K.E.Markvarts: Mezgla punkti [3.daļa]

Lasi 2.daļu

7. Baznīcas, kuras noraida vai pieļauj vienas vai abu šo luteriskās konfesijas mācību noliegumu, nav luteriskas baznīcas, lai kā arī tās sevi dēvētu.

Jāatceras, ka visa Konkordijas Formula ir vērsta pret pseido luterāņiem, kas nosliecas no Augsburgas ticības apliecības Romas vai kalvinisma virzienā. Formula sevī ietver arī nosodījumu tiem, kas izmanto “nabaga vienkāršos cilvēkus”, kuri “..savā vientiesībā diemžēl pieņēmuši visu to, kas ticis nosaukts Evaņģēlija vārdā un nav nācis no pāvestības. Mēs neesam pārstājuši liecināt pret tiem atklāti, visas kristietības priekšā, ka mums nav nekā kopīga ar viņu maldiem – vai to būtu daudz vai maz -, ka noraidām un nosodām tos visus kopā kā nepatiesus, ķecerīgus un pretējus svēto praviešu un apustuļu Rakstiem, kā arī mūsu kristīgajai, Dieva vārdā stingri pamatotajai Augsburgas ticības apliecībai.”^[17]

8. Aiz mūsdienu pseidoluterāņu elegantās kapitulācijas attaisnošanas mācības [skat. kaunpilno PLF – Vatikāna “Augsburgas koncesiju” 1997] un Svētā Sakramenta mācības [skat. Loienbergas līgumu 1973] jautājumos atrodas radikāls antikristīgs skepticisms, kas ir kara stāvoklī ar Svēto Rakstu kā patiesa Dieva vārda apliecināšanu.

“Tas viss ir tas pats vecais velns un vecā čūska, kas arī Ādamu un Ievu pārvērta par aplamiem jūsmotājiem un novirzīja prom no Dieva ārējā vārda uz spiritualizēšanu un pašu iedomām…Īsi sakot, jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām…tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara.”^[18]

“Mēs droši balstām savu ticību un ticības apliecību dievišķajos pravietiskajos un apustuliskajos Rakstos…Liela un neatliekama nepieciešamība pieprasa…kristīgu izskaidrojumu un vienprātību visās diskusijās, kas rodas…, pamatotu Dieva vārdā, saskaņā ar kuru šķīstā mācīšana tiek atšķirta [nodalīta] no maldīgās, kā arī no ķildīgiem ļaudīm, kuri negrib būt pakļauti jebkādai fiksētai šķīstas mācības formai, izraisot apkaunojošas diskusijas…no kurām beigās var rasties vienīgi tas, ka pareiza mācīšana tiks aizēnota un pazaudēta un nekas vairāk nebūs nododams pēctečiem, kā vienīgi nedroši uzskati, apšaubāmas, apstrīdamas iedomas un viedokļi.”^[19]

“Pirmkārt, mēs pieņemam un apliecinām Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Rakstus kā skaidru, šķīstu Israēla avotu, kas ir vienīgā, patiesā mēraukla, pēc kuras izvērtējami un iztiesājami visi skolotāji un visas mācības.”^[20]

“Jo tieši šeit izklāstītā izpratne pamatota uz mūžīgās, stingrās, nesatricināmās un nešaubīgās patiesības klints, uz iestādīšanas vārdiem svētajā Dieva vārdā, un šādā veidā to izpratuši, mācījuši un izplatījuši svētie evaņģēlisti, apustuļi, viņu mācekļi un klausītāji.”^[21]

Bibliskās autoritātes vēsturiski – kritiskā nolieguma, neticības un apostāžu virkne ir dokumentēta, piemēram, “Lutheran Understanding of Church Fellowship” 42. zemsvītras piezīmē, ko kopīgi 2000.gada februārī publicējuši Luterāņu Baznīcas – Missūri Sinodes prezidents un Teoloģijas un Baznīcas attiecību komisija. Par piemēru,- attīstošās liberālās vienprātības aizstāvēšana Romas katoļu bibliskajās zinībās līdz iznākumam, ka “Jēzus no Nācaretes neizvirzīja nekādas dievišķas vai pravietiskas pretenzijas, kuras evaņģēliji attiecina uz viņu, un ka viņš mira bez ticības, ka ir Kristus, Dieva Dēls.”^[22] Šeit visa Evaņģēlija par attaisnošanu Trinitāri – Kristoloģiskā būtība un pamats tiek zaimojoši izsmieta un noraidīta. Konkordijas Formula par Inkarnāciju runā kā par nākošo artikulu pēc Svētās Trīsvienības…un “lielāko noslēpumu Debesīs un virs zemes.”^[23] Šmalkaldes artikuli pirmajā daļā apliecina “augstos ticības artikulus par dievišķo Majestāti”, ļoti īsi rezumējot šīs tēzes, kas “netiek apstrīdētas, jo mēs visi tās atzīstam.”^[24] Bez Vissvētākās Trīsvienības un Inkarnācijas vienkārši nav nekāda Evaņģēlija!

