Zvēra zīme – Post scriptum
Divas beigu piebildes
Rakstot šo rakstu par zvēra zīmi, ir pagājis diezgan ilgs laiks, kas bijis saistīts ar pārdomām un pārrunām par šo tēmu un ar Svēto Rakstu liecību apcerēšanu. Ir radušās divas būtiskas piebildes. Viena ir precizējums par zvēra tēla jeb Atklāsmes grāmatā pieminētā totalitārā režīma ģeogrāfiskajām robežām. Otra piebilde ir par Antikrista baznīcas jeb viltus baznīcas likteni tās iedvesmotajā un atbalstītajā totalitārajā režīmā.
1. piebilde jeb “Visu zemju varenie – savienojieties!“
Iepriekš, sadaļā Stingrā roka. Beidzot!, īsumā tika apskatīts jautājums par zvēra tēla jeb Romas impērijas valstiskā atdarinājuma iespējamām ģeogrāfiskajām robežām. Pārdomas šajā jautājumā tika virzītas, pamatojoties pirmo divu Romu – pagāniskās un kristīgās – vēsturiski ģeogrāfiskajās robežās. Tomēr nākas atzīt, ka, uzmanīgi lasot Svētos Rakstus, atklājās kas cits – lai gan zvēra tēls nes iepriekšējo zvēru (pūķa un pirmā zvēra) būtību, tomēr tas var arī neatbilst konkrēto valstisko veidojumu ģeogrāfiskajām robežām.
Ir norādes Rakstos, kas liek tā domāt. Atkl. 13:6 mēs lasām: “Un viņš dara, ka visi, lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi, uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres.” Te sacīts: visi pieņems šo zīmi. Visi, – neatkarīgi no kādām reiz bijušām vēsturiskām Romas impērijas ģeogrāfiskajām robežām.
Turklāt šķiet, ka arī abi iepriekšējie zvēri, kas pieminēti Jņ. atkl. 13. nodaļā, ir attēloti vairāk garīgā un simboliskā kopsakarā nekā ģeogrāfiskā un politiskā. Par to liecina arī vēstījuma valoda: gan abu 13. nodaļā minēto zvēru, gan zvēra tēla darbība saistīta ar zemi. Tas ir simbolisks baznīcas apzīmējums (iepretī jūrai jeb ūdeņiem, kas Rakstos apzīmē pagānu tautas). Šiem zvēru simboliem atbilst arī konkrētas ģeopolitiskas reālijas, taču tas nav šī pravietojuma uzmanības centrā; pravietojuma centrā ir baznīcas likteņi šo bezdievīgo režīmu apstākļos.
No iepriekšminētā izriet, ka zvēra tēls jeb pēdējo laiku bezdievīgais totalitārais veidojums beigu laikos varētu pārklāt visu kristīgās baznīcas izplatības areālu, t.i., visu pasauli. Tas pilnībā saskan arī ar hipotēzi, ka zvēra zīme ir būtiski saistīta ar pasaules galu un Kristus otro atnākšanu, kura arī skars visu un visus šajā pasaulē.
Šāda notikumu gaita arī labāk saskan ar šodien skaidri samanāmajām visas pasaules globalizācijas tendencēm un Antikrista baznīcas reliģiskās ideoloģijas tendencēm, kas virzās pretī dažādu reliģiju tuvināšanai un sapludināšanai, lai īstenotu pasaulīgās varas mērķus (skat. Dievbijīgā bezdievība).
2. piebilde jeb “Kritusi, kritusi lielā Bābele!”
Biķeru Draudzes Avīzes 24. numurā tika rakstīts par kādu kristīgajai baznīcai ļoti sāpīgu tēmu-Romas baznīcas līdzdalību zvēra tēla veidošanā un atbalstīšanā. Romas baznīca Jāņa atklāsmes grāmatā izteikta simbolu valodā ar zvēru, kas izkāpj no zemes (13:11), tā iedvesmo zvēra tēla izveidošanu (13:14) un dod tam “dzīvības garu” jeb ideoloģiju (13:15), kas padara zvēra tēlu varenu un spējīgu īstenot pilnīgu kontroli un pakļaut sev visus zemes iedzīvotājus (13:15-17).
Šajā beigu piebildē mēs īsumā apskatīsim iespējamo Romas baznīcas likteni pēdējo laiku pārbaudījumos, kad zvēra tēls būs ieguvis savu varu un tam vairs nebūs vajadzīgs viltus baznīcas atbalsts.
Jāņa atklāsmes grāmatas 17. un 18. nodaļā simboliskā veidā attēlots viltus baznīcas spožums cauri visai vēsturei un tās posts vēstures galā. Viltus baznīca attēlota kā purpurā tērpta netikle – garīgā Bābele -, kas sēž uz sarkana zvēra. Šīs viltus baznīcas sēdeklis ir Roma. Uz to norāda gan 17:9: “.. septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sēd sieva” (viens no Romas visu laiku apzīmējumiem – “pilsēta uz septiņiem pakalniem”), gan arī 17:18: “Un sieva, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem” (kas gan cits tas varētu būt, ja ne Roma Atklāsmes grāmatas sarakstīšanas laikā un vēl ilgi pēc tam).
Sarkanais zvērs, uz kura sēž netiklā jeb Dievam neuzticīgā viltus baznīca, ir attēlots ar septiņām galvām un desmit ķēniņu kroņiem, tātad līdzīgi 13. nodaļas zvēram, kas simbolizē kristīgā perioda Romas impēriju. Par sarkano zvēru, uz kura sēž netikle, ir sacīts: “Zvērs, ko tu redzēji, bija, tā tagad vairs nav; bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā; tad zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies, redzēdami zvēru, kas bijis, bet kura tagad nav un kas atkal būs.” (17:8) Tas sasaucas ar 13. nodaļā sacīto: “Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu” (3. pants) un: “.. tas aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce un kas tomēr palicis dzīvs.”
Tas liek domāt, ka zvērs, uz kura sēž netikle, varētu būt zvēra tēls, kurā tiek par jaunu darīts dzīvs uz nāvi ievainotais pirmais zvērs jeb kristīgā perioda Romas impērija.
Tālāk aprakstīts arī viltus baznīcas jeb Bābeles liktenis: “Un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs – tie ienīdīs netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni. Jo Dievs ir devis viņu sirdīs darīt Viņa gribu, darīt vienu nodomu un nodot savu valstību zvēram, kamēr piepildīsies Dieva vārdi.” (17:16-17) Tas nozīmē, ka ar viltus baznīcas atbalstu radušais veidojums – zvēra tēls – iznīcinās viņu pašu. Tas būs Dieva sods par tās bezdievību un meliem.
Daudzus gadu simtus tā būs baudījusi pasaules labvēlību un godību, bet patiesā Kristus draudze – cietusi sāpes un mūžīgās dzīvības un nākamās pasaules dzemdību mokas. Tāpēc viltus baznīca dzemdēs vēju un mokas, bet patiesā -ieies mūžīgā dzīvībā.
[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.9(25)]
Ieskaties