdzdalībniekiem Jēzus valstības darbā un tādējādi viņiem bija tiesības tikt kristītiem. Nevar nepievērst uzmanību tam, ka visi trīs sinoptiskie evaņģēlisti savos evaņģēlijos ir iekļāvuši abas šīs perikopes par bērniem. Kopumā apvienojot, pavisam ir sešas norādes uz bērnu līdzdalību debesu valstībā. Mēs varam tikai prātot, vai pirmajā gadsimtā kāds liedza bērniem vietu baznīcā. Bija bažas par to, kā baznīcā iekļaut pagānus. Mateja stingrie brīdinājumi tiem, kas nelaiž bērnus pie Jēzus, un Marka spilgtais Jēzus un bērnu tikšanās apraksts var norādīt, ka anabaptisti nebija pirmie, kuri apšaubīja šo bērnu statusu. Luters pat gāja tik tālu, ka liedza pestīšanu tiem, kas nicina bērnu kristīšanu. Jēzus darīja tāpat (Mt.18:5–9).

Daži vārdi jāpasaka arī par to, vai Jēzus pats kristīja bērnus. Jēzus un Jāņa kalpošanas identiskie apraksti (Mt.3:2 un 4:17) ietver to, ka arī Jēzus kristīja, lai gan sinoptiskajos evaņģēlijos nav izvērstas atsauces uz šo Viņa aktivitāti. Ceturtais evaņģēlijs plašāk apraksta Jēzus veikto kristīšanu, bet piebilst, ka kristīja mācekļi un nevis Jēzus (Jņ.4:1–2). Bet, vairs nepieminot šo vietu, arī citur evaņģēliji mums nestāsta  par to, kurš tieši tika kristīts, un tādēļ uzskats, ka vienīgi pieaugušie un nevis bērni tika kristīti, ir tikai pieņēmums. Jūdi, pamatojoties uz Vecās Derības tradīcijām, iesaistīja bērnus savos reliģiskajos svētkos, ieskaitot tik nozīmīgos Pashā svētkus. Tādēļ šķiet ticami, ka bērniem netika liegta Jāņa kristība, kurai jūdu acīs bija eshatoloģiska nozīme, jo tā vēstīja par pēdējiem laikiem. Tikko piedzimuši zēni ar apgraizīšanas palīdzību tika iekļauti Israēla tautā kā Dieva atpirktā un atpirkšanu nesošā kopienā. Ja viņi tika iekļauti Pashā svētku atpērkošajos liturģiskajos rituālos, diez vai viņi tiktu izslēgti no Dieva atpirkšanas darba piepildījuma tiesas dienā. Protams, arī Luters argumentē tieši šādi.

Mt.28:19 visas tautas aptverošā pavēle, kas ir konfesionālā zīdaiņu Kristības izklāsta pamatā, nav tikai viena atsevišķa norāde, bet tā turpina Jāņa kristības universalitāti: pie Jāņa gāja kristīties “visa Jūdeja un viss Jordānas apgabals” (Mt.3:5-6).**** Matejam ir tendence lietot vārdu “visi”, un viņa “visas tautas [jeb pagāni]” (Mt.28:19) atgādina Mt.3:5–6 (“viss Jordānas apgabals”). Jēzus misija izplatīt Savu valstību aizsākās jau ar Jāņa kristību. “Visas tautas”, kuras tiek kristītas, stāvēs Dieva tiesas priekšā (Mt.25:32). Protams, ka šeit nav nozīmes etniskajai piederībai, rasei vai vecumam! Ir pārāk vienkārši secināt, ka Jānis vai Jēzus, tas ir, viņu mācekļi, nekristīja bērnus. Patiesībā liecības norāda pilnīgi pretējo. Kristīdami bērnus namos (saimēs), kā tas minēts Apustuļu darbos, apustuļi, iespējams, turpināja to praksi, kuru viņi kā Jēzus mācekļi bija sākuši jau pirms Viņa krustāsišanas.

** – Tādi baptistu teologi kā Bīslejs-Marejs un Grenzs savos argumentos pret zīdaiņu Kristību nepievērš tam nekādu vērību.

*** – To atzīst baptistu teologs Deils Mūdijs: “Individuāla ticība ir bijusi svarīga gan luterāņiem, gan baptistiem”. Luters, luterāņu ortodoksija un mūsdienās vienīgi konfesionāli ievirzītie luterāņi uzskata ticību par Kristības priekšnoteikumu. Kopš 18.gadsimta apgaismības laikmeta luterāņu teologi reti ir aizstāvējuši šo uzskatu.

**** – Komentējot Mt.28:19, Deiviss un Elisons atzīmē: “Matejs, neskatoties uz viņa prasību ievērot jūdu bauslību, nekad nepiemin apgraizīšanu. Ir ticami, ka viņš sagaidīja no jūdu kristiešiem, lai viņi apgraiza savus vīriešu kārtas bērnus; bet ir skaidrs, ka viņš to neuzskatīja par nepieciešamu pagāniem. Varbūt to paskaidro viņa uzskati par Kristību. Vai Kristība kā rituāls uzņemšanai baznīcā bija sākusi aizvietot apgraizīšanu? Tā tas noteikti bija Vēstules kolosiešiem autoram; skatīt Kol.2:11–12”. Mēs varam strīdēties par to, vai Matejs pieprasīja jūdu kristiešiem ievērot Bauslību; tomēr šie pētnieki ir snieguši ticamu argumentu par labu zīdaiņu Kristībai. Ja Kristība kļuva par “rituālu uzņemšanai baznīcā” apgraizīšanas vietā, pat ja tā tika domāta tikai pagāniem, tad vismaz vīriešu kārtas bērni būs tikuši kristīti. Ja Matejs piederēja jūdu kristiešu draudzei ar tikai dažiem kristiešiem no pagānu vides, tad apgraizīšanas nepieminēšana ir vēl mulsinošāka. Nav iemesla secināt, ka Matejs apgraizīšanai nepiešķīra būtisku nozīmi. Iespējams, ka tā tika praktizēta, bet netika pieprasīta vai veicināta. Var būt, ka šo argumentu var izvērst plašāk: ka Jāņa kristība bija sākusi ieņemt apgraizīšanas vietu. Uz šo iespēju norāda Jāņa Kristītāja brīdinājums, ka tā izcelsme no Ābrahāma, kuras zīme ir apgraizīšana, vairs nenodrošina pestīšanu (Mt.3:9).