Labai diskusijai par vēsturiski – kritisko skepticismu, kas slēpjas aiz dažādiem luterāņu – Romas katoļu dialogiem par attaisnošanu, īpaši var pievērst uzmanību Gotfrīda Martensa “Die Rechtfertigung des Suenders – Rettungshandeln Gottes oder historisches Interpretament?” Forschungen zur systematischen und oekumenischen Theologie, Wolfart Pannenberg and Reinhard Slenczka, eds, vol. 64 [Goettingen: Vandenhoeck and Ruprecht, 1992].^[25]

Par līdzīgo Loienbergas sadraudzības izcelsmi var lasīt Tuomo Mannermaa “Von Preussen Nach Leuenberg: Hintergrund und Entwicklung der theologischen Methode in der Leuenberger Konkordie.” Arbeiten zur Geschichte und Theologie des Luthertums, New Series, vol. 1 [Hamburg: Lutherisches Verlagshaus, 1981].

9. Tāpēc, ka baznīcu sadraudzība [communio in sacris, īpaši kanceles un altāra sadraudzība] ir nopietns apliecinājums [Gal.2:9] starp baznīcām to doktrīnas un prakses identitātē un par šķīsti pasludinātu Evaņģēliju un pareizi pārvaldītiem sakramentiem [AC VII], baznīcu sadraudzība, vai tā ir publiski deklarēta vai nē, ar tādu, kas noliedz luteriskās konfesijas mācību kopumā vai daļu no tās, ir līdzvērtīga mācības noliegumam.

“…visiem kristiešiem ir jāuzmanās, lai viņi nekļūtu līdzdalībnieki bezdievīgai mācībai, Dieva zaimiem un pāvesta nežēlastībai. Tātad pāvestu ar viņa piekritējiem vajag pamest un nolādēt kā antikrista valstību, kā to pavēl Kristus: “Sargieties no viltus praviešiem.” [Mt.7:15] Arī Pāvils pavēl, ka no bezdievīgiem sludinātājiem jāizvairās un tie jānolād. [Gal.1:8; Tit.3:10] Arī 2.Kor.6:14 viņš saka: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem…Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?”
Būt šķirtam no tik lielas ļaužu vienprātības un tikt sauktam par šķeltnieku ir smagi. Bet Dieva pilnvara visiem pavēl, lai tie nebūtu bezdievības un netaisnas nežēlastības sabiedrotie un aizstāvji.”^[26]

“…šie strīdu iemesli ir lieli un būtiski, tie ir tādi, ka maldīgās grupas uzskati nevar tikt paciesti Dieva baznīcā un vēl jo mazāk – tikt attaisnoti vai aizstāvēti…šeit.. apskatīti tie cēloņi un iemesli, kuru dēļ mēs novēršamies no pāvestības maldiem un elkdievības, neuzturam nekādu kopību ar tiem, tāpat arī nedomājam meklēt vienošanos ar pāvestu šajās lietās.”^[27]

“…tie visi ir liekami vienā katlā, proti, sakramentārieši un jūsmotāji, lai kādi tie būtu, viņi negrib ticēt, ka Kunga maize Vakarēdienā ir Viņa patiesā, dabīgā miesa, kuru bezdievis vai nodevējs ar savu muti saņem tieši tāpat kā Sv. Pēteris un visi svētie; kas tam – es saku – negrib ticēt, lai atstāj mani mierā un necer uz kopību ar mani; un citādi tas nebūs!”^[28]
“Būt šķirtam no tik lielas ļaužu vienprātības un tikt sauktam par šķeltnieku ir smagi. Bet Dieva pilnvara visiem pavēl, lai tie nebūtu bezdievības un netaisnas nežēlastības sabiedrotie un aizstāvji.” ^[29]

