Zvaigznes dienā, ko arī sauc treju kungu diena

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. [Mt.2:1-12]

Ak, kas par laimi, tu augstais Dievs, kad tu kādu cilvēku ved it kā pie savas labās rokas. Mēs to redzam pie gudrajiem, kurus tu no tālas austrumu zemes esi pievedis pie sava mīļā Dēla Jēzus silītes. Tu viņiem liki [ielipi] brīnišķīgu sveci pie savām debesīm. Tu viņus pamudināji iet meklēt Jeruzalemē piedzimušo Jūdu Ķēniņu. Tur gudriem ceļu uz Betlēmi parāda ļaudis, kas paši pat par Jēzu nenieka nebēdāja [nedomāja]. Tu, ak Dievs, sapnī viņiem parādi, ka jāsargās no nelaimes. Tu pa citu ceļu pārvedi tos uz viņu zemi. To visu Tu viņiem darīji tālabad vien, lai viņi kļūtu par tavas svētās Draudzes locekļiem un tavas godības mantiniekiem.

Ak, Kungs, Debesu Tēvs, mēs tiekam uzmodināti, kad padotos tavai dievišķai Valstībai. Dod mums paklausīgas sirdis, ka mēs labprāt staigājam to ceļu, ko tu mums rādi, un kā piederas tava svētā vaiga priekšā kā spēdami atnesam savus upurus – ticības zeltu, lūgšanu vīraku un pacietības mirres. Apgaismo savu vaigu šajā stundā pār mums un esi mums žēlīgs. Mēs tevi lūdzam:

Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība,
Tavs prātslai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.
Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. [Mt.6:9-13]

Mīļie draugi, pravietis Malakijus [Maleahijs] sauc Kungu Jēzu Kristu par taisnības sauli. [Mal.3:20] Jo kā mēs cilvēki topam priecīgi un mūsu sirds līksmojas, kas rīta gaisma aust [plaukst] un Saule no jauna [pa]rādās, tāpat ataust mūsu sirds, kas bija grēku naktī un izbaiļu tumsībā. Mēs, cilvēki, kas “mīt tumsībā un nāves ēnā” [Lk.1:79] iepriecināmies, kad mums uzlec Jēzus Kristus, Taisnības Saule. Tas mūs iepriecina kā īstens gaišums, kas mums dod debess spožumu, ka mēs tā topam no jauna dzimuši.

Ir cilvēki, kas daudz neapdomā, cik tā ir liela žēlastība, ka Dievs liek spīdēt saulei, jo redz to uzlecam un spīdam ikdienas. Bet saule trīs vai četras dienas neparādās, tad mēs kļūstam kūtri savā darbā. Ja mums gadītos kā citās zemēs, kur saule nerādās trīs mēnešus, bet ir vienīgi tumša nakts, kā gan mūsu sirds priecātos, atkal ieraugot sauli?

Tāpat ir ar Taisnības Sauli, Kungu Kristu. Tagad mēs pēc tā daudz nebēdājam, arvien redzēdami to uzlecam un spīdam Viņa vārdā, un mums liekas, ka mēs varētu dzīvot arī bez saules.

Bet, ja Dievs mūs dēļ grēkiem un dēļ nepateicības, par šo lielo žēlastību, sodītu un atrautu Sauli – Jēzu Kristu, un labu brīdi liktu ar savu Vārdu mūsu sirdīs spīdēt, tad mūsu sirds Viņu vairāk gaidītu un ar lielāku vēlību uzņemtu, nekā, Dievam žēl, ļaudis to dara tagad.

Kā uzlēkusi saule vienā acumirklī apgaismo visu zemi un spīd no rīta [Austrumu] līdz vakara [Rietumu] pusei, tā Taisnības Saule – Jēzus Kristus – tūdaļ, kā piedzima un uzlēca Betlēmē, atspīdēja tālu un lika arī pagāniem redzēt savu spožumu, lai arī te Viņu var redzēt. Tas patiesi ir tas, ko saka pravietis Jesaja: “Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi.” [Jes.60:3]

To redzam arī redzam šajā evaņģēlijā, ka brīdī, kad Jēzus piedzima Betlēmē, Jūdu zemē, Austrumu zemē parādījās zvaigzne, kas pavēstīja pagāniem, ka “zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba” [4.Moz.24:17] un uzlēkusi ir Taisnības Saule.

Šo Sauli meklē gudrie no Austrumu zemes. To viņi atrod, kā Zvaigzne, tas ir Dieva Vārds, viņiem rāda, Betlēmē. To atraduši, viņi to ciena un godina.

