Konkordijas formulas Pamatdeklarācijas ievads

Vispārējs, skaidrs, pareizs un galējs vairāku augsburgas ticības apliecības artikulu atkārtojums un izskaidrojums, par kuriem kādu laiku dažu teologu starpā ir bijuši strīdi, bet kuri pēc Dieva Vārda un mūsu kristīgās mācības kopībā satura nu izskaidroti un atrisināti.

Ar Visuvarenā Dieva īpašu žēlastību un žēlsirdību ir noticis, ka mūsu kristīgās ticības mācība, kas pāvesta varas laikā ar cilvēku mācībām un ceremonijām bijusi briesmīgi aptumšota, ar Dr. Lutera palīdzību – lai svētīta viņa piemina – pēc Svētajiem Rakstiem atkal ir izskaidrota un šķīstīta, kā arī ir nosodīti pāvesta maldi, izkropļojumi un elkdievība.

Un tomēr šo šķīsto reformāciju tās pretinieki ir uzskatījuši par jaunu mācību un varmācīgi tai uzbrukuši, it kā tā būtu pretēja Dieva vārdam un kristīgām ceremonijām, turklāt ar pārmetumiem un apvainojumiem, kas ir pilnīgi nepamatoti.

Tad kristīgie firsti, kūrfirsti un valdošās kārtas, kas tajā laikā bija pieņēmušas skaidro Evaņģēlija mācību un kristīgā garā bija reformējuši savas baznīcas, sekojot Dieva vārdam, lika sagatavot kristīgu ticības apliecību, kas ņemta no Dieva vārdiem, lai iesniegtu to ķeizaram Kārlim V Augsburgas reihstāgā 1530. gadā. Tajā viņi skaidri un uzskatāmi ir apliecinājuši savu kristīgo ticību attiecībā uz to, kas jātic un kas jāmāca kristīgajās evaņģēliskajās baznīcās par šiem galvenajiem artikuliem, īpaši par tiem, kas bija strīdīgi viņu un pāvesta piekritēju starpā. Lai gan pretinieki šo ticības apliecību uzņēma noraidoši, tomēr, paldies Dievam, līdz pat šai dienai tā nav atspēkota un apgāzta.

Šo kristīgo un Dieva vārdā stingri pamatoto Augsburgas konfesiju mēs Šeit vēlreiz atklāti un svinīgi apliecinām no visas sirds. Mēs paturam tās tīro un skaidro saturu, kā par to liecina paši vārdi. Mēs uzskatām šo ticības apliecību par mūsu laika kristīgo simbolu, kas visiem kristiešiem ir jāpieņem tūdaļ aiz Dieva vārda. Tāpat kā senākos laikos Dieva baznīcā, izceļoties lielām nesaskaņām, tika radītas ticības apliecības un kristīgi simboli, pie kuriem tajā laikā patiesajiem mācītājiem un klausītājiem bija pienākums ar sirdi un muti turēties.

Tāpat arī mēs ar visvarenā Dieva žēlastību esam nolēmuši palikt līdz mūsu pēdējai stundai pie šīs kristīgās ticības apliecības, kas jau vairākkārt minēta, tieši tādas, kāda tā tika iesniegta ķeizaram Kārlim V 1530. gadā. Mūsu nodoms un mūsu apņemšanās ir – nedz šajā, nedz kādos citos rakstos pat vismazākajā mērā neatkāpties no šīs bieži minētās ticības apliecības, nedz arī radīt kādu jaunu.

Kaut arī šī kristīgā ticības apliecības mācība gandrīz (izņemot to, ko darījuši pāvesta piekritēji) nav tikusi apstrīdēta, tomēr jāatzīst, ka daudzi teologi ir atkāpušies no vairākiem galvenajiem un būtiskajiem šīs ticības apliecības artikuliem vai nu tādēļ, ka nav spējuši izprast tās galveno jēgu, vai arī nav pie tās turējušies un centušies tai piešķirt citu saturu, kas tomēr nemaz nelīdzinās Augsburgas ticības apliecībai, un, lielīdamies ar savu skaidrojumu, meklējuši savu godu.

No tā ir cēlušās nopietnas un postošas šķelšanās šķīstajās evaņģēliskajās baznīcās. Tieši tāpat kā svēto apustuļu dzīves laikā starp tiem, kuri vēlējās tikt saukti par kristiešiem un lielījās ar Kristus mācību, izcēlās postošas maldu mācības. Jo daži meklēja taisnošanu un pestīšanu ar bauslības darbiem (Ap.d.15:1-29), citi noliedza mirušo augšāmcelšanos (1. Kon 15:12), un vēl citi neticēja, ka Kristus ir patiess un mūžīgs Dievs. Pret šiem maldiem svētajiem apustuļiem savos sprediķos un rakstos nācās ļoti sparīgi vērsties, lai gan arī tajā laikā šādas būtiskas kļūdas un smagi strīdi nevarēja rasties, neapgrēcinot neticīgos un ticībā vājos.

Līdzīgi arī mūsdienās mūsu pretinieki, pāvestieši, ar nekristīgām un veltīgām cerībām priecājas par nesaskaņām, kas ir radušās mūsu starpā, ka šīs nesaskaņas beigās varētu novest pie patiesās mācības izpostīšanas. Bet tie, kas ir ticībā vāji, jūtas ļoti apgrēcināti, un daži no viņiem pat šaubās, vai šādu nesaskaņu vidū patiesā mācība ir mūsu vidū, un citi nezina, kurā pusē lai nostājas attiecībā uz strīdīgajiem ticības artikuliem.

Jo šie strīdi nav, kā daži par tiem vēlētos domāt, tikai pārpratumi vai strīdi par vārdiem, kur viena puse nav spējusi pietiekami izprast to, ko domā otra puse, kā arī it ka visas grūtības būtu saistītas tikai ar dažiem vārdiem, kas nav tik būtiski. Bet šeit šie strīdu iemesli ir lieli un būtiski, tie ir tādi, ka maldīgās grupas uzskati nevar tikt paciesti Dieva baznīcā un vēl jo mazāk – tikt attaisnoti vai aizstāvēti.

Tādēļ nepieciešamība mūs spiež izskaidrot šos strīdīgos artikulus saskaņā ar Dieva vārdu un pārbaudītajiem rakstiem, lai ikviens, kuram ir kristīga izpratne, var saprast, kurš viedoklis attiecībā uz šiem strīdīgajiem artikuliem saskan ar Dieva vārdu un kristīgo Augsburgas ticības apliecību un kurš nesaskan. Un lai īsteni kristieši, kam rūp patiesība, varētu aizsargāt un aizstāvēt sevi pret tiem maldiem un samaitātību, kas ir izcēlusies.

PAR KOPĪGO IZPRATNI, PAMATU, NORMU UN MĒRAUKLU KĀ VISAS MĀCĪBAS PĒC DIEVA VĀRDA IZTIESĀJAMAS UN KĀ ESOŠĀS DOMSTARPĪBAS KRISTĪGI IZSKAIDROJAMAS UN IZŠĶIRAMAS.

Pamatotai, pastāvīgai baznīcas vienotībai pāri visām lietām visnepieciešamākā ir kopīga, vienprātīga izpratne un forma, kurā apkopota vispārīgā, kopīgā Dieva vārda mācība (kuru apliecina patiesi kristīgas baznīcas) – tieši tāpat kā senā baznīca arvien šai nolūkā lietojusi noteiktus simbolus, tas ir, ticības apliecības. Turklāt šiem simboliem bija jābūt pamatotiem nevis privātos sacerējumos, bet tādās grāmatās, kas sastādītas, apstiprinātas un pieņemtas to baznīcu vārdā, kuras apliecina savu piederību vienai mācībai un ticībai,

proti – tā mēs viens otram ar sirdi un muti esam pasludinājuši, ka negribam izveidot vai pieņemt kādu īpašu vai jaunu ticības apliecību, bet atzīstam vispārzināmus, vispārējus rakstus, kas radās kā šādi simboli jeb kopīgas ticības apliecības. Iekams nebija radušās nesaskaņas Augsburgas ticības apliecības apliecinātāju vidū, šie simboli tika paturēti un lietoti visās Augsburgas ticības apliecības baznīcās vienmēr un visur, kamēr vien mūsu baznīcas vienprātīgi palika pie skaidras Dieva vārda mācības (kā to skaidrojis Dr. Luters) visos tās artikulos.

Pirmkārt, mēs pieņemam un apliecinām Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Rakstus kā skaidru, šķīstu Israela avotu, kas ir vienīgā, patiesā mēraukla, pēc kuras izvērtējami un iztiesājami visi skolotāji un visas mācības.

Otrkārt, tā kā patiesa kristīgā mācība skaidrā, labā izpratnē senos laikos tikusi no Dieva vārda īsos artikulos apkopota pret ķeceru viltojumiem, tad mēs apliecinām, trīs vispārējās ticības apliecības – Apustuļu, Nīkajas un Svētā Atanasija – kā īsas, kristīgas un Dieva vārdā pamatotas brīnišķas ticības apliecības, kurās skaidri un noteikti atspēkotas visas ķecerības, kādas tajā laikā bija radušās kristīgajās baznīcās.

Treškārt, tā kā šajos pēdējos laikos žēlīgais Dievs ar īpašu žēlastību, pateicoties krietnā Dieva vīra Dr. Lutera uzticīgajai kalpošanai, Sava vārda patiesību vedis atkal gaismā ārā no pāvestības tumsības, un tā kā šī mācība saskaņā ar Dieva vārdu ir sakopota pret pāvesta un sektu izkropļojumiem Augsburgas ticības apliecības artikulos, tad arī mēs apliecinām šo pašu pirmo, neizmainīto Augsburgas ticības apliecību kā mūsu laika simbolu. Nevis tādēļ, ka to būtu sastādījis mūsu teologs, bet gan tādēļ, ka tā ņemta no Dieva vārda, tajā stingri un droši pamatota, tieši tādā veidā, kādā tā 1530. gadā sarakstīta, kādu daži kristīgi kūrfirsti un Romas impērijas valdošo kārtu pārstāvji to Augsburgā iesniedza ķeizaram Kārlim V – kā vispārēju, kopīgu reformācijas baznīcu ticības apliecību. Tā ir kļuvusi par mūsu simbolu, ar kuru mūsu reformācijas baznīcas tiek nošķirtas no pāvestības un citām atmestām un nolādētām sektām un ķecerībām, tāpat kā tas bija praktizēts senajā baznīcā, tāpat kā vēlākās sinodēs, kurās kristīgie bīskapi un mācītāji pieņēma un apliecināja Nīkajas ticības apliecību.

Ceturtkārt, kas attiecas uz bieži pieminētās Augsburgas ticības apliecības īstu un patiesu izpratni, tad – lai būtu iespējams sīkāk paskaidrot mūsu mācību un aizstāvēties pret pāvesta piekritējiem, lai Augsburgas ticības apliecības vārdā Dieva baznīcā neiezagtos nolādēti maldi, – pēc Augsburgas ticības apliecības iesniegšanas tika sastādīta plaša Apoloģija, kura publicēta 1531. gadā. Arī Apoloģiju mēs vienprātīgi apliecinām, jo tā ne vien sniedz nepieciešamos paskaidrojumus un aizsargā Augsburgas ticības apliecību, bet arī pierāda to ar skaidrām, neapstrīdamām Svēto Rakstu liecībām.

Piektkārt, mēs apliecinām Šmalkaldes artikulus, kuri sastādīti, apstiprināti un pieņemti Šmalkaldē lielajā teologu sapulcē 1537. gadā, kā tie pirmoreiz sagatavoti un nodrukāti, lai tiktu iesniegti koncilam Mantujā (vai citur, kur tas tiktu noturēts) iepriekšminēto kūrfirstu, firstu un valdošo kārtu pārstāvju vārdā kā Augsburgas ticības apliecības izskaidrojums, pie kuras viņi caur Dieva žēlastību bija nolēmuši palikt; šeit atkārtota Augsburgas ticības apliecības mācība, pamatojoties Dieva vārdā, sīkāk paskaidroti daži artikuli, kā arī īsumā apskatīti tie cēloņi un iemesli, kuru dēļ mēs novēršamies no pāvestibas maldiem un elkdievības, neuzturam nekādu kopību ar tiem, tāpat arī nedomājam meklēt vienošanos ar pāvestu šajās lietās.

Sestkārt, tā kā šīs īpaši svarīgās lietas skar arī vienkāršos cilvēkus un lajus, kuriem kā kristiešiem viņu pestīšanas labā jāprot atšķirt skaidro mācību no maldu mācībām, – mēs vienprātīgi apliecinām arī Dr. Lutera Lielo katehismu un Mazo katehismu, kā viņš tos ir sarakstījis un kādi tie iekļauti Lutera darbu sējumos, jo visas Augsburgas ticības apliecībai piederīgās baznīcas tos vienprātīgi bija apstiprinājušas, pieņēmušas un atklāti lietojušas baznīcās, skolās un mājās; jo vairāk tādēļ, ka katehismos, kuri domāti vienkāršiem lajiem, kristīgā mācība no Dieva vārda ir vispareizāk un vienkāršāk apkopota un izskaidrota.

Šie visiem zināmie kopīgie raksti arvien tika paturēti šķīstās baznīcās un skolās kā tās mācības kopsavilkums un piemērs, kuru svētīgais Dr. Luters teicami no Dieva vārda izveidojis, izskaidrojis un stingri pamatojis pret pāvestību un citām sektām; gribam atsaukties uz Lutera pilnīgajiem skaidrojumiem viņa mācības un polemiskajos rakstos tādā pašā veidā un apjomā, kā Dr. Luters pats latīņu priekšvārdā savu rakstu izdevumam sniedzis kā nepieciešamu kristīgu atgādinājumu un noteikti parādījis šo atšķirību – ka tikai Dieva vārds ir un tam arī jāpaliek kā vienīgajai mērauklai un likumam, pēc kura izvērtējamas visas mācības, tam nekādi cilvēku raksti nevar tikt pielīdzināti, bet gan viss ir jāpakļauj Dieva vārdam.

Taču ar to netiek noliegtas labas, derīgas, skaidras grāmatas, Svēto Rakstu izskaidrojumi, maldu atspēkojumi, mācības artikulu paskaidrojumi, kuri, ciktāl tie atbilst iepriekš minētajam mācības paraugam, uzskatāmi par derīgiem izskaidrojumiem un izklāstiem un var tikt lietderīgi izmantoti. Tas, kas līdz šim sacīts par mūsu kristīgās mācības kopsavilkumu, ir domāts vienīgi tādējādi, ka mums ir noteikta, vispārēja, vienprātīgi pieņemta mācības forma, kuru visas mūsu evaņģēliskās baznīcas kopīgi apliecina, pēc kuras – kas Dieva vārdā pamatota – iztiesājami un saskaņojami visi pārējie raksti, ciktāl tie atzīstami par labiem un pieņemamiem.

Jo iepriekšminētos rakstus, proti, Augsburgas ticības apliecību, Apoloģiju, Šmalkaldes artikulus, Lielo katehismu un Mazo katehismu esam pievienojuši mūsu kristīgās mācības kopumam tādēļ, ka šie raksti vienmēr un visur uzskatīti par mūsu baznīcu kopības, vienprātīgas izpratnes atspoguļojumu. Tos parakstījuši sava laika ievērojamākie, apgaismotākie teologi, zinājušas un uzturējušas spēkā visas evaņģēliskās skolas un baznīcas;

turklāt, kā jau minēts, šie raksti visi sarakstīti un nākuši klajā, pirms radušās nesaskaņas Augsburgas ticības apliecības teologu starpā; un tā kā tie uzskatīti par objektīviem un neviena no strīdos iesaistītajām pusēm nav varējusi, nedz tai vajadzēja tos noliegt, kā arī neviens no tiem, kuri bez viltus pieder Augsburgas ticības apliecības baznīcai, nevar apsūdzēt šos rakstus, bet vienīgi – labprāt tos atzīt kā patiesības lieciniekus.

Tādējādi neviens nevar mūs nosodīt par to, ka arī mēs ar to palīdzību izskaidrojam strīdīgos artikulus un izdarām spriedumus, un, tāpat kā liekam par pamatu Dieva vārdu mūžīgo patiesību, tā arī šos rakstus pieņemam un citējam kā patiesības liecību un vienprātīgu, pareizu to mūsu priekšteču izpratni, kuri stingri turējušies pie skaidras mācības.

PAR STRĪDĪGAJIEM ARTIKULIEM ATTIECĪBĀ UZ ANTITĒZI JEB PRETĒJO MĀCĪBU

Skaidras mācības uzturēšanai un pilnīgai, pastāvīgai, Dievam tīkamai baznīcas vienotībai nepieciešams ne vien, lai pareizi tiktu lietota skaidra, svētīga mācība, bet arī – lai tiktu nosodīti pretimrunātāji, kuri māca citādi (1.Tim.3; Tit.1). Tā arī uzticamu ganu pienākums, kā Luters māca, ir darīt abas šīs lietas: ganīt jeb ēdināt avis un atvairīt vilkus, lai avis spētu no svešām balsīm izbēgt (Jņ.10) un atšķirt cildeno no nekrietnā (Jer.15),

tādēļ esam skaidri un noteikti apliecinājuši viens otram, ka visādā ziņā nepieciešams atšķirt nevajadzīgas un veltīgas ķildas, kuras vairāk posta nekā ceļ (lai baznīcā netiktu radīts sajukums), no nepieciešamās cīņas, proti, no cīņas, kura attiecas uz ticības artikuliem vai svarīgākajām mācības daļām, kad, lai aizstāvētu patiesību, nosodāma pretējā, maldu mācība.

Kaut arī iepriekš minētie raksti kristīgam lasītājam, kuram ir patika un mīlestība pret dievišķo patiesību, sniedz skaidru, pareizu spriedumu par katru un visiem mūsu ticības artikuliem, par kuriem radušies strīdi, lai katrs zinātu, kas, pamatojoties uz Dieva vārdu, praviešu un apustuļu rakstiem, pieņemams un uzskatāms par pareizu un patiesu, kas noraidāms kā maldīgs un neīsts, no kā vairīties un bēgt, tad – tomēr lai vēl skaidrāk un noteiktāk turētos pie patiesības un atšķirtu to no visiem maldiem, lai nekas netiktu aizplīvurots un apslēpts ar vispārīgiem vārdiem, – esam skaidri un noteikti izteikuši savus uzskatus par galvenajiem un svarīgākajiem artikuliem, kuri šajos laikos izraisījuši diskusijas, proti – par katru no tiem īpaši, lai ne vien pašlaik dzīvojošiem, bet arī mūsu pēcnācējiem sniegtu atklātu, skaidru liecību par to, kāds īr mūsu baznīcu vienprātīgais uzskats un spriedums attiecībā uz strīdīgajiem artikuliem un kādam tam ir jāpaliek.

Pirmkārt, mēs noraidām un nosodām visas ķecerības un maldus, kuri pirmatnējā, senajā, ortodoksajā baznīcā tikuši atmesti un nosodīti, pamatojoties patiesajos, pastāvīgajos, dievišķajos Svētajos Rakstos.

Otrkārt, mēs noraidām un nosodām visas sektas un ķecerības, kuras noraidītas šeit minētajos mūsu baznīcu ticības apliecības kopīgas izpratnes rakstos.

Treškārt, tā kā trīsdesmit gadu laikā Augsburgas interima un citu iemeslu dēļ radušās nevienprātības dažu Augsburgas ticības apliecības teologu starpā, tad esam vēlējušies pilnīgi, skaidri un saprotami formulēt un izskaidrot tēzes un antitēzes – par patieso mācību un pretējo mācību, par mūsu ticību un apliecību attiecībā uz tām visām kopā un katru atsevišķi, lai dievišķās patiesības pamats skaidri tiktu atklāts visos artikulos un katra nelikumīga, apšaubāma, aizdomīga un nolādēta mācība, lai kur un kādās grāmatās tā būtu atrodama, lai kas to būtu sarakstījis vai gribētu pieņemt, tiktu atmesta; ikviens, lai tiktu neatlaidīgi brīdināts, ka maldi atkal un atkal tiek izplatīti dažu teologu rakstos, un lai neviens šajās lietas netiktu nekādu cilvēcisku autoritāšu maldināts.

Šajā skaidrojumā kristīgs lasītājs varēs ielūkoties, kad vien būs vajadzība, un, salīdzinot to ar iepriekš minētajiem rakstiem, viņš varēs skaidri atzīt, ka tas, kas sākotnēji ticis apliecināts katrā no mūsu ticības vispārējās izpratnes artikuliem, kas vēlāk dažādos laikos ticis izskaidrots un ko mēs šajā rakstā esam atkārtojuši, nekādā ziņā nav savstarpēji pretrunīgs, bet ir vienkārša, negrozāma, paliekama patiesība, ka tādēļ mēs nepārejam no vienas mācības pie otras, kā mūsu pretinieki melīgi mums pārmet, bet gan gribam palikt pie reiz iesniegtās Augsburgas ticības apliecības vienprātīgā, kristīgā tās izpratnē un caur Dieva žēlastību pie tās turēties stingri un pastāvīgi, pretēji visiem sastopamajiem viltojumiem.