“Luteram baznīcu sadraudzība bija ekvivalenta doktrinārai un ticību apliecinošai sadraudzībai…Entuziasti vēlas banalizēt atšķirības mācībā ārējas vienotības vārdā. Tāda prakse apliecina viltus mīlestību, kurai trūkst Dieva patiesības…Pret šādu nostāju liecina nopietnais Lutera apsvērums: baznīcu sadraudzība ir otras baznīcas doktrīnas akceptēšana. Baznīcai sadraudzība ir sadraudzība mācībā, kura Luteram eksistē tikai tur, kur pastāv doktrinārs identiskums [aequitas].”^[30]

„Jaunā Derība nepārprotami nepieļauj toleranci pret maldīgu mācību – Rom.16:17; Gal.1:8-9; utt. Henrija Hamanna komentārs: „Protams, ir jāredz, ka mūsdienās Jaunās Derības laiku maldu mācītāju līdzinieki ir heterodoksās baznīcas…Tajās heterodoksijai, maldu mācībai, ir dāvāta dzīvība un vārds; dota respektabilitāte; piešķirta mūžība – un tas viss svētā vārda „Baznīca“ aizsardzībā! Maldu mācības gūst patvērumu heterodoksās kopienās gluži kā maldu mācību ļaunums, kas pazīstams Jaunajā Derībā…Un visās heterodoksās kopienās tikai tām raksturīgās maldu mācības dara tās par to, kas tās ir. Tās ir moderni līdzinieki Jaunās Derības maldu mācītājiem un viltus praviešiem līdz pat to eksistences cēloņiem. Jaunās Derības maldu mācītāju nosodījuma lietojumam būtu jābūt vērstam pret tām tieši un bez jebkāda pārprasta mīkstinājuma.“^[32]

N.B. Tā ir tīri birokrātiska fikcija vedināt uz domām, ka, ja divas baznīcas atrodas sadraudzība viena ar otru, kāda cita baznīca var iekļauties sadraudzībā ar vienu no tām bez atrašanās sadraudzībā ar otru [communio una est]; vai ka „interkomūnijas“ atzīšana ir viena lieta, bet baznīcu sadraudzība – pavisam kas cits. Altāra kopība IR baznīcu sadraudzība. [1.Kor.10:16-17]

10. Īsumā, evaņģēliski luteriskā identitāte ikvienā neikdienišķā nozīmē nebalstās etniskā, vēsturiskā, administratīvā, rituālā vai kādā tīri ārējā paražā vai nepārtrauktībā, bet striktā uzticībā luteriskajām ticības apliecībām mācībā [attaisnošana un sakramenti kā centrālie punkti] un praksē [nekādu baznīcu sadraudzību ar tiem, kas māca, pieļauj vai baznīcu sadraudzībā atzīst par labu jebko pretēju doktrīnai].

Tas bez teikšanas ved pie secinājuma, ka baznīcas ārējā [external] dzīve ir mīlestībā pielāgojama vietējām paražām un apstākļiem. [1.Kor.9:22]

---

[17] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, XII, 646.lpp.
[18] Šmalkaldes Artikuli, III/VIII, 314.-315.lpp
[19] Vienprātības Grāmatas priekšvārds, 31.lpp.
[20] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, Par kopīgo izpratni, pamatu, normu un mērauklu…, 508.lpp
[21] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, VII, 584.lpp
[22] [23.lpp.]
[23] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, VIII, 606.lpp.
[24] Šmalkaldes Artikuli, I, 293.-294.lpp.
[25] Par šo tēmu var lasīt arī LMF krievu valodā izdotajā R.D.Proiss “Attaisnošana un Roma” [tulk. piezīme]
[26] Par pāvesta varu un primātu, 328.lpp
[27] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, III, 506.,508.lpp.
[28] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, VII, 583.lpp.
[29] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, X, 626.lpp. Piebilde: Kolbs – Vengerts izkropļo šo citātu no vāciski rakstītā “Par pāvesta varu un primātu”, tulkojot kā: “veicinot šādu dīvainu doktrīnu.” [K.E.Markvarts]
[30] Armin – Ernst Bushrucker, “Wort, Kirche und Abendmahl bei Luther” [Bremen: Verlag Stelten & Co, 1972, 175.lpp.].
[31] Citēts no „The Lutheran Understanding of Church Fellowship“, 19.lpp.
[32] Skat. „Concordia Theological Quarterly“, vol. 65, no. 2 [April 2001], 174.-177.lpp