Ziemassvētku Evaņģēlijs

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:1-14]

1. Kristus dzimšanas Evaņģēlijs apstiprina Bībeles patiesību: „mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.” [2.Kor.13:8]

Kad Ādams, pirmais cilvēks, pārkāpa Dieva bausli un tādēļ nokļuva zem Dieva lāsta, Dievs Ēdenē atkāja savu mūžīgās pestīšanas plānu: Sievas dzimums sadragās čūskas galvu. [1.Moz.3:15]

Kopš tiem laikiem sātans dara visu, lai Dieva plāns nekad neīstenotos. Vecās Derības laikos kārdinātājs centās iznīcināt Pestītāja senčus, lai Dieva apsolījums nevarētu piepildīties. Tur bija Ēsava naids pret Jēkabu, kurš saņēma svētību, tur bija kaimiņvalstu kari ar Israēlu, tur bija jaundzimušo slepkavošana Hēroda laikā. Mums tika apsolīts miera Ķēniņš, un miera Ķēniņš piedzima. Atnāca tas, par ko Bībele saka: „Viņš ir mūsu miers.” [Ef.2:14] Sātans nespēja to aizkavēt.

Kad Pestītājs pēc savas uzvarošās augšāmcelšanās pavēlēja sludināt Evaņģēliju visai radībai, sātans nekavējoties darīja visu, lai cilvēki neklausītos Evaņģēliju, neticētu un neizglābtos. Tomēr, neskatoties uz pretiniekiem, visi Dieva izredzētie ieiet Dieva mājokļos.

Velns iemaisa savas pseidomācības sēklu šķīstajā žēlastības pasludinājumā, pūlas iznīcināt uzticību rakstītajam Dieva vārdam, sēj nesaskaņas, ceļ godā miesīgo prātu, vajā Dieva Baznīcu gan ar atklātu cietsirdību, gan slēpti un ar viltu.

Pravietis Elija žēlojās, ka viņš ir palicis pavisam viens. Pāvils ne reizi vien bija gandrīz viens pats pret Romas valdību. Gandrīz vienatnē patiesību aizstāvēja, piemēram, Atanāsijs un Luters. Cik nožēlojama ir mūsu baznīca, cik vāji ļaudis mēs esam, bet cik smagām cīņām mums nāksies iet! Tādēļ Kristum nācās sacīt: „Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” [Mt.10:34]

Tomēr slavēsim Dievu Rakstu vārdiem: „Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen.” (Rom.11:33-36)

Šajā kaujas laukā dzīvo Dieva tauta, kurai sirdī ir miers un kuru lūdzas pēc žēlastības, lai atgriežas visi tās ienaidnieki. Šodienas Evaņģēlijs stiprina mūsu ticību un nostiprina mūs patiesībā, ka „mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” [Rom.8:28]

Apsolītais Pestītājs piedzima saskaņā ar Rakstiem. Viņš ir Ābrahāma sēkla un likumīgais ķēniņa Dāvida mantinieks. Viņa dzimtā pilsēta – Bētleme. „Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.” [Gal.4:4-5] Viss notika tā, kā bija rakstīts, tā, kā Dievs apsolīja, tieši Dieva noteiktajā laikā.

Tam kalpoja arī Romas impērija ar savu tautas skaitīšanu un varenā imperatora Augusta pavēli. Tam kalpoja cilvēku skopums un vienaldzība, kad nabaga Marijai un Jāzepam neatradās labāka apmešanās vieta par kūti, kur Kristu bija jāgulda silītē. Tam kalpoja mājlopi, kas sargāja tos no aukstuma. Tam kalpoja tās paaudzes, valstis, tautas, kari un karavīri, ar kuru palīdzību tika izveidota Romas impērija. Dievs piespieda pat ļaunumam kalpot Savam mērķim, tā ka galu galā kārdinātājs ar saviem ģeķīgajiem nodomiem bija spiests kalpot Kristum un Viņa valstībai. Kristus piedzima, veica savu izpērkošo kalpošanu, un kad Viņš nomira, ar Savu nāvi gāza nāves valdnieku, proti, velnu. [Ebr.2:14]

Mūsu evaņģēlijs pārvērš imperatorus par strādniekiem, un naidīgos karapulkus par aizmugures atbalstu.

Tiesa tas notika tā, ka Kristus, dzīvodams uz zemes, pakļāvās valdībām, tāpat kā tām pakļaujas Viņam ticīgie. Tas īstenojas tā, ka ļaunums netiek saukts par labo, tā, ka grēks netiek atalgots, tā, ka ļaunums galu galā saņemtu savu pelnīto atlīdzību un sodu, bet slava tiek vienīgi vien Dievam.

Tiesa, tas nenozīmē, ka par visu mēs varam sacīt: „to [cilvēku] ienaidnieks darījis.” [Mt.13:28] Kristieši nav fatālisti, bet mēs lūdzam: „Tavs prāts lai notiek.” Bībele māca mums ticēt, ka lūgšana var izmainīt notikumu gaitu.

Tomēr Evaņģēlijs tiek sludināts visā pasaulē. Dieva aicinātie pulcējas no malu malām, un Viņa baznīca pilnā sastāvā pēdējā dienā dosies godībā. Kā Kristū ticošiem, mums ir atļauja un ticības drosme pieskaitīt pašiem sevi Kristus Baznīcai. Dieva dotā spēkā mēs vēlamies dedzīgi strādāt nevis pret patiesību, bet par patiesību. „mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.” [2.Kor.13:8]

2. Kristus dzimšanas Evaņģēlijs apstiprina Bībeles patiesību: „Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:16]

Imperators pavēlēja „veikt tautas skaitīšanu pa visu zemi.” Imperatora pavēle sakārtoja pasaulīgo impēriju. Gan lielo pilsētu, gan sīkāko ciematu iedzīvotāji, gan bagātie, gan nabagie, devās pierakstīties nodokļu uzskaites vajadzībām. Nepieciešamība lika izkustēties no vietas.

Kunga Eņģelis parādījās ganiem, un Kunga slava staroja ap viņiem. Gani ļoti izbijās. Bet eņģelis sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” [Lk.2:10-12]

Vēstī par Mesijas dzimšanu nav nedz draudu, nedz prasību, pat ne norādījuma doties apskatīt Jēzu. Kā pirmajiem šī vēsts izskanēja nevis šīs pasaules varenajiem, bet avju ganiem laukā viņu darba nomoda stundā.

Turklāt, tā bija bezgala priecīga vēsts, kura sasniedza visus un katru, vislielākā sensācija cilvēces vēsturē. Savā laikā Jēzus izvēlējās divpadsmit apustuļus par Labā Gana palīgiem, lai nestu Evaņģēliju visā pasaulē.

Ja cilvēki neradītu tik daudz šķēršļu Evaņģēlijs izplatītos neiedomājami ātri. Iedomājieties, ja būtu tikai 5 kristieši, un katrs no tiem pasludinātu Evaņģēliju 20 cilvēkiem gadā, bet tie atkal katrs atkal citiem 20 utt., cik ilgtu evaņģēlija izplatīšanās sešu miljardu cilvēku pasaule? Tikai septiņus gadus. Dievs Evaņģēliju ir paredzējis katram cilvēkam.

Kunga slava staroja ap eņģeli. Gluži vai spoža gaisma nāk no Evaņģēlija, tavā un tavas sirds virzienā. Tas nav kā zibens gaisma tumsā, kas uz mirkli apgaismo apvidu, un tajā pašā laikā uz brīdi apžilbina. Bet Evaņģēlija gaisma ir gaisma, kura meklē tieši tevi starp miljoniem pasaulē, ir vērsta tieši tavā sirdī, un uzrunā tieši tevi. Zibens ir iespaidīgs ar savu iznīcinošo spēku un, tam sekojošiem, pērkona dārdiem. Kristus dzimšanas Evaņģēlija gaisma nāk pie izbiedētās sirdsapziņas silti, klusi un modinot cerību, sakot: „Nebīsties. Redzi, tevi ir dzimis Pestītājs Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Kungs.”

Zibens gaismā top redzami mūsu grēcīgo seju vaibsti, bet Evaņģēlija gaismā atklājas Bērns silītē, grēcinieku Pestītājs, Dieva Jērs, sevi upurējošais mūsu dēļ. Šajā gaismā ir redzamas Viņa rētas, ar kurās mēs esam dziedināti.

Viņš pavēstī: Šeit tev ir gaisma, šeit tev ir žēlastība, šeit tev ir dzīvība, šeit tev ir mūžīga svētlaime. Tā atstaro visas pasaules Pestītāju kā tavu personīgo Pestītāju. Tā atstaro mīlestību, ar kuru Dievs mīl visu pasauli, kā mīlestību, ar kuru Dievs mīl tieši tevi, mīlestību, lai neviens nepazustu, kā mīlestību, lai arī tu nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvošanu.

3. Kristus dzimšanas Evaņģēlijs apstiprina Bībeles patiesību: „mīlestība ir no Dieva.” [1.Jņ.4:7]

Gani dzirdēja Evaņģēliju un noticēja tam. Tagad viņi iemīlēja Jēzu un Viņa Evaņģēliju. Nu vajadzēja uzzināt par to ko vairāk. Ne dzīti, ne spiesti, viņi vēlējās iet uz redzēt Jēzu un steidzās, gāja un atrada Mariju, Jāzepu un jaundzimušo, silē gulošu. Tā bija unikāla pieredze – satikt savu Kungu. Tiesa, bez Dieva vārda šī aina nebūtu ne par matu brīnišķīgāka par citas ģimenes ainu. Bet ar ganiem ir teikts: „tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu.” [Lk.2:17]

Kad Dievs mūsu sirdīs iededz mīlestību uz Jēzu, tas rada arī mīlestību uz Dieva vārdu. Tajā mēs meklējam grēcinieku draugu. Gani klātesošajiem pasludināja brīnišķīga mierinājuma vārdus.

Klausītāji brīnījās, bet Marija paturēja visus vārdus savā sirdī. Diez vai ganiem bija vēl kas cits, ko atnest pie silītes, kā vienīgi eņģeļa pasludinātais Dieva vārds.

Bet tieši šajā vārdā bija klātesošs un ar ticību saņemams pats Pestītājs. Kaut arī Viņš gulēja līdzas silītē, neviens no tās Viņu sirdī uzņemt ar acīm nevarēja, jo tam nepieciešams Dieva vārds.

Dieva bērni centīgi apliecina savu mīlestību pret tuvāko, saskaņā ar desmit baušļiem, visdažādākajās dzīves jomās. Tam Dieva žēlastība ar ticības palīdzību dod mums vēlēšanos un spēku. Visupirms, tā dod mums vēlēšanos dalīties Evaņģēlijā ar visiem. Evaņģēlijs – tas ir kapitāls, kas dalīts nekļūst mazāk, bet aug, kā saka Bībele par Evaņģēlija izplatīšanos un uzņemšanu: „Tā mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā.” [Ap.d.19:20] Āmen!