Ziemassvētku vakara misē

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” [Lk.2:1-14]

Par šo notikumu jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši – to klausāties šodien un ik gadu, tā ka slinkiem, nolaidīgiem kristiešiem jau ir apnicis arvien no jauna klausīties vienu un to pašu stāstu. Bet tiem, kuros mīt īsta, patiesa ticība, tas ik reizi ir kas jauns; jo Svētais Gars spēj runāt par vienu un to pašu lietu tā, ka Kristus ļaudīm tas arvien šķiet kas jauns. Par šo notikumu varētu sludināt daudz, jo tas ir bagātīgs Dieva vārds, – ja vien mums būtu pietiekami daudz laika un mēs spētu visu pareizi saprast. Tādēļ arī šodien par šo notikumu sacīsim tik daudz, cik Dievs mums dos.

Jūs šajā lasījumā dzirdējāt, kā eņģelis pats izklāsta visu šo notikumu, skaidri norādīdams, ka tas sludināts mūsu dēļ. Tāds ir visa šī notikuma auglis – mums jāzina, kādu labumu tas mums dod. Jo eņģelis ganiem saka: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Te jūs dzirdat, kā mums jāuzņem šī dzimšana, – eņģelis saka: “Jums šodien Pestītājs dzimis.” Jo mūsu Kungs ir nācis nevis Sevis paša dēļ, bet tikai tādēļ, lai palīdzētu mums; tādēļ mums uzmanīgi jāraugās, lai ticam eņģeļa vēstij, – tad saņemsim visu, kas mums vajadzīgs. Es arī iepriekš esmu sacījis, ka Evaņģēlijs nesludina neko citu kā vien ticību. To sludina eņģelis, un tieši tā ir jāsludina arī visiem sludinātājiem – citādi tie nav īsti sludinātāji; jo šis eņģelis ir visu sludinātāju iesākums un pirmtēls. Nu mums jārunā par divējādu piedzimšanu, proti, – par mūsu dzimšanu un par Kristus piedzimšanu. Bet, iekāms sākam par to runāt, mums jāaplūko viss šis notikums tā, lai mēs to uzņemtu sirdī un iemantotu prieku, kuru eņģelis šeit sludina. Vispirms evaņģēlists saka:

“Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.”

Jūs labi zināt – jūdiem bija tēva Jēkaba apsolījums, ka viņu tautā netrūks valdnieku, meistaru un mācītāju, līdz nāks apsolītais Mesija. Jo par to skaidri runā vārdi, kurus Jēkabs sacījis Jūdam, 1.Moz.49:10: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks.” Bet šajā laikā romieši bija ieņēmuši jūdu zemi un iecēluši savu pārvaldnieku, ko evaņģēlists piemin ar vārdu Kirenijs. Iepriekš jūdiem ilgu laiku par ķēniņiem bija celti priesteri – kad zemi bija ieņēmuši makabejieši, tā ka Jūdas cilts jau sen bija apspiesta un tautā nevaldīja neviens valdnieks, nedz mācītājs, kas būtu cēlies no Jūdas dzimtas un būtu viņa asinsradinieks. Tā nu gaidāmā Kristus jeb Mesijas nākšana bija liela zīme, kas bija pazīstama jau ilgu laiku, tā ka pravietojums par Mesijas nākšanu tika sludināts visā tautā un jūdi to labi zināja.

Tādēļ evaņģēlists šeit vēsta, ka tajā laikā, kad piedzima Kristus, ķeizars Augusts iecēlis jūdu zemei savu pārvaldnieku, kam vajadzējis saskaitīt visu šo tautu. Itin kā viņš gribētu sacīt: Kristus ir piedzimis tieši tajā brīdī, kad Viņam bija jādzimst. Visiem, kas bija pakļauti Romas ķeizaram, bija jāļauj, lai tiktu novērtēti viņu īpašumi, tā apliecinot savu padevību ķeizaram. To jūdi zināja, tomēr pravietojumu viņi nesaprata. Jēkabs bija teicis: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks.” Tas ir, – jūdu zemē nepietrūks valdnieku un mācītāju, iekāms nāks Kristus. Ar šiem vārdiem Jēkabs pietiekami skaidri norādījis, ka šo valdnieku un mācītāju laiks beigsies, kad nāks Kristus. Bet jāsaprot, ka Viņš ir tāds Vadonis, kas nevaldīs ar zobenu, – un to pravietojuma vārds arī nesaka; jo tas saka: kad nāks Kristus, tad jūdu ķēniņvalsts ar savu laicīgo kārtību beigs pastāvēt. Un Lūka rāda tieši to laiku, kad tam jānotiek. Tālāk lasām:

“Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta.”

Šai ķeizara pavēlei paklausīja arī Jāzeps un Marija, izturēdamies tāpat kā citi dievbijīgi ļaudis, – tie devās uz Bētlemi, kas bija Jūdas cilts pilsēta, un pierakstījās. Marija, kas bija grūta un kam dzemdību laiks jau bija tuvu, gan itin labi būtu varējusi atteikties no tāda ceļojuma; taču viņa to nedara, negribēdama apgrēcināt citus. Un Jāzeps līdz ar Mariju nonāk Bētlemē, lai piepildītos pravietojums, kas saka: Kristum jāpiedzimst Bētlemē, jūdu zemē (Mih.5:1). Redziet, tādam mērķim kalpoja šī tautas skaitīšana – ne ķeizars Augusts, ne viņa pārvaldnieks to nezināja. Tā Dievs vēl šodien dara Savus darbus, likdams arī pagāniem un ļauniem cilvēkiem kalpot tam, lai pārliecinātu mūs, nabaga nožēlojamos, miesas un asiņu varā sasaistītos ļaudis, par mūsu ticību. To evaņģēlists Lūka īpaši cenšas panākt, arvien norādīdams notikumu norises laiku un vietu tā, lai mēs nekādā ziņā nepalaistu garām Kristu. Par to, kā notikusi Viņa piedzimšana, evaņģēlists stāsta:

“Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.”

Mums nav jāraizējas par to, ka mūsu Kungs nāk tik necils un nabadzīgs, kā to šeit redzam. Pasaulei Viņš ar Savu atnākšanu dod spēcīgu triecienu, skaidri atklādams tās ģeķību. Redziet, vai gan tā nav liela lieta, ka jaunava, kura tika uzskatīta par jaunu līgavu un kurai tieši šajā gadā vajadzēja iziet pie vīra, nevarēja dzemdēt savās mājās, Nacaretē, bet (tā kā Jāzeps un Marija bija nabadzīgi) bez kādas greznības dodas ceļā un, būdama grūta, nostaigā gandrīz trīs dienu gājuma attālumu. Un, sasniedzot ceļojuma galamērķi, viņai nebija ne tik daudz vietas, lai varētu dzemdēt kādā istabā. Mājvieta ir piepildīta, tātad namā tomēr atradusies vieta visiem pārējiem un vienīgi šim pārim vajadzējis apmesties kūtī. Nav atradies neviens, kas būtu atbrīvojis vietu un atkāpies no savas istabas vai kambara šīs grūtās sievas labā. Viņai vajadzēja apmesties kūtī un tur dzemdēt visas radības Radītāju, kam te neviens negribēja piekāpties. Tā Dievs ļauj mums saprast, ko domāt par pasauli. Viņš dod tai tādu triecienu, lai visi zinātu, kas īsti ir pasaule un kas mums no tās gaidāms, proti, ka tā ir akla un nesaprātīga, tādēļ nespēj saskatīt Dieva darbus un, ja arī tā tos saskata, tomēr nezina, kā pret šiem darbiem izturēties.

