Zīdaiņu kristīšana ir tīrs Evaņģēlijs
Kādēļ gan mēs kristām zīdaiņus? Mēs tos kristām ne jau viņu jūtu neliekuļotības dēļ; mēs tos kristām tāpēc, ka kristībā tos atzīst Dievs. Grēcinieks tiek pasludināts par svēto.
Tie, kuri noliedz zīdaiņu kristīšanu un pieprasa ticību kā kristības nosacījumu, Evaņģēliju padara par likumu.
Bet pat daudziem luterāņu mācītājiem sagādā grūtības kristīt tādu vecāku mazuļus, kuri vēlas tikai, lai tas būtu “padarīts” un tālāk vairs neuztur nekādas attiecības ar baznīcu. Tādā reizē likuma balss mācītājā bieži vēlas ņemt virsroku.
Norvēģijas luteriskās Baznīcas bīskaps, saskāries ar līdzīgiem jautājumiem, vaicāja: “Vai zīdainim var tikt dāvināts, teiksim, 1000 dolāru noguldījums bankā?” Vai tā nozīmīgums ir atkarīgs no bērna spējas uztvert šo vērtību? Protams, zīdainim piedzimstot var tikt dota vērtīga dāvana, vēl ilgi pirms viņš spēj to saprast vai lietot. Tāpat Dievs var sniegt savu lielo piedošanas, atzīšanas un dzīvības dāvanu mazam bērnam, pirms tas spēj novērtēt dāvanas lielumu.
Tieši zīdaiņu kristībā Evaņģēlijs visskaļāk tiek pasludināts baznīcā; jo šeit ir pilnīgi skaidrs, ka Dieva acis cilvēks ir būtne, kurš saņem. To Jēzus domāja, kad sacīja: “Kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” (Mk.10:15) Bērns parāda, ko nozīmē īsta ticība: būt Dieva klātbūtnē ar tukšām rokām, būt atkarīgam no Viņa.
Dievs sniedz savus apsolījumus pat bez cilvēka saprašanas. Vai tad apustulis Pāvils nesaka, ka Dieva miers ir “augstāks par visu saprašanu”, bet tik un tā “pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Fil.4:7)? Vienīgi Jēzus!
Ieskaties