Ziemassvētku brīnums
“Uzticami un pilnīgi atzīstami ir vārdi, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus, no kuriem pirmais esmu es.” [1.Tim.1:15]
Kad Luters tulkoja šo Rakstu vietu, viņš sāka ar vārdiem: “Tā pilnīgi noteikti ir taisnība.” Tas nozīmē, ka šie vārdi ir pilnīgi uzticami. Svētais Pāvils šeit apgalvo, ka Dieva Dēls nāca pasaulē un kļuva par cilvēku, lai glābtu grēciniekus. Tas šķiet neticami, bet pavisam nelielām pārdomām par šo lielo brīnumu vajadzētu mūs pārliecināt, cik tas tomēr ir ticami.
Dieva dabu veido divas brīnišķīgas īpašības. No vienas puses, Viņš ir absolūti svēts, taisnīgs un patiess. No otras puses, Viņš ir nebeidzamas mīlestības, žēlastības un žēlsirdības pilns.
Kas Dievam būtu bijis jādara, kad cilvēks pārkāpa Viņa svēto likumu, Viņa svēto gribu? Vai Viņam varbūt vajadzēja piedot cilvēkam viņa grēku un uzņemt viņu Debesīs, aizmirstot nodarījumu? Nē, nekad! Jo, ja Dievs tā būtu darījis, Viņam būtu nācies ignorēt to savas dabas daļu, kas ir svēta un taisnīga.
Dievs Savu likumu ierakstīja cilvēka sirdī jau radīšanas laikā un draudēja cilvēkam ar laicīgu un mūžīgu nāvi, ja tas pārkāps šo likumu. Ja Dievs būtu apžēlojis grēkā kritušos cilvēkus bez jelkādām tālākām sekām, tad Viņš visas radības priekšā būtu apliecinājis, ka Viņš nav uzticams. Tad Viņš būtu gluži kā ikviens tēvs, kurš pavēl un draud saviem bērniem, bet galu galā neprasa pildīt savas pavēles un nesoda par pārkāpumiem.
Bet Dievs ir arī nebeidzamas mīlestības, žēlastības un žēlsirdības pilns. Viņš ir mūžīgi pāriplūstoša mīlestības jūra, ar kuru Viņš apklāj visu savu radību. Pateicoties šai mīlestībai, Viņš nevarēja vēlēties kaut ko citu kā vien izglābt cilvēku dzimumu no grēka. Kā Dievs to varēja izdarīt, neapdraudot savu svētumu, taisnību un uzticību?
Viņš nolēma Pats kļūt par cilvēku un izciest Pats to, ko bija pelnījis cilvēks kā sodu par grēcīgumu. Jau jaundzimušo bērnu mēs redzam Viņa visdziļākajā pazemībā, ietītu nožēlojamos autiņos, guļam lopu kūtī. Šis ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, un Viņā tiek samierināts svētums ar mīlestību, taisnība ar žēlsirdību, kā arī uzticamība ar žēlastību.
Bet Pāvils šodienas tekstā iet tālāk. Viņa teiktais, kā viņš pats apgalvo, ir ne tikai “uzticams” vai pat ārkārtīgi ticams. Šie viņa vārdi ir “pilnīgi atzīstami”. Ja lielais Ziemassvētku brīnums būtu tikai patiess, ja mēs nevarētu vai nespētu to saņemt, tas būtu izraisījis tikai pārejošu izbrīnu. Tātad tas mūs nebūtu glābis un mūs nebūtu iepriecinājis. Bet lai Dievs ir slavēts! Šis brīnums ir atzīšanas vērts tieši tāpēc, ka tas notika visu cilvēku, visu grēcinieku glābšanas labad. Pāvils raksta “no kuriem pirmais esmu es”, lai parādītu, ka viņš Ziemassvētku brīnumu attiecināja arī uz sevi. Viņa vārdi atgādina pravieša Jesajas vārdus, kurš priecājās: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls.” [Jes.9:6] Ziemassvētku eņģelis aicina ganus un visus cilvēkus visās vietās: “Jo jums šodien Pestītājs ir dzimis, Dāvida pilsētā.” [Lk.2:11] Ticībā katram no mums ir jāspēj teikt: “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus.”
Ieskaties