No tā mums jāmācās, ka nav pamata raizēties, pat ja esam nabadzīgi un nožēlojami, visas pasaules atstāti. Jo šeit mums tiek sniegts liels mierinājums: ja Kristus, visu lietu Radītājs, un Viņa māte ir pieredzējuši tādu nabadzību, kādēļ tad lai ar mums nenotiktu tāpat vai – kādēļ mēs, nabaga nožēlojamie radījumi, negribam paciest, ka Dievs liek pieredzēt nelaimes un postu? Bet diemžēl mēs nepaturam šo piemēru prātā, un vēl jo tālāk tas ir no mūsu sirds. Ja vien mēs ticētu, tad spētu arī labprāt ciest un mums būtu liels mierinājums – tāpēc ka redzam, kādu postu un nabadzību cietis Kungs Kristus. Tādēļ vispirms jums jāredz, kā Kristus nācis pasaulē, – kādu nabadzību Viņš pieredzējis, kad neviens visā lielajā pilsētā nav gribējis izturēties pret Viņu draudzīgi, nedz darīt kaut niecīgu darbu Viņa labā. Tā šeit, uz zemes, tika sagaidīta Kristus piedzimšana, par kuru priecājas visi debesu pulki, – kā tālāk lasām:

“Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.”

Te jūs dzirdat, kā Dievs debesīs sagaida šo piedzimšanu, ko pasaule atstāj gluži neievērotu, jā, neredz un nepazīst. Šis prieks, ar kādu par Kristus piedzimšanu priecājas visas debesis, nevar palikt tikai tur – tam jātiek sludinātam un sniegtam arī pasaulei; eņģeļi sludina ganiem lielu prieku. Tas atkal ir lielisks mierinājums, ko pasaule tomēr noniecina un atraida. Bet eņģeļi to uzņem kā lielu godu; jā, ja vien viņiem tiktu atļauts, tie slavētu šo darbu vēl daudz krāšņākā un lieliskākā veidā. Taču tam nebija jānotiek, jo Dievs ar Sava Dēla piemēru gribēja parādīt, ka visas pasaules dižošanās nav nekā vērta; te nu reiz īsti varam redzēt, kas ir pasaule.

Cilvēka prāts ir tik gudrs, ka arvien skatās tālumā, lūkodamies tikai pēc tā, kas ir augsts, un negribēdams redzēt neko zemu un vienkāršu. Mūsu mierinājums ir tas, ka visi eņģeļi, visi debesu pulki ar tādu prieku uzņem To, kuru pasaule nicina. No tā varam mācīties, ka arī tad, ja pasaule mūs nicina, joprojām ir Kāds, kas mūs uzlūko un par mums rūpējas. Bet mēs neticam un nepievēršam uzmanību šim mierinājumam – mēs gribam raudzīties tikai uz lielām, skaistām, augstām lietām, kā to dara pasaule, un kļūstam nemierīgi, tiklīdz mums klājas sliktāk; mēs nezinām un nedomājam, ka tad, ja mūs piemeklē nelaime, tas arī notiek pēc Dieva prāta. Tici droši: ja tāds nebūtu Dieva prāts, Viņš nebūtu licis Savam mīļajam Dēlam gulēt silītē, nedz arī jau piedzimstot būt tik nabadzīgam, necilam un nicinātam. Bet – cik nabadzīgs un nicināts Viņš ir pasaules priekšā, tik daudzkārt lielāku godu Viņš saņem no Dieva, Sava Tēva, un visa debesu pulka. To redzot, mēs gūstam mierinājumu un droši ticam: jo vairāk pasaule mūs nicina, jo augstāk tiekam godāti un novērtēti Dieva priekšā.

Daudz ir tādu, kuri domā: ak, ja es būtu toreiz bijis Bētlemē, cik uzcītīgi es kalpotu šim Bērnam – es labprāt būtu mazgājis Viņa autiņus! Ak, tad gan es būtu bijis tikpat svētīgs kā gani – es varētu pats savām acīm skatīt šo Bērniņu silītē guļam! Jā, to gan tu gribētu – tagad, kad zini, ka Kristus ir tapis tik dižens. Bet tajā laikā tu būtu darījis tikpat maz kā Bētlemes iedzīvotāji; tu tikai tagad nododies savām bērnišķīgajām iedomām. Kādēļ tad tu tagad nedari tā, kā vajadzētu? Kristus ir tavā tuvākajā, kuram tev jākalpo un jādara viss labais; jo, ko tu dari savam tuvākajam, kad viņš cieš trūkumu un postu, to esi darījis pašam Kristum, – kā Viņš pastarajā dienā sacīs izredzētajiem: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši,” Mt.25:40. Tādēļ ir nepiedienīgi un muļķīgi nodoties šādām bērnišķīgām domām. Atvērsim taču reiz savas acis, lai nebūtu velti dzirdējuši tik daudz labu piemēru, – citādi pār mums nāks bargs sods! Bet kādus vārdus eņģeļi sacīja ganiem? Evaņģēlists saka:

“Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu, autos ietītu un silē guļošu.””

No šiem vārdiem jums jāmācās pareizi attiekties pret šo Kunga Kristus dzimšanu un nepalikt pie tā vien, ka Viņa dzimšana tiek jums dāvāta. Jo arī liels dārgums, kas guļ aprakts zemē vai paslēpts kādā citā vietā, nevienam nenes labumu. Bet, kad tas tiek celts gaismā un kļūst pieejams, tā ka ar to var rīkoties, tad gan tas kļūst noderīgs cilvēkiem. Tādēļ domā par to, kā izmantot Kristus dzimšanu, – citādi tā tev nenes ne labumu, ne mierinājumu. Ja tu tikai dzirdi, kā tas viss noticis, cik necilos un nabadzīgos apstākļos Kristus ir piedzimis, tas tev palīdz tikpat maz kā stāsts par kādu citu ķēniņu – vai tas būtu Francijas vai vēl kādas varenas valsts ķēniņš; no šāda stāsta tu negūtu nekādu labumu, nedz mierinājumu.

Kā tad lai pareizi attiecamies pret šo notikumu? Tā, kā jau esmu sacījis: mums jāuzskata, ka Viņš ir piedzimis mums, ka Kristus piedzimšana ir mana, – kā arī Jesajas pravietojumā esat dzirdējuši; tā nu mana un Kristus dzimšana ir sasaistītas kopā. Mūsu dzimšana ir tāda piedzimšana, kurā nav nekā cita kā vien grēks, – kā Dāvids saka Ps.51:7: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.” Itin kā gribētu sacīt: gan ieņemšanā, gan dzimšanā ir tikai grēks; viss, ko nesu līdzi no mātes klēpja, ir nolādēts, piederīgs nāvei, velnam un ellei. Bet, ja jau pati mūsu dzimšana, pati mūsu āda un mati sevī nes tikai ļaunumu, vai gan no mums var nākt kas labs? Tāds ir mūsu tituls, ko esam mantojuši no Ādama, – tas ir vienīgais, ar ko varam lepoties, un nekā cita mums nav, proti, – ikviens bērns jau piedzimdams ir pilnīgi pakļauts grēka, nāves, elles varai un mūžīgajai pazušanai. Tā ir nožēlojama, posta pilna dzimšana, nemaz jau nerunājot par visu postu un nelaimēm, kas seko tālāk, dzīvojot šajā pasaulē.

Lai palīdzētu šai dzimšanai, Dievs ir devis kādu citu dzimšanu; tā ir tik šķīsta un neaptraipīta, ka spēj šķīstīt nešķīsto, grēcīgo dzimšanu. Tāda ir Kunga Kristus, Dieva vienpiedzimušā Dēla, dzimšana. Tieši tādēļ Dievs nav gribējis likt Viņam piedzimt no grēcīgās miesas un asinīm, bet licis dzimt tikai no jaunavas. Dievs nav ļāvis palikt Sava Dēla miesā nekam grēcīgam vai nešķīstam, bet devis Viņam pilnīgi šķīstu miesu; Viņš darījis to Svētā Gara pilnu. Arī Kristus miesai piemīt tas pats posts un trūkums, ka tai nākas ciest izsalkumu, slāpes, dažādas nelaimes un nāvi, bet tajā nav grēka, – kā arī Sv. Pāvils Ebr.4:15 saka: Viņš ticis kārdināts visās lietās, tāpat kā mēs, tikai bijis bez grēka. Tā ir liela lieta, ko mūsu Kungs Dievs darījis mūsu labā; taču šis darbs var palīdzēt tikai tādam cilvēkam, kurš tam tic. Bet ticēt var tikai tāds, kurš apzinājies, kāda ir viņa paša piedzimšana. Kas nejūt savu postu, tam Kristus dzimšana nešķiet dārga un tīkama; bet, kas to jūt, tam jādara tāpat, kā dara pravietis Dāvids, kas sauc: “Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi,” jo mēs apzināmies savu grēka un ļaunuma pilno piedzimšanu. Kad nāk nāve līdz ar sirdssāpēm, mums būtu īstais brīdis just slāpes pēc šķīstās Kristus dzimšanas. Jā, tad mums tiešām vajadzētu priecāties, ka varam iemantot šo svētīgo, neaptraipīto piedzimšanu. Bet tagad, kad neapzināmies ne savu grēku, ne nāves rūgtumu, mūsu sirdis ir vēsas un nejūt šādu prieku. Jā, mēs gan klausāmies par Kristus dzimšanu, taču nespējam to patiesi un nopietni uzņemt savās sirdīs. Ja cilvēks ticētu, ka Kristus piedzimis viņa labā, viņš vairs nebītos ne grēka, ne nāves priekšā. Tādēļ esmu sacījis: kristīgam cilvēkam nešaubīgi jātic, ka Kristus dzimšana pieder viņam – tieši tāpat kā pašam Kungam Kristum, un, kā Kristus, piedzimdams no jaunavas, ir iemantojis šķīstu miesu, tā arī viņš ir tapis šķīsts. Jaunava Marija ir kristieša garīgā māte – tāpat kā bijusi Kristus miesīgā māte. Pie tā sirdij jāturas ar priecīgu pārliecību, citādi ar mums nebūs labi.

To eņģelis grib sacīt ar šiem vārdiem: jums Pestītājs dzimis. Tas nozīmē: viss, kas Viņš ir un kas Viņam pieder, ir kļuvis par jūsu īpašumu, un Viņš ir jūsu Pestītājs. Viņš spēj jūs izglābt no grēka, nāves, velna un visām nelaimēm; jā, Viņš visā Savā diženumā ir dzimis jūsu labā un nu pieder jums līdz ar visu, kas Viņam ir. Kad nu Kristus ir mans un Viņa dzimšana ir pārvērsta manā, tad arī man ir Viņa mātes miesa un asinis līdz ar visu, kas dots Viņam, tā ka es varu sacīt Kristus mātei: redzi, Bērns, ko tu esi dzemdējusi, ir mans – Viņa miesa un asinis ir mana miesa un asinis; tādēļ arī tu esi mana māte un arī mani tev pienākas uzskatīt par savu bērnu. Jo viss, ko Kristus nes Sev līdzi, kļūst arī mans – tādēļ ka Viņš pats ir mans. Ja nu Kristus Svētā Gara pilnā piedzimšana no jaunavas, bez grēka, ir mana, tad Ieva, pati pirmā māte, vairs nav mana māte; jo no viņas nākušajai dzimšanai ir pilnīgi jābeidzas un jāiznīkst, lai grēka vairs nebūtu. Tā nu mātei, no kuras esmu grēkos dzimis, es droši lieku pretī šo māti – Mariju.

Tā Kunga eņģelis nes man lielu prieku, – jo nav iespējams, ka sirds, kas iemantojusi šo Pestītāju, nekļūtu priecīga. Bet, kad piedzīvoju savu postu, kad pietrūkst palīdzības un mierinājuma, mana sirds nespēj pretoties smagajai nastai un jau ir gatava aiziet bojā. Bet, ja nešaubos, ka Kristus piedzimšana ir mana un mani grēki ir projām, tad kļūstu priecīgs un saņemu mierinājumu, kas aizdzen visas nelaimes. Tikai šis mierinājums dara sirdsapziņu mierīgu un skaidru, tā ka tai vairs nav jābīstas ne nāves, ne elles; jo mana sirds visās lietās paļaujas uz Dieva vārdu, kas dāvā mums Kristu. Tādēļ ir bezcerīgi un nožēlojami meklēt skaidru sirdsapziņu un priecīgu sirdi kādās citās lietās, nevis šeit. Prieku un sirdsapziņas mieru neatradīsi ne debesīs, ne uz zemes, bet tikai šajā Kristus piedzimšanā – par to vari būt pilnīgi drošs. Tādēļ atstāj malā visas pārējās lietas un turies tikai pie šīs piedzimšanas. Ja gribi droši un bezbailīgi stāties pretī grēkam, nāvei, velnam, ellei un visām nelaimēm, skaties: šeit ir tavs Kungs un Pestītājs!

To jūs labi saprotat, jo daudzkārt jau esat dzirdējuši. Jūs redzat, ka it visās Rakstu vietās tiek mācīts tas pats – tādēļ, lai jūs iegūtu pārliecību un drošu pamatu. Tāpēc es sacīju, ka ir jāprot pareizi attiekties pret Kristus dzimšanu. Tiem, kuri meklē ko citu un neizmanto viņiem dāvāto Kristus piedzimšanu, ir veltīgi to visu sludināt, – kā jau esat dzirdējuši. Tas labi izteikts arī dziesmā (lai kurš to būtu sacerējis, viņš šīs lietas ir pareizi sapratis), proti, ka Kristus, šis Bērniņš, ir mūsu vienīgais mierinājums. Tie ir lieliski vārdi, ko vajadzētu labi iegaumēt un uztvert ar vislielāko nopietnību; jo dziesmā teikts: mums Bērniņš šodien piedzimis, augsti teicams, no šķīstas Jaunavas; Viņš – mierinājums mums, nabaga ļaudīm. Ja Bērniņš nebūtu mums dzimis, mēs visi būtu pazuduši. – Te jūs dzirdat, ka mums nav cita mierinājuma kā vien Kristus, – un tā tas patiesi ir. Tam, kurš šo dziesmu sacerējis, šādus vārdus noteikti ir mācījis Svētais Gars.

Ja nu tas patiesi tā ir, tad visi mūku, mūķeņu un priesteru centieni ir veltīgi; jo viņi bēgtin bēg no šī Bērna, meklēdami citus veidus un darbus, kas ļautu tiem nokļūt debesīs. Jo viņi apgalvo, ka šis Bērns viņiem nav vajadzīgs, – citādi arī viņiem pašiem nāktos atzīt, ka visas viņu lietas nav nekā vērtas. Tādēļ šādi darbi un padomi nav nekas cits kā maldināšana, kas aizvilina sirdis no Kristus un ved tās tieši pie velna. Tādēļ tā patiesi ir skaista dziesma un pateicība, kas saka: mums visiem dāvāts Pestītājs; Tu, jaukais, saldais Jēzu Krist, kas esi Cilvēks dzimis, nāc, izglāb mūs no elles! Es gribētu, lai jūs šos dziesmas vārdus pareizi saprastu. Tie tiek dziedāti visā pasaulē, taču nav neviena, kas tiem ticētu. Tādēļ ļaudis strīdas un cīnās pret tiem – it īpaši tie cilvēki, kuriem vajadzētu šīs lietas zināt vislabāk. Viņi kliedz un vāvuļo tā, ka es baidos, vai Kristus jebkad pieredzējis briesmīgāku zaimošanu par to, kas notiek viņu lielajos svētkos. Tāpēc nebūtu brīnums, ja Dievs, kas tiek tā zaimots, ļautu visai pasaulei nogrimt pazušanā, – ja vien pastarā diena nebūtu tuvu.

Tādēļ raugieties, lai jūs šos lieliskos dziesmas vārdus teiktu no sirds un ticētu tam, ko ar savu muti dziedat. Ja jau patiesi ir tā, ka tur, kur nav šī Bērna, viss ir veltīgi, kam tad vajadzīgi visi daudzie kalpošanas veidi? Kādēļ tu gribi darīt kādus citus darbus, pats celdams sev troni debesīs? Un visvairāk ar to aizraujas ļaudis, kuri daudzreiz atkārto rožukroņa lūgšanas, ar savām mutēm bez mitas svētīdami Dieva māti, taču savās sirdīs nolādēdami viņu smagāk nekā visi pārējie – un ne tikai Mariju, bet arī pašu Kristu, savu Kungu un Pestītāju. Tādēļ jums nepieciešama tāda izpratne, lai pavisam nešaubīgi varētu spriest: kas dara ko citu, nevis uzņem šo Bērnu, tas dara nolādētu darbu; citādi jau eņģeļi ganiem būtu melojuši. Par to mums ir jābūt pārliecinātiem un nav jāizdomā nekādi papildinājumi. Mums neklājas sacīt: nepietiek tikai ticēt, ir jādara vēl kas vairāk. Ja eņģelis vēsta, ka visu paveic šis Bērns, ka Viņš ir Pestītājs un bez Viņa viss ir veltīgi, – kā tad var būt, ka tev jādara vēl kas? Viņš taču jau iepriekš ir paveicis it visu! Kādēļ tu uzdrīksties darīt vēl ko citu, lai iemantotu to, ko paveicis Pestītājs? Bērniņš nav satverams ar darbiem, kaut arī tu viens spētu paveikt visus darbus. Ja tev nav šī Bērna, tad arī visi tavi darbi ir nešķīsti, tā ka tie nespēj nopelnīt šādu dārgumu, – lai cik svēti tie izskatītos. Šis dārgums jāsatver ar sirdi, ticot eņģelim un sakot: es ticu, ka patiesi ir tā, kā tu saki; es nešaubīdamies uzskatu šo Bērniņu par savu Pestītāju, kas ir dzimis man. Un šī lieta, ko tikko esam pārrunājuši, attiecas uz ticību.

Šeit mums jāsaskata vēl otra lieta, kas saistīta ar kristīgu dzīvi, proti, – mīlestība; tāpēc arī darbi nav jānoraida. Ja gribi darīt darbus, dari tos nevis tādēļ, lai ar tiem kaut ko izpelnītos no Dieva, bet – sekodams Kristus piemēram. Dari savam tuvākajam tā, kā Kristus ir darījis tev. Ja vien tu uzlūko Kristus piemēru, tad nevari just pret tuvāko neko citu kā vien mīlestību. Ja Kristus nokāpj no debesu augstumiem un piedzimst tādā nabadzībā, tas notiek tikai mīlestības dēļ, ko Viņš jūt pret mums. Šī mīlestība pamudina Viņu kļūt par manu kalpu, – kā Sv. Pāvils saka Fil.2:6–7, lai gan Viņš būtu varējis palikt Savā dievišķajā godībā. Bet Viņš to ir darījis mūsu labā, redzēdams mūsu postu un nelaimi, un iežēlojies par tevi, kas esi nožēlojams cilvēks, pilnīgi pazudis un grēka pilns. Nešķīsta ir jau pati tava piedzimšana – tajā ir tikai posts un sirdssāpes, un tu neesi pelnījis neko citu kā vien Dieva dusmību un mūžīgo pazušanu. Kaut arī tūkstoš gadu tu dzīvotu kā kartēzietis, tomēr pats no šīs nelaimes un pazušanas glābties nespēsi. Bet Kristus tev palīdz – Viņš ir pietiekami bagāts un stiprs, lai spētu to darīt. Un, tā kā Viņš spēj tev palīdzēt, Viņš to labprāt dara. Tā rīkoties Viņam liek mīlestība – Viņš tev sniedz un atdod visu, kas Viņš pats ir un kas Viņam pieder.

Ja nu Kristus tev parāda tik lielu mīlestību un dara tavā labā visu, ko vien Viņš spēj, tad dari arī tu tāpat savam tuvākajam! Ja gribi darīt darbus, dari tos sava tuvākā labā, jo arī viņš ir postā un nelaimē. Tev darbi nav jādara tādēļ, ka tie būtu vajadzīgi Kristum, – itin kā tu gribētu darīt Viņu bagātu. Arī Viņš pats Savus darbus darījis nedz tādēļ, ka tie būtu vajadzīgi Viņa Tēvam, nedz arī – lai ar tiem pie Viņa ko nopelnītu. Kristus Savus darbus ir darījis tikai tādēļ, ka Tēvam ir labpaticis, lai Dēls tik pilnīgi paklausītu Viņa gribai un tik ļoti mīlētu mūs. Tāpat arī mums savi darbi tuvākā labā jādara tikai pateicībā Tēvam, kurš mums parādījis Savu žēlīgo prātu, nododams mūsu labā Savu mīļo Dēlu, tā ka arī Dēls atdevis mums visu, kas vien Viņam piederējis. Kad es tam patiesi ticu, tad rīkojos tieši tā un saku: ja Dievs man Savā vismīļajā Dēlā parādījis tādu žēlastību un licis Viņam manā labā atdot itin visu, tad arī es gribu darīt tāpat – es gribu kalpot savam tuvākajam, mīlēt viņu un atdot viņa labā visu, kas man pieder. Tā nu es vairs neskatos debesu tālēs, meklēdams, kam darīt labus darbus, bet eju turp, kur mans tuvākais cieš no nelaimes, slimības, grēka vai maldiem, un palīdzu viņam, kā vien spēju. Tev jādomā tā: Kristus mūs glābj no nabadzības; un, kā tu gribētu, lai citi šādā brīdī darītu tev, tā dari savam tuvākajam. Tādēļ, ja tavs tuvākais ir grēcinieks un tu to redzi, bet pats vairs neesi grēka varā, jo esi iemantojis jaunu, svētu piedzimšanu, tad ej un sludini savam tuvākajam – palīdzi arī viņam atbrīvoties no viņa nelaimes. Un tas viss tev jādara brīvprātīgi, bez atlīdzības, – kā Kristus ir darījis tev neatkarīgi no taviem darbiem un nopelniem, tikai Savas žēlastības, mīlestības un žēlsirdības dēļ.

Tā tev jārīkojas, ja gribi darīt labus, godīgus, kristīgus darbus. Dievam tavi darbi nav vajadzīgi, tomēr Viņš grib, lai tu tos darītu, kalpodams Viņam; jo tā Viņam labpatīk un Viņš tā grib. Tā tev jādara godīgi, labi darbi. Liekuļi, kuri domā nopelnīt debesis ar savu šķīstību, nabadzību un paklausību, šādus darbus nedara. Kam gan palīdz tādi darbi? Man pašam tie nav vajadzīgi, un tie nekalpo arī manam tuvākajam; tādēļ tā ir viena vienīga krāpšana – velti šie darbi tiek saukti par tādiem, kas spēj nopelnīt debesis, – tie nav nekā vērti un nepalīdz nevienam. To ņemiet pie sirds un dariet tā, kā prasa šī mācība!

Tā nu visā Evaņģēlijā tiek mācītas un aplūkotas šīs divas lietas – ticība un mīlestība. Ja jūs to sapratīsit, tad arī svētā Kristus dzimšana jums nāks par labu, sniegs palīdzību un mierinājumu; jūs būsit šīs pašas mātes [Marijas] bērni – garīgā veidā, kā Kristus miesīgi ir viņas Bērns. Par šo piedzimšanu runāsim vēl arī citreiz.

Bet par visu pārējo, kas atrodams šajā Evaņģēlija vietā, – par to, kādēļ eņģelim līdzās bijusi debespulku draudze, un par to, kā jāsaprot eņģeļu slavasdziesma: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts,” pietiekami plaši esmu izklāstījis Postillā. Tagad paliksim pie tā, kas jau pasacīts, un piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību, lai Viņš dara tā, ka Viņa Dēla dzimšana mums nāktu par labu un sniegtu mierinājumu. Pārējās divas Evaņģēlija vietas, ko mēdz lasīt Kristus dzimšanas svētku agrajā rīta misē un augstajā misē, arī atradīsit izklāstītas Postillā. Tomēr to cilvēku dēļ, kuri manus izklāstus vēlētos lasīt šai pašā grāmatiņā, abus šos lasījumus esmu te ievietojis līdz ar īsu izklāstu.