Tagad mēs ņemsim vēra no svētā evaņģēlija mācību: Kā mums ar gudrajiem būs cienīt un turēt godā Kungu Jēzu.

Tā saule tava Vārda,
Laid manis pavada,
Šī barībiņa gārda,
To sirdi stiprina;
Kad nāksi Kungs, mans Ķēniņš,
Iekš lielas godības,
Tad ņem man`, kas tavs bērniņš,
Iekš tavas Valstības. Āmen.

Par gudriem, mīļie draugi, prieka mācītājs Matīs saka tā: “Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?”

Šie svešinieki, pirmkārt, Kungam Jēzum dod godu un cieņu, ka Viņu meklēdami, Viņam par godu pārstaigāja [veica] labu zemes gabalu [attālumu]. Viņiem no savām mājam bija jāiet divi simti trīsdesmit jūdzes [redz.-visticamāk domātas 230 Zviedrijas jūdzes, kas ir 2 461 km], lai nonāktu Bētlemē.

Ja viņi nebūtu ticējuši iekš Kunga Jēzus un turējuši Viņu par savu Pestītāju, patiesi, viņi nebūtu devušies tik tālā ceļā un tērējuši savu mantu [līdzekļus]. Bet pie šiem ļaudīm rādās [top redzama] ticība un mīlestība.

Dodiet arī jūs godu Kungam Kristum un meklējiet Viņu no sirds dziļumiem. Meklējiet Viņu, kur Viņš ir atrodams. Šie ļautiņi domāja Viņu atrast Jeruzalemes pilī, kur dzīvoja pats ķēniņš Hērods un augsti baznīcas kungi un Rakstu mācītāji. Tāpēc viņi atnākuši vaicāja: Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu Ķēniņš. Bet Jeruzalemē Viņu neatrada. Lai svešinieki atrastu un redzētu Kungu Jēzu, viņiem bija jāiet uz Bētlemi [red.-Maizes Klēti], kur atrada Dzīvības Maizi, Jēzu Kristu.

Arī šodien Kungs Jēzus liek sevi atrast nevis vietā, kur sapulcējies ļaužu pulks dzer, bezkaunīgi runā un dzied, ne pie tiem, kas domā pievilt, apzagt, aprunāt, apmelot savu tuvāko, vai kuri domā blēdības uz citiem, ka tajā laikā darīja Jeruzalemē.

Bet šodien mēs Kungu Jēzu atrodam Dieva namā, Baznīcā, kā Viņš pats saka: “kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu.” [2.Moz.20:24] Mēs atrodam Viņu Dieva Vārdā, jo atkal Viņš saka: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” [Jņ.5:39]

Mēs atrodam Kungu Jēzu svētajā Kristībā. Kad mēs topam kristīti, tad kļūstam Viņā uzpotēti, kā ābeles zars citā zaļā kokā tiek uzpotēts, zaļo un nes krāšņus augļus. “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.” [Gal.3:27] Tā saka apustulis Pāvils.

Mēs atrodam Jēzu svētajā Vakarēdienā, jo kad mēs turamies pie Dieva galda, Viņš pats sevi sniedz ar ēšanu un dzeršanu un caur to ieved mūs mūžīgajā dzīvībā. Viņš mums dod savu miesu ēst un savas asinis dzert “grēku piedošanai.” [Mt.26:28] Kur nu grēku piedošana, tur arīdzan Dieva žēlastība un mūžīga dzīvošana. Tāpēc dziedam mēs dziedam:

Dievs esi slavēts, ka tu mūs tā žēlojis,
Un mūs pats tik dārgi mielojis,
Ar tavāms miesām un ar asintiņāms,
Dod tās ņemt ar labāms ziņāms,
Kungs esi žēlīgs.

Jēzus Kristus liekās no mums atrasties, kad mēs savās mājās būdami jebkurā vietā Viņu no sirds dzīlēm pielūdzam. “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū,” [Mt.18:20] kā pats Kristus saka.

Tad meklējiet nu Kungu Jēzu no visas sirds, kā šie austrumu gudrie.

Otrkārt, šie svešinieki Kungam Jēzum dod godu un cieņu, kad Viņu Betlēmē atraduši tie krīt pie zemes, metās ceļos un Viņu pielūdz. Prieka mācītājs saka: “Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza.”

Gurdie nemetas pie zemes un nepielūdz Jumpravu Mariju, kā mūki māca, bet viņi, pie zemes metušies, pielūdz pašu Kungu Jēzu. Viņi nepielūdz māti, bet bērnu mātes klēpī. Mēs gan dodam arī Jumpravai Marijai, Jēzus Kristus mātei, savu godu un teicam [sakām ar pilnu muti] viņu esam augsti teicamu starp sievām, bet mēs tādēļ vēl nevaram viņu pielūgt un atraut godu, kas pienākas Dievam, lai dotu viņai. To mums nebūs darīt. Pats Dievs saka: “Savu godu Es citam nedošu.” [Jes.42:8] “Un piesauc Mani bēdu laikā.” [Ps.50:15]

Treškārt, šie svešinieki Kungam Jēzum dod godu un cieņu ar savām dāvanām. Tā stāv rakstīts mūsu evaņģēlijā: “Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres.”

Zeltu dāvinādami viņi parāda, ka viņi tic, ka šis bērniņš Jēzus Kristus ir īstenais ķēniņš kristītai Draudzei, kas to kā savus ļaudis ne vien sev krāj, bet arī sargā, glabā un pārstāj ar savu visuspēcīgo roku pret velnu un visiem ienaidniekiem. Jo tā viņš pats saka: “Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!” [Ps.91:15-16] Tāpēc, ak cilvēka bērns, kur būdams, “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” [Ps.55:23]

Vīraku dāvinādami gudrie mums rāda, ka viņi tic, ka šis bērniņš ir patiess Baznīcas Mācītājs, kas par mums aizlūdz Debesu Tēva priekšā. Jo Vecajā Derībā augstajam priesterim bija jānāk ar vīraku, ja gribēja par ļaudīm aizlūgt un salīdzināt ar Dievu, kā tagad “Kristus Jēzus, kas ir … pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” [Rom.8:34]

Mirres dāvinādami gudrie ticēja, ka bērniņš Jēzus mūs grēku dēļ cietīs rūgtas mokas, un gaužās slāpēs dzers etiķi ar žulti un mirrēm, ar ko Viņš mūs atpestījis no rūgtā malka, ko mums mūžīgi būtu jādzer no elles dūksts. Kā saka apustulis Pēteris: “Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” [1.Pēt.1:18-19]

Bet mums arīdzan būs atdarīt savas dāvanas un mantas, un dāvināt savam Pestītājam Jēzum Kristum zeltu, vīraku un mirres.

Zelts, ko tev būs šim Kungam un Ķēniņam atnest ir šķīsta ticība, kas nelaimes ugunī nedz izkūst, nedz sadeg, bet top spoža un skaidra. “Viņa valstībai nebūs gala.” [Lk.1:33] Kas Viņu ar savu ticību uzņems, tas arīdzan paliks pie Viņa mūžīgā priekā. Svētais Pēteris saka: “Tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā.” [1.Pēt.1:6-8]

Vīraks, kas tev savam Ķēniņam jāatnes, ir šķīsta pielūgšana. Tev būs Kungu Jēzu Kristu visās bēdās pielūgt un piesaukt. Tāda pielūgšana, nākdama no sirds, ir patīkama Jēzum un Viņu iepriecina. Tāpēc Ķēniņš Dāvids saka: “Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris!” [Ps.141:2]

Rūgtās mirres, ko tev Kristum jānes, ir labie darbi un godīga dzīvošana. Gaužas asaras tev būs ritināt un tā savus grēkus apraudāt un nolūgt tos Dievam. Tev nebūs ļaunu darīt, kas iešaujas tavā prātā, bet arvien domāt, ka “mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” [Ef.2:10]

Redziet, mīļie draugi, kā mums būs dot cieņu un godu Kungam Jēzum, meklējot Viņu Vārdā, pielūdzot, apdāvanojot. Tad arī Viņš mūs cienīs, kā Viņš saka, ka cienīs to, kas ciena Viņu. Viņš ļaus sevi atrast, Viņš mūs iepriecinās, Viņš mūs paklausīs un mums palīdzēs, Viņš mūs apdāvinās ar laicīgām un mūžīgām dāvanām. Kā Viņš iesācis mums labu darīt šajā pasaulē, tā viņš pēc šīs dzīves apdāvinās ar Debess Valstību.

To lai dod jums un man Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Beidzot sakiet līdz ar mani no sirds dziļumiem:

Kungs Jēzu, mūsu gaišumiņ,
Caur tava Vārda spožumiņ,
Mūs vēl pie sevis vada,
Ak, māci mūs,
Kā dzīvot būs,
Šī sāktā jaunā gadā.

Dzen nost caur tavu skaidrību,
Viss mūsu grēku tumsību,
To Debess ceļ` mums rādi,
Pēc mūžībā,
Un skaidrībā,
Priekš tava vaiga stādi